Veļikijnovgoroda

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Veļikijnovgoroda
Skyline of Veļikijnovgoroda
Ģerbonis: Veļikijnovgoroda
Ģerbonis
Neformālais nosaukums: Novgoroda
Veļikijnovgoroda
Red pog.png
Veļikijnovgoroda
Atrašanās vieta Krievijā
Koordinātas: 58°33′00″N 31°17′00″E / 58.55000°N 31.28333°E / 58.55000; 31.28333Koordinātas: 58°33′00″N 31°17′00″E / 58.55000°N 31.28333°E / 58.55000; 31.28333
Pirmo reizi minēta 859
Platība
 - Kopējā 90,08 km²
Iedzīvotāji
 - kopā 216 200
Laika josla UTC+3 (UTC+3)
 - Vasaras laiks (DST) UTC+4 (UTC+4)
Mājaslapa: [1]

Novgoroda, no 1999. gada Veļikijnovgoroda (Dižā Novgoroda) (krievu: Великий Новгород, vācu: Naugard, vikingu: Holmgård) ir pirmā senās Krievzemes (Русь) galvaspilsēta (862), vēlāk suverēnās Novgorodas zemes galvaspilsēta (1136-1468), šobrīd Novgorodas apgabala administratīvais centrs Krievijas ziemeļrietumos, 170 km no Pēterburgas. Līdz 1999. gadam pilsētas oficiālais nosaukums bija Novgoroda, kopš Gorkijas pārdēvēšanas tās senajā vārdā par Ņižņijnovgorodu, Novgorodas nosaukums tika pārviedots par "Veļikijnovgorodu".

Vēsturisko notikumu hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnā vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērza tāss parādzīme jeb "grāmata" (fragments).
  • Vikingu sāgās 9. gadsimtā minēta Holmgarda (Holmgarðr or Holmgarðir), kuras nosaukums tiek atvasināts no vikingu salas dārzs vai arī slāvu Holmgrad - pakalna pils.
  • 859. gadā Novgoroda pirmo reizi pieminēta Sofijas pirmajā hronikā.
  • 862. gadā Novgoroda minēta kā varjagu ķēniņa Rurika pils vieta Nestora pirmajā hronikā (Pagājušo gadu vēsture). Tā atradusies 2 km uz dienvidaustrumiem no vēlākās Novgorodas pilsētas.
  • 882. gadā Rurika pēctecis Novgorodas Oļegs (Helge) atņēma Kijevas pilsētu hazāriem un nodibināja jauno Krievzemes galvaspilsētu tur. Vecā galvaspilsēta Novgoroda kļuva par Kijevas Krievzemes otro nozīmīgāko pilsētu.
  • 10. gadsimta beigās tika uzcelta pilsēta tagadējās Novgorodas vietā.
  • 1014. gadā Novgorodas kņazs Jaroslavs Gudrais, Kijevas kņaza Vladimira I dēls, atteicās maksāt meslus savam tēvam Kijevā. Tēvs gatavojās karagājienam pret nepaklausīgo dēlu, bet viņa plānus izjauca pečeņegu uzbrukums Kijevas zemei. Drīz Kijevas Vladimirs nomira un viņa vietā sāka valdīt viņa audžudēls Svjatopolks (Святополк Окаянный). Jaroslavs aicināja palīgā savus sabiedrotos varjagus no aizjūras zemēm un ar 1000 varjagiem un 3000 novgorodiešiem sakāva Kijevas kņazu Svjatopolku un pats sāka valdīt Krievzemē.

Novgorodas republika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aleksandrs Ņevskis.
  • 1240. gadā zviedru, norvēģu un somu karaspēks jarla Ulfa Fasi vadībā ieradās Ņevas lejtecē, lai dotos augšup pa upi un ieņemtu Ladogu un Novgorodu. Novgorodieši sakāva viņus Ņevas kaujā.
  • 1241. gadā livonieši kopā ar igauņiem ieņēma novgorodiešu pilis Koporjē un Lugā.
  • 1242. gadā novgorodieši kņaza Aleksandra Jaroslavoviča (Aleksandra Ņevska) vadībā sakāva livoniešus Ledus kaujā.
  • 1268. gadā Rakveres kaujā apvienotais Livonijas un Dāņu Igaunijas karaspēks apturēja Novgorodas organizētā krievu kņazu karaspēka iebrukumu Dāņu Igaunijā.
  • 1283. gadā zviedri aplenca Ladogu un nogalināja novgorodiešu tirgoņus.
  • 1293. gadā tatāri iebruka Novgorodas zemē un izlaupīja Volokas pilsētu.
  • 1300. gadā zviedri uzcēla Landskronas pili Ņevas lejtecē pie Ohtas upes ietekas (tagad Pēterburgas teritorijā). Novgorodieši tajā pašā gadā nopostīja pili.
  • 1318. gadā novgorodieši uzbruka zviedru Abo pilij Somijas rietumos.
  • 1323. gadā novgorodieši Orehovij salā pie Ņevas iztekas no Ladogas ezera uzcēla Orešekas pili. Pēc 30 gadu kariem tika noslēgts Noteburgas miera līgums starp zviedriem un novgorodiešiem, kas uz 120 gadiem nosprauda robežu starp Novgorodas zemi un Zviedriju.
  • 1326. gadā tika parakstīts Novgorodas miera līgums starp Norvēģiju un Novgorodas zemi par sāmu apdzīvotās Finmarkas sadalīšanu.
  • 1364. gadā novgorodieši iekaroja zemes līdz pat Obas upei Sibīrijas ziemeļdaļā.
  • 1446. gadā Livonijas ordenis kopā ar lietuviešiem, zviedriem, norvēģiem, dāņiem un Hanzas savienību īstenoja Novgorodas tirdzniecības blokādi.
  • 1456. gadā novgorodieši cieta smagu militāru sakāvi dinastiju cīņās starp Maskavijas liekņazu Vasiliju II un viņa brālēnu kņazu Dmitriju Šemjaku, ko atbalstīja Novgoroda. Tika parakstīts Jaželbicas miera līgums, kas stipri ierobežoja Novgorodas suverenitāti ārlietās. Novgorodā patvērumu meklējušais kņazs Šemjaka tika noindēts, bet viņa atraitne aizbēga uz Lietuvu.
  • 1471. gadā Novgorodas pilsētas galva Marta Borecka un viņas dēli Dmitrijs un Fjodors veda sarunas ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Kazimiru IV par Novgorodas pāriešanu Lietuvas pakļautībā, saglabājot senās privilēģijas un ortodokso ticību. Lai to nepieļautu, Maskavijas lielkņazs Ivans III uzbruka un sakāva Novgorodas armiju kaujā pie Šelonas.
  • 1478. gadā Maskavijas lielkņaziste pilnībā pakļāva Novgorodas republiku.
Novgorodas večes iznīcināšana (1478). Autors - Klavdijs Lebedjevs.

Novgoroda Krievijas valsts sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1570. gada janvārī un februārī, satracināts par militārajām neveiksmēm Livonijas karā un apsēsts ar domu par Novgorodas iespējamo atdalīšanos no Krievijas, Ivans IV sarīkoja milzīgu masveida slepkavošanu, kuras laikā tika iznīcināta visa pilsētas elite. Kopējais bojāgājušo skaits tiek lēsts starp 2 500 un 12 000 ("Novgorodas slaktiņš").
  • 1611. - 1617. gadā Novgorodu ieņēma un izpostīja zviedru karaspēks.
  • 1650. gadā notika Novgorodas iedzīvotāju sacelšanās.
  • 1727. gadā Novgoroda kļuva par Novgorodas guberņas centru.
  • 1941. - 1944. gadā Novgorodu okupēja Vācijas karaspēks.
  • 1944. gadā kļuva par Novgorodas apgabala centru.
  • 1951. gadā aheoloģisko izrakumu laikā tika atrasts pirmais uz bērza tāss rakstītais teksts.
  • 1992. gadā Novgorodas arhitektūras pieminekļi tika iekļauti UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
  • 1999. gadā Krievijas Federācijas prezidents parakstīja likumu par Novgorodas pārdēvēšanu par Veļikijnovgorodu.

Dokumenti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novgorodas zemes dibināšanas vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nestora hronikas (Повесть временных лет, sarakstīta ap 1113. gadu) vēstījums par 862. gada notikumiem:

"Izdzina varjagus aiz jūras un nemaksāja viņiem meslus, un sāka paši par sevi valdīt, un nebija viņu vidū taisnības, un dzimta nostājās pret dzimtu, un bija viņiem nesaskaņas, un sāka karot viens ar otru. Un sev teica: Sameklēsim sev kņazu, kas pār mums valdītu un tiesātu pēc taisnības.

Ziemeļaustrumeiropas karte 9. gadsimtā. Varjagu rūsu pilsētas iezīmētas sarkanā krāsā, citu vikingu cilšu un pilsētu nosaukumi ar violetiem burtiem, slāvu cilšu ar pelēkiem burtiem. Hazāru kaganāta robežas zilā krāsā.

Un gāja aiz jūras pie varjagiem, pie rūsiem. Tie varjagi saucās par rūsiem, kā otri saucas par zviedriem, bet citi par normaņiem un angļiem, bet vēl citi par gotlandiešiem, lūk tā arī tie. Čudi, slāvi, kriviči un vesi teica rūsiem: Mūsu zeme ir liela un bagāta, bet kārtības tajā nav. Nāciet par kņaziem un valdiet pār mums.

Un izvēlējās trīs brāļus ar viņu dzimtām, un ņēma sev līdzi visus rūsus, un atnāca un vecākais, Ruriks, apmetās Novgorodā, bet otrs, Siņeuss Beloozerā, bet trešais, Truvors, Izborskā. Un no tiem varjagiem sākās Krievzeme. Novgorodieši ir varjagu cilmes ļaudis, bet pirms tam bija slāvi. Pēc diviem gadiem nomira Siņeuss un viņa brālis Truvors. Un visu varu saņēma Ruriks, un sāka izdalīt saviem vīriem pilsētas - tam Polocku, šim Rostovu, citam Beloozeru. Tajās pilsētās varjagi ir ienācēji, bet pamatiedzīvotāji Novgorodā ir slāvi, Polockā kriviči, Rostovā merieši, Beloozerā vesi, Muromā muromieši, un par tiem visiem valdīja Ruriks.

Un bija viņam divi vīri, ne radinieki, bet bajāri, un viņi lūdza atļauju doties ar savu dzimtu uz Cargradu. Viņi devās pa Dņepru, un garām braucot redzēja kalnā nelielu pilsētu. Un jautāja Kam pieder pilsēta?. Tie tad atbildēja: Bija trīs brāļi Kijs, Ščeks un Horivs, kas uzcēla šo pilsētu un gāja postā, bet mēs esam šeit un maksājam nodevas hazāriem. Askolds un Dirs palika tajā pilsētā, savāca pie sevis daudz varjagu un bija par kņaziem poļaniem. Ruriks toties bija par kņazu Novgorodā."

Kultūras mantojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dibināšanas 1000. gadadienas piemineklis (1862).
  • Novgorodai ir bijuši cieši politiskie kontakti ar Ziemeļeiropas zemēm, tajā savu bērnību pavadījuši norvēģu ķēniņi Olafs I Trigvasons (Olav I. Tryggvason) (963-1000) un Magnuss I (Magnus I) (1024-1047), bet patvērumu savā laikā meklējuši arī norvēģu valdnieki Olafs II. Haraldsons (Olav II. Haraldsson) (995-1030) un Haralds III (1015-1066).
  • Novgorodas zeme ilgstoši atradās kaimiņattiecībās ar latgaļu valstīm Tālavu un Jersiku, igauņu Ugaunijas zemi un vēlāk ar Livonijas konfederāciju.
  • Novgorodas sociālā struktūra sastāvēja no augšslāņa, kas ietvēra bagātos tirgoņus, zemes īpašniekus un augļotājus, no vidusslāņa, kas ietvēra vienkāršos tirgoņus un apakšslāņa, pie kura piederēja amatnieki un algādži.
  • Lasītprasme bija ne tikai dižciltīgo un garīdznieku privilēģija, bet uz bērza tāsīm rakstītās pilnvaras liecina, ka plaši tautas slāņi pratuši lasīt un rakstīt.
  • Novgorodā dzīvojuši slaveni ikonu gleznotāji Teofans Grieķis un Andrejs Rubļovs.
  • Pasargāta no tiešiem mongoļu iebrukumiem, 13. gadsimtā Novgorodas zeme kļuva par krievu senās kultūras patvērumu iepretīm tatāru kontrolētajai Maskavijai un lietuviešu kontrolētajām rietumu un dienvidu krievu zemēm.
  • Novgorodu pārvaldīja tās pilsoņu vēlēta veče, kas savukārt kopš 12. gadsimta ievēlēja Novgorodas kņazu, kas pildīja karavadoņa funkcijas, baznīcas galvu un pilsētas galvu.
  • Novgorodai bija labi tirdzniecības un politiskie kontakti ar Hanzas savienību un Lietuvas dižkunigaitiju. Pilsētas ārzemnieku apdzīvotajā Pētera kvartālā bija četri Hanzas kantori.
  • Galvenās eksporta preces bija mežkopības produkti, kažokādas, koks, medus, vasks, alus un trāns. Importēja sudrabu, metālus, ieročus, audumus, dzintaru, labību, garšvielas.
  • Novgorodas nauda bija grivna (12. gs.) un rublis (no 13. gs.).
  • Kopš 13. gadsimta vērojama konkurences saasināšanās starp autoritāro Maskaviju un domokrātiski pārvaldīto Novgorodu, kas beidzās ar Maskavas uzvaru pār Novgorodu 1478. gadā un pilnīgu Novgorodas augsšlāņa iznīcināšanu pirmā Krievijas cara Ivana IV laikā.
  • Novgorodas kā Krievzemes ziemeļu galvaspilsētas loma krasi samazinājās pēc Pēterburgas uzbūvēšanas un pasludināšanas par jauno Krievijas galvaspilsētu 1712. gadā.

Apskates vietas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Novgorodas kremlis.
  • Vecpilsēta abos Volhovas upes krastos, kas 1992. gadā iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.
  • Novgorodas kremlis ar 8 torņiem un 1300 m garu cietokšņa sienu (sācis būvēt Jaroslavs Gudrais 11. gadsimtā).
  • Sofijas katedrāle, pirmā koka ēka celta 989. gadā, 11. gadsimtā Jaroslavs Gudrais licis uzbūvēt mūra baznīcu.
  • Jurjevas klosteris Ilmeņa ezera krastā no 1030. gada.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]