Versaļas līgums

1919. gada Versaļas līgums ir miera līgums, kuru izveidoja 1919. gada Parīzes miera konference 1. pasaules kara noslēgumā. Tajā Vācija un tās sabiedrotie uzņēmās atbildību par kara izraisīšanu un piekrita samaksāt milzīgu kompensāciju (reparācijas).

Līgums paredzēja Nāciju Līgas radīšanu, ASV prezidenta Vudro Vilsona galveno mērķi. Organizācijas uzdevums bija regulēt nāciju konfliktus, pirms tie pārvēršas karā.

Miera līguma nosacījumi

Vācijas teritorijas redukcija

• Elzasas un Lotringas (kas līdz 1871. gadam piederēja Francijai un kuru apdzīvo elzasieši) atdošanu Francijai;
• Ziemeļšlēzvigas atdošanu Dānijai;
• Poznaņas un Pomerānijas atdošanu Polijai;
• Augšsilēzijas daļas atdošanu Polijai;
• Augšsilēzijas austrumdaļas atdošanu Čehoslovākijai;
• Daļu Austrumprūsijas - Mēmeles rajonu - Francijas kontrolē, vēlāk Lietuvai;
• Dancigas kļūšanu par brīvpilsētu Polijas uzraudzībā.

Ierobežojumi Vācijas karaspēkam

Versaļas līgums uzlika stingrus ierobežojumus Vācijas armijai, lai novērstu kara atkārtošanos. Vācijas armija nedrīkstēja pārsniegt 100,000 vīru, nedrīkstēja būt obligātais karadienests, nedrīkstēja būt tanki un ģenerālštābs. Vācijas flote nedrīkstēja pārsniegt 15,000 vīru, tajā nedrīkstēja būt zemūdenes, un tā tika ierobežota kuģu skaitā. Vācijai nedrīkstēja būt gaisa spēki. Vācijai vajadzēja saglabāt iesauktos karavīrus armijā 12 gadus un virsniekus 25 gadus, tādējādi nodrošinot, ka tikai ierobežotam skaitam būtu militāra apmācība.

Līguma 231. pants paredzēja, ka Vācija ir atbildīga par visiem sabiedroto kara zaudējumiem, un 1921. gada janvārī šos zaudējumus novērtēja uz 269 miljardiem zelta marku, ko vairums ekonomistu uzskatīja par astronomiski lielu. Vācijas ekonomisko sabrukumu reparāciju rezultātā uzskata par Veimāras republikas sabrukuma, Hitlera nākšanas pie varas, un Otrā pasaules kara cēloni.

Sabiedroto valstu nostāja

Par Pirmajā pasaules karā zaudējušās Vācijas likteni lēma 3 valstis - Versaļas „Lielais trijnieks” sastāvēja no Britu premjerministra Loida Džordža, Franču premjerministra Žorža Klemanso un ASV Prezidenta Vudro Vilsona. Sastādot Versaļas līgumu, visi trīs bieži strīdējās un galu galā līgums kļuva par kompromisu, kurš nepatika nevienam. Tā laika biedri par to ir izteikušies šādi : „Trausls kompromiss starp amerikāņu utopismu un eiropiešu paranoju.”

Francijas prasības

Neaptveramos zaudējumus cietusī Francija, kuras teritorijā notika visvairāk karadarbības, pieprasīja pilnīgu Vācijas demilitarizāciju, plus Sabiedrotajiem spēkiem būtu jāpatralē Vācijas teritorijā. Kā reparāciju piemēru vēl vajadzētu minēt to, ka Franči vēlējās uzņemties kontroli par daudzām Vācijas fabrikām.

Taču Francija vēlējās ne tikai sodīt Vāciju, tā āri vēlējās saglabāt savu impēriju ar visām kolonijām, kamēr ASV tajā laikā bīdīja uzskatu par nacionālo vai etnisko „pašapņemšanos” (pers. tulk. no angļ. „self-determination”), kuras pamatā ir doma, ka katrai nacionālai vai etniskai grupai vajadzētu būt savai valstij. Gan Francija, gan Lielbritānija ļoti vēlējās saglabāt savas impērijas. Taču Klemanso, līdzīgi daudziem citiem frančiem, bija pārāk aizņemts ar Vācijas kropļošanu, lai pamanītu draudus pazaudēt savu impēriju. Viņš bija visradikālākais no „Lielā trijnieka” un tika iesaukts par „Le Tigre”.

Lielbritānijas prasības

Tādēļ, ka pašā Lielbritānijā iebrukums nekad nenotika, šī valsts nemēģināja īpaši izcelties ar prasībām no Vācijas, taču Lielbritānijai bija tik daudz zaudētu cilvēku Francijas frontes līnijās, ka tauta prasīja atriebības. Lielbritānijas premjerministrs atbalstīja visas reparācijas, taču vienmēr mēģināja tās mīkstināt, salīdzinot ar Francijas variantu. Loids Džordžs baidījās, ka, ja Francijas prasības tiktu izpildītas, tā kļūtu par ļoti spēcīgu valsti centrālajā Eiropā, kas sagrautu spēku samēru pasaulē. Gan Francija, gan Lielbritānija atbalstīja slepenus kontraktus par Vācijas ekonomisko blokādi utt.

ASV prasības

Abām impērijām pretstatā bija ASV prezidents Vudro Vilsons. Vēl pirms kara beigām viņš piedāvāja savus „četrpadsmit punktus”, kuri nebija tik nežēlīgi kā Francijas un Lielbritānijas plāni. Vēl prezidents Vilsons iestājās par Tautu savienības izveidi (Nāciju Līgas, League of nations) — tās pamatā kļuva doma, ka, ja vājākai valstij uzbruktu stiprāks ienaidnieks, tad stiprākas valstis to nekavējoties aizsargātu.

Vēl Vilsons nepārtraukti ieteica savu ideju par „pašapņemšanos”. Šīs idejas guva lielu popularitāti pat impērijas mājas valstīs un šo ideju pieņemšana bija visu impēriju gala sākums, ieskaitot Lielbritāniju un Franciju.

Teritoriālie pārdalījumi pēc ASV prasībām tika sagrupēti tā, lai etniskām minoritātēm būtu savas valstis. Abas impērijas tika atrunātas no slepenu vienošanos noslēgšanas un tika sarunāts par visu valstu bruņojuma samazināšanu.

Jāpiebilst, ka ASV tā arī neparakstīja Versaļas līgumu, jo pie varas pēkšņi nonāca republikāņi, kas iestājās pret jau izveidoto Nāciju savienību. Pēc gada Amerika parakstīja „Berlīnes līgumu”, kas principā bija Versaļas līgums, tikai ar izsvītrotiem punktiem par Nāciju savienību.

Skatīt arī

• 1919. gada Parīzes miera konference