Verners Bergengrīns
| ||||||||||||||||
Verners Maksis Oskars Pauls Bergengrīns (vācu: Werner Max Oskar Paul Bergengruen, 1892—1964) bija Rīgā dzimis vācbaltiešu cilmes rakstnieks, kas nacionālsociālistiskās Vācijas laikā aizstāvēja kristīgi humānās vērtības un bija spiests dzīvot iekšējā emigrācijā. Līdzās vēsturiskajām tēmām viņš attēlojis arī dīvainus un pārdabiskus notikumus.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Rīgā 1892. gada 16. septembrī ārsta Paula Beregengrīna un viņa sievas Helēnas fon Betiheres (von Boetticher) ģimenē. Baltijas pārkrievošanas dēļ skolās bija ieviesta krievu mācību valoda, tādēļ tēvs viņu 1903. gadā izlēma sūtīt mācīties uz Lībekas Katrīnas skolu (Katharineum), vēlāk uz Marburgas Filipa (Philippinum) ģimnāziju (1908—1910). Pēc tam viņš studēja teoloģiju, ģermānistiku un mākslas vēsturi Marburgas un Minhenes universitātēs. Bergengrīns kā ķeizariskās Vācijas armijas virsnieks piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās Latvijā (1914—1918), pēc tam Landesvēra sastāvā piedalījās arī Latvijas brīvības cīņās (1919).
Pēc kara beigām viņš devās uz Vāciju, kur 1919. gada 4. oktobrī apprecējās ar Šarloti Henzeli (1896—1990), viņu laulībā piedzima četri bērni. No 1920. gada viņš strādāja par žurnālistu, vadīja laikrakstu Ost-Informationen (1922) uz pievērsās rakstniecībai. Viņa pirmais romāns "Atuma likums" (Das Gesetz des Atum) iznāca 1923. gadā. Viņš bija vācbaltiešu izdevuma "Baltijas lapas" (Baltischen Blätter) galvenais redaktors (1925), dzīvoja Berlīnē un Minhenē. 1932. gadā Bergengrīns pēdējo reizi viesojās savā dzimtenē.
1935. gadā iznāca viņa slavenākais romāns "Lieltirāns un tiesa" (Der Großtyrann und das Gericht), kurā vēlāk tika saskatīta slēpta pret Hitlera režīmu vērsta kritika. 1936. gadā Bergengrīns pārgāja katoļticībā, 1937. gadā viņu izslēdza no Vācijas rakstnieku kameras (Reichsschrifttumskammer) kā nepiemērotu vācu kultūras celtniecībai un vēlāk aizliedza viņa dzejas grāmatu "Mūžīgais ķeizars" (Der ewige Kaiser, 1937) un romānu "Debesīs kā uz zemes" (Am Himmel wie auf Erden, 1940). 1939. gadā iznāca stāstu krājums "Nāve Tallinā" (Der Tod von Reval). 1942. gadā pēc Minhenes bombardēšanas viņš pārcēlās uz dzīvi Tirolē, pēc Otrā pasaules kara beigām 1946. gadā dzīvoja Šveicē, kur uzrakstīja romānu "Pēdējais rotmistrs" (Der letzte Rittmeister, 1952). No 1956. gada Bergengrīns dzīvoja Romā, no 1958. gada Bādenbādenē.
Miris Bādenbādenē 1964. gada 4. septembrī.
Daiļrades raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bergengrīna darbos galvenā vietā ir Cilvēks ar savām morāles un gara problēmām, kas bieži piedzīvo sarežģītu likteni rakstura vājību un naīvitātes dēļ. Tikai tad, kad viņš dzīves ritējumā vai dažreiz nāves ēnā sāk atzīt savas kļūdas un patiesi nožēlot savus grēkus, viņam ir dota iespēja izbēgt likteņa lemtajam bargajam sodam. Lai skaidrāk attēlotu cilvēka vieglo padošanos vājībām un vilinājumiem, kas viņu izsit no dzīves nodibinātās kārtības, Bergengrīns bieži liek darboties pārdabiskām būtēm un spēkiem. Šīs personifikācijas un simboli var būt pavedēji vai vēstneši, palīgi vai pārbaudītāji, kuru uzdevums ir vadīt pazudušo cilvēku atpakaļ uz dzīves harmoniju un Dieva lemto, bet ne cilvēku izraudzīto Likteni.
Cilvēkam dzīvē lielākais šķērslis ir viņa iedomātās, pastāvīgās bailes, tomēr eksistē arī līdzekļi, kas visas bailes palīdz pārvarēt. Šie līdzekļi slēpjas cilvēkā pašā, viņa mīlestībā un garīgā disciplīnā.[1]
Darbu fragmenti par Baltiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
"Lai gan tikko ieradies, viņš jutās brīnišķīgi pārņemts no vides klusējošās pastāvības. Mežs un purvs, krūkļi un bērzi, niedrainā upe, kurā pēkšķina pīles, un pat smilšainie bedrainie ceļi, viss viņu satraucoši uzrunāja." (Dejojošās kājas no "Zorn, Zeit und Ewigkeit", 1959.).
"Brīnumaina zeme, vienlaicīgi izzudusi un esoša! Plaša, mazapdzīvota, mežiem bagāta ainava, vēl veikalniecisku apvienību neindustrializēta, jūdžu jūdzēm vēl neskarta, tāda, kādu to radījušas Dieva rokas un sirds! ... Hanziskās patriciešu pilsētas un miegainās, padilušās lauku vietas ir pilnas ar brīnišķīgiem oriģināliem, par ko rodas nepārvarams stāstīšanas prieks! Vecā, mīļā senču zeme, Tevī bija tik daudz garīgā siltuma sirdī. Laiks un telpa vēl nebija saraustīti mehāniskā trokšņainībā." (Uguns pārbaude — Die Feuerprobe, 1962.).
"Mūsdienās vairs nav telpisko tālumu, bet mūsu zeme ir kļuvusi neaizsniedzama. Tā guļ nogrimusi gadu dziļumā, kas kļūst par gadu desmitiem un simtiem. Tikai šājos dziļumos tā atrodama kā Atlantīda vai Vineta. Šī zeme jau tagad ir kļuvusi par mītisku zemi kā Persija "Tūkstoš un vienas naksts pasakās", kā Mežonīgie Rietumi amerikāņu pirmatklājēju laikos vai Skotija pirms Stjuartu dinastijas izdzīšanas". (Trešais kronis — Der dritte Kranz, 1962.)
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Annette Schmollinger: „Intra muros et extra“. Deutsche Literatur im Exil und in der inneren Emigration. Ein exemplarischer Vergleich. Heidelberg: Winter. 1999. (vāciski)
- Frank Holger Walpuski: Aspekte des Phantastischen: Das Übernatürliche im Werk Werner Bergengruens. Frankfurt am Main: Lang 2006. (vāciski)
Tulkojumi latviski[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Verners Bergengrīns, Balle austrumu spārnā: Spoku stāsti. Aizpute, 1999. — 118 lpp.
- Verners Bergengrīns, Nāve Rēvelē: Dīvaini stāsti par kādu pilsētu. Aizpute, 2000. — 167 lpp.
- Verners Bergengrīns: Pasaules tautām ; Fon Ringena kunga brauciens; Sargeņģelis; Pēdējā epifānija. Tulkotājs Valdis Bisenieks. Rīga: apgāds Domus Rigensis, 1997. ISBN 9984509931
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Ilmārs Birznieks. Ievads Vernera Bergengrīna prozas darbos Arhivēts 2015. gada 21. septembrī, Wayback Machine vietnē. "Jaunā Gaita" nr. 75., 1969. (latviski)
|