Vasas pārveidne
Vasas pārveidne jeb metamorfoze ir auga orgāns, kas veidojies tiem pielāgojoties dzīvei dažādos vides apstākļos. Būtībā vasas pārveidnes ir arī sukulentu stumbri, kādi ir daudziem kaktusiem. Šādos stumbros uzkrājas ūdens un tie veic fotosintēzi. Arī zieds ir vasas pārveidne ar sarukušu ziedgultni. Dažkārt stumbrs var kalpot arī par rezerves barības vielu krātuvi, piemēram, kolrābjiem.[1]
Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Izšķir vasas pazemes jeb sakņu pārveidnes un virszemes pārveidnes.
Pazemes pārveidnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vasas pazemes pārveidnes ir saknenis, bumbulis, sīpols un bumbuļsīpols. Šīs pārveidnes ir saistītas ar rezerves barības vielu uzkrāšanos un veģetatīvo vairošanos.
Saknenis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saknenis no saknes atšķiras ar horizontālo novietojumu augsnē. Tas ir posmots, mezglu vietās attīstās reducētās lapas jeb zvīņas.[2] Saknenis garumā aug ar galotnes pumpuru, bet no sānpumpuriem attīstās virszemes vasas, bet mezglu tuvumā veidojas piesaknes.[3] Raksturīgas tādiem augiem kā maijpuķītei un vārpatai.[2]
Bumbulis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bumbulis ir barības vielu uzkrājējorgāns, kura pamataudos uzkrājas augsnē esošā ciete. Bumbuļiem raksturīga ieapaļa, uzbiezināta forma. Daļai vaskulāro augu bumbulis ir pārziemošanas fāze, kad virszemes daļas ziemas periodā aiziet bojā, bet augs pārziemo bumbuļa veidā.[4] Līdzīgi, kā vasai, arī lielai daļai bumbuļu ir zvīņlapas ar pumpuriem jeb “acīm” un apikālais jeb galotnes augšanas konuss, jo būtībā tas ir modificēts stumbrs, no kura var attīstīties jauns augs. “Acis” var rasties uz bumbuļa jebkurā vietā, bet parasti tās blīvāk izvietotas tajā galā, kurš ir pretējs bumbuļa piestiprinājuma vietai pie mātes auga. Vecais bumbulis, no kura izaudzis jaunais augs, sačokurojas, bet no jaunā auga ar laiku sāk veidoties jauni bumbuļi.[5] Bumbuļi kalpo arī kā sēklas materiāls, kad augs tiek pavairots izmantojot bumbuļus, tipisks piemērs ir kartupeļi.
Sīpols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sīpolam raksturīgas gan sausas, gan sulīgas zvīņlapas, pumpuri un piesaknes.[2] Sīpols ir reducēta vasa, kur augšanas punktu ietver zvīņlapas. Lai nodrošinātu barības vielas, kas nepieciešamas, augam miera periodā, kā arī augot dzinumiem, tās tiek uzkrātas sīpola zvīnlapās.[5] Sīpoli raksturīgi tādiem augiem kā, tulpēm, narcisēm, hiecintēm, lilijām, ķiplokiem.[2]
Bumbuļsīpols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bumbuļsīpols ir sīpolam līdzīga vasas pazemes pārveidne, kuras pamatne atgādina bumbuli.[2] Bumbuļsīpols glabā barības vielu rezerves un to sedz sausas, plānas zvīņlapas. Tā galotnē ir vismaz viens pumpurs, kas vēlāk attīstīsies par lapām, vai ziednesi. Bumbuļsīpols ir pārejas forma starp bumbuli un sīpolu.[3] Viena no galvenajām atšķirība starp sīpolu un bumbuļsīpolu ir tā, ka sīpols sastāv no sulīgām zvīņlapām, savukārt bumbuļsīpolu veido cieti pamataudi. Parasti bumbuļsīpoliem ir īsāks dzīves ilgums, to aizvieto jauns bumbuļsīpols, kas veidojas virs vecā, vai arī daudz sīku bumbuļsīpolu izaug ap veco un veido daudz jaunu dzinumu.[5] Tie raksturīgi tādiem augiem kā gladiolām un krokusiem.[2]
Gums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gums ir bieza, sulīga, paresnināta uzkrājējsakne, kas līdzīga bumbulim, tomēr tai nav zvīņlapu un pumpuru.[6] Gumveida saknes rodas, kad kāda daļa no saknes uzbriest, jo tiek uzkrātas barības vielas, vai ūdens. Adventīvie pumpuri veidojas vienā vai otrā guma galā, no kurienes aug saknes un dzinumi.[5] Gumi ir dālijām, kuras arī tiek veģetatīvi pavairotas, gumus sadalot,[6] kā arī saldajam kartupeļiem un dienziedēm.[5]
Gumiņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gumiņi raksturīgi visiem tauriņziežiem, tajos atrodas gumiņbaktērijas (Rhizobium), kuras piesaista augam nepieciešamo slāpekli — tā ir daļa no simbiotiska kompleksa. Baktērijas saista atmosfēras slāpekli augiem izmantojamā formā, tāpēc augiem nav nepieciešams tik daudz slāpekļa uzņemt no augsnes. Saknes izdala ķīmiskos savienojumus — flavonoīdus, kurus baktērijas uztver un kā atbildes reakciju, raida savus signālus. Sakņu spurgaliņas uztver baktēriju klātbūtni un sāk ap tām apvīties, tādējādi no baktērijām šūnapvalkos ieaug “kolonizācijas” pavedieni un sāk augt gumiņi, ar laiku. veidojot apaļus izaugumus uz auga saknēm.[5]
Virszemes pārveidnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vasas virszemes pārveidnes ir filoklādiji, kladodiji, stīgas, vītes un ērkšķi.
Filoklādiji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Filoklādiji ir pārveidojusies vasa, kas pēc ārējā izskata atgādina vasu un veic tās funkcijas.[2]
Kladodiji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kladodiji ir paresnināti stumbri, kas aug neierobežoti.[7]
Stīgas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stīgas ir horizontāli stumbri jeb virszemes stoloni, kuri no sakneņa atšķiras ar to, ka tie nav auga galvenie stumbri, bet gan stumbru žākļu dzinumi un jaunie augi sāk augt stolonu galos.[5] Stoloni ir gari, ar gariem, tieviem posmiem, un to mezglu vietās attīstās vasas un piesaknes, piemēram, zemenēm, kaulenēm un maura retējiem.[2]
Vītes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vītes ir raksturīgas tauriņziežu dzimtas augiem, tomēr ir sastopamas arī citu dzimtu augiem. Tās var veidoties no veselas lapas, no saliktas lapas atsevišķām lapiņām, vai arī no lapas dzīslas.[7]
Ērkšķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ērkšķi var veidoties no auga lapām un pielapēm. Par to izcelsmi var spriest pēc to novietojuma un auga — ja ērkšķa žāklē atrodas pumpurs vai attīstīta vasa, tad ērkšķis ir veidojies no lapas, bet, ja ērkšķis veidojies no pielapes, tad tā žākle ir īstā lapa.[7] Ērkšķi pilda augu aizsargfunkciju un pasargā tos no apēšanas.[5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Vilnis Egle, Ausma Ilziņa (1986). Bioloģijas rokasgrāmata. Zvaigzne ABC. 76.—77. lpp. ISBN 978-5-40-500072-5
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 «Bioloģijas jēdzienu skaidrojošā vārdnīca». Skatīts: 10.12.2020.
- ↑ 3,0 3,1 Uldis Kondratovičs. Rokasgrāmata bioloģijā. Zvaigzne ABC, 2015. 158. lpp.
- ↑ «Tuber». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 10.12.2020..
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 5,7 Džefs Hodžs. Botānika dārzkopjiem. Zvaigzne ABC, 2014. 82.—83. lpp. ISBN 978-9-93-404937-8.
- ↑ 6,0 6,1 «Tuberous Root». Merriam-Webster. Skatīts: 10.12.2020.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Andris Piterāns. Rokasgrāmata bioloģijā. Zvaigzne ABC, 2015. 127. lpp.
 | Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |