Vesels fon Freitāgs-Loringhofens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vesels fon Freitāgs-Loringhofens
Wessel Freiherr Freytag von Loringhoven
Personīgā informācija
Dzimis 1899. gada 22. novembrī
Lielbornes muiža, Kurzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1944. gada 26. jūlijā (44 gadi)
Mauervalde, Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
(tagad Karogs: Polija Polija)
Tautība vācbaltietis
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe pulkvedis (Oberst)
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
Kaujas darbība Latvijas brīvības cīņas, Otrais Pasaules karš

Vesels fon Freitāgs-Loringhofens (vācu: Wessel Freiherr Freytag von Loringhoven, 1899 - 1944) bija vācbaltiešu muižnieks un militārais darbinieks. Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks. Otrā Pasaules kara laikā viņš kā Vērmahta ģenerālštāba virsnieks piedalījās 1944. gada 20. jūlija atentāta sagatavošanā pret Ādolfu Hitleru.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēlies no baronu Freitāgu-Loringhofenu dzimtas. Dzimis 1899. gada 22. novembrī Lielbornes muižā, bērnību un jaunības gadus pavadīja Skultes muižā. Pēc skolas beigšanas viņš piedalījās Latvijas Brīvības cīņās kā Baltijas landesvēra, pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas - kā Latvijas armijas 13. Tukuma kājnieku pulka karavīrs Latgales frontē. Pēc 1920. gada agrārās reformas un muižu atsavināšanas Vesels fon Freitāgs-Loringhofens 1922. gadā izlēma atstāt Latviju un turpmāk dienēja Vācijas armijā (Reihsvērā).

Otrā pasaules kara laikā viņš bija Vācijas armijas Dienvidu grupējuma (Heeresgruppe Süd) trešais ģenerālštāba virsnieks un piedalījās karadarbībā Ukrainas teritorijā. Jau 1942. gadā viņš nonāca konfliktā ar SS vadību.[1] Pirms Staļingradas kaujas viņš 1942. gada oktobra sākumā brīdināja Vērmahta vadību par Sarkanās armijas plānoto pretuzbrukumu pie Donas, tomēr Hitlers to atstāja bez ievērības.

1943. gadā pēc Vilhelma Kanarisa rīkojuma tika pārcelts uz Berlīni, kur vadīja militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesta (Abvēra) sabotāžu plānošanas daļu. Kā pārliecināts Hitlera režīma pretinieks viņš bija saistīts ar Vērmahta antihitleriskajām aprindām un kopā ar admirāli Kanarisu 1943. gada 29. jūlijā piedalījās slepenās sarunās Venēcijā ar Itālijas slepeno dienestu vadītāju Čēzāri Amē (Cesaré Amé), lai novērstu SS vadības plānotos atentātus pret Romas pāvestu Piju XII un Itālijas karali Viktoru Emanuelu III.[2]

Pēc admirāļa Kanarisa atcelšanas no Abvēra vadītāja amata 1944. gada februārī Vesels fon Freitāgs-Loringhofens tika pārcelts izlūkošanas darbā uz Vērmahta ģenerālštābu OKH (Oberkommando des Heeres). Tur viņš piedalījās sazvērestības plānošanā pret Vācijas diktatoru Ādolfu Hitleru un piegādāja atentāta izpildītājam Klausam fon Štaufenbergam Anglijā ražotas sprāgstvielas. Slepenā apspriedē netālu no Hitlera bunkura Tolksdorfas (tagad Tołkiny) pilī 1944. gada pavasarī Freitāgs-Loringhofens esot teicis, ka "ja arī tas neizdosies, vismaz vācu vēsturē paliks rakstīts, ka cilvēki atdeva savas dzīvības, lai novāktu šo noziedznieku".[3]

Pēc operācijas izgāšanās Gestapo atklāja viņa saistību ar atentātu un īsi pirms apcietināšanas Vesels fon Freitāgs-Loringhofens izdarīja pašnāvību. Viņa sievu apcietināja, četrus mazgadīgos dēlus ievietoja bērnu namā. Pulkveža Freitāga-Loringhofena atvadu vēstule sievai tiek glabāta Drēzdenes Kara vēstures muzejā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bernd Freytag von Loringhoven: Freytag von Loringhoven. Eine kurzgefaßte Familiengeschichte, München 1986
  • Wessel Baron Freytag von Loringhoven. Zum 25. Jahrestag des 20. Juli 1944, in: Nachrichtenblatt der Baltischen Ritterschaften< 11. Jg. (1969), Heft 2 (Juni)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. SS-Fernschreiben im Bundesarchiv Berlin-Lichterfelde BDC, SSO Max Thomas. Zum Holocaust in der Ukraine siehe Wolfgang Curilla: Die deutsche Ordnungspolizei und der Holocaust im Baltikum und Weißrussland. Ferdinand Schöningh Verlag, 2006.
  2. MORE PROOF OF HITLER'S PLAN TO KILL PIUS XII: Son of German Intelligence Officer Comes Forward, Zenit News June 16, 2009 (angliski)
  3. Fürst Alexander Dohna-Schlobitten. "Erinnerungen eines alten Ostpreußen". S.186