Vanagu dzimta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vanagu dzimta
Accipitridae (Vieillot, 1816)
Zvirbuļu vanags (Accipiter nisus)
Zvirbuļu vanags (Accipiter nisus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Virskārta Neognati (Neognathae)
Kārta Vanagveidīgie (Accipitriformes)
Dzimta Vanagu dzimta (Accipitridae)

Vanagu dzimta (Accipitridae) ir vanagveidīgo kārtas (Accipitriformes) plēsīgo putnu dzimta. Vanagu dzimtā ir apmēram 238 sugas, kas iedalītas 64 ģintīs un 8 apakšdzimtās.[1] Pazīstamākās grupas ir vanagi, ērgļi, lijas un klijas.

Vanagu dzimtas sugām ir kosmopolītiska izplatība. Tie mājo visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, un vairākās okeānu salās. Dažas sugas ir gājputni. Latvijā sastopma 21 vanagu dzimtas suga.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais grifs (Aegypius monachus) ir lielākais vanagu dzimtas putns

Vanagu dzimta ir plaša un ar lielu daudzveidību. Mazākie dzimtā ir mazais zvirbuļvanags (Accipiter minullus) un pērļu klija (Gampsonyx swainsonii). Abām sugām mazākie indivīdi ir apmēram 20 cm gari, un svars ir 68 g.[3][4] Lielākais dzimtā ir melnais grifs (Aegypius monachus), kura ķermeņa garums ir 120 cm, spārnu izplētums 3 metri, bet svars 14 kg.[5] Ķermeņa masas ziņā vanagu dzimta ir visdažādākā no visām putnu dzimtām. Lielākajai daļai sugu piemīt dzimumu dimorfisms, kas izpaužas auguma atšķirībās. Turklāt mātītes parasti ir lielākas nekā tēviņi.[6]

Vanagu dzimtas putnu knābis ir līks, ass un piemērots medījuma saplosīšanai. Vairākām sugām knābja augšējā daļā ir ass izaugums, kuru sauc par "zobu". Visām sugām ir virsknābaja nāsu paugurs, kurš visbiežāk ir dzeltenā krāsā. Vanagu dzimtas putnu apspalvojums var būt samērā krāsains, bet tas nekad nav košs un spilgts. Lielākajai daļai apspalvojums kombinējas no pelēkām, brūnām un smilšu brūnām spalvām.[7] Kopēja valdoša iezīme ir gaišāka pavēdere un tumšāka mugura. Apspalvojumā dzimuma dimorfisms izpaužas tādējādi, ka tēviņi ir košāki, apspalvojuma tonis piesātinātāks, nekā mātītēm. Daudzām sugām jaunajiem putniem ir atšķirīgs apspalvojums, kā pieaugušajiem indivīdiem. Dažām sugām apspalvojums imitē citas sugas apspalvojumu. Zinātnieki to skaidro divējādi: vai nu bīstamāks plēsējs imitē mazāk bīstamu plēsēju, lai atvieglotu savas medības, vai arī mazāk bīstams plēsējs imitē spēcīgāku sugu, lai nepiesaistītu bīstamu plēsēju uzmanību.[8] Vairākām sugām ir cekuli, kas tiek izmantoti savstarpējā komunikācijā. Pat sugas, kurām nav cekulu, spēj sacelt spalvas uz pakauša, ja ir satraukti. Daudzām sugām ir kailas galvas, bez apspalvojuma. To skaidro ar termoregulāciju un nosacītu aizsardzību pret nosmērēšanos.[9]

Vanagu dzimtas putnu redze ir ļoti laba un īpaša dzīvnieku pasaulē, par to mēdz stāstīt dažādas leģendas. Dažu sugu redze ir 8 reizes labāka nekā cilvēkam. Šīs sugas putniem ir lielas acis, un to uzbūve nodrošina binokulāro redzi un īpašo "vanagu redzi" - attāluma noteikšana lielā ātrumā. Daudzām sugām ir arī ļoti laba dzirde, ar kuras palīdzību plēsējs nosaka medījuma atrašanās vietu. Tomēr, lai medītu primāri tiek izmantota redze. Kā lielākajai daļai putnu vanagu dzimtas sugām ir vāji attīstīta oža.

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltplecu jūras ērglis (Haliaeetus pelagicus) ar medījumu

Lielākā daļa vanagu dzimtas putnu ir aktīvi mednieki, kas barojas ar tikko nogalināta dzīvnieka gaļu. Visbiežāk upuris tiek noķerts un nogalināts ar spēcīgajiem plēsēja nagiem. Tad tas tiek aiznests līdz piemērotai un mierīgai vietai apēšanai. Upuris tiek sadalīts un saplēsts ar aso knābi. Visbiežāk plēsēji medī to, kas pagadās viņu tuvumā. Tomēr gandrīz visām sugām ir iecienītākais medījums. Ja barības pietrūkst, gandrīz visas sugas spēj baroties arī ar maitu.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vanagu dzimta (Accipitridae)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Hawks and Eagles (Accipitridae)
  2. Vanagu dzimta
  3. Little sparrowhawk (Accipiter minullus)
  4. Pearl Kite (Gampsonyx swainsonii)
  5. Cinereous vulture
  6. Paton, P. W. C.; Messina, F. J.; Griffin, C. R. (1994). "A Phylogenetic Approach to Reversed Size Dimorphism in Diurnal Raptors". Oikos 71 (3): 492–498. doi:10.2307/3545837
  7. Thiollay, J. M. (1994). "Family Accipitridae (Hawks and Eagles)". in Handbook of the Birds of the World: del Hoyo, Elliott & Sargatal 1994
  8. Negro, J. J. (2008). "Two aberrant serpent-eagles may be visual mimics of bird-eating raptors". Ibis 150 (2): 307–314. doi:10.1111/j.1474-919X.2007.00782.x
  9. Ward, J.; McCafferty, D.; Houston, D.; Ruxton, G. (2008). "Why do vultures have bald heads? The role of postural adjustment and bare skin areas in thermoregulation". Journal of Thermal Biology 33 (3): 168–173. doi:10.1016/j.jtherbio.2008.01.002

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]