Višī Francija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
État français
Francijas valsts
Flag of France.svg
1940 – 1944 Flag of France.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
"Travail, Famille, Patrie"
Darbs, Ģimene, Tēvzeme
Location of Višī Francija
Francijas neokupētā daļa līdz 1942. gada novembrim
Pārvaldes centrs Višī
Valoda(s) Franču valoda
Valdība Autoritāra valsts
Valsts galva
 - 1940-1944 Filips Petēns
Vēsture
 - Dibināta 1940
 - Likvidēta 1944
Nauda franks
Mūsdienās Francijas sastāvdaļa

Ar nosaukumu Višī Francija jeb Višī valdība apzīmē Francijas valdību no 1940. gada jūlija līdz 1944. gada augustam. Oficiālais valsts nosaukums bija Francijas valsts (État Français) atšķirībā no iepriekšējā valsts nosaukuma- Francijas Republika. Valsts tika pasludināta 1940. gada jūlijā, pēc tam, kad Otrā pasaules kara sākumā Francija bija piedzīvojusi sakāvi un bija noslēgts pamiers ar Vāciju. Oficiāli Višī valdības pakļautībā skaitījās visa Francija, taču faktiski tā pārvaldīja tikai neokupēto Francijas dienvidu daļu.

Valdības izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gada 3. septembrī pēc Vācijas iebrukuma Polijā, Francija pieteica tai karu. Pēc Polijas sakāves, 1940. gada 10. maijā Vācija sāka uzbrukumu rietumos, tai neilgā laikā izdevās ieņemt lielu daļu Francijas ziemeļu apgabalu un kļuva skaidrs, ka Francijas karaspēks vairs nespēs aizstāvēt valsts teritoriju. Francijas valdība pameta Parīzi un devās uz Bordo. Valdībā pastāvēja divi viedokļi, kā rīkoties šajā situācijā- pirmo pārstāvēja premjerministrs Pols Reino un tas paredzēja karaspēka atkāpšanos uz Francijas kolonijām Ziemeļāfrikā un pretošanās turpināšanu. Otru viedokli pārstāvēja vicepremjers Filips Petēns un armijas virspavēlnieks Maksims Veigāns un tas paredzēja pamiera noslēgšanu ar Vāciju un valdības palikšanu Francijas teritorijā. Šī otrā viedokļa paudēji arī guva pārsvaru un premjerministrs Reino atkāpās no amata. 16. jūnijā valsts prezidents Alberts Lebrēns iecēla 84 gadus veco Filipu Petēnu par premjerministru. 22. jūnijā tika noslēgts pamiers ar Vāciju. Francija tika sadalīta okupētajā un neokupētajā zonā: valsts ziemeļu un rietumu daļu, ieskaitot Atlantijas okeāna piekrasti, okupēja Vācijas karaspēks, atlikušās divas piektdaļas pārvaldīja Francijas valdība. 1. jūlijā par valsts galvaspilsētu kļuva Višī. 10. jūlijā Nacionālā Asambleja ar 569 balsīm par, 80 pret un 30 atturoties, nobalsoja par īpašu pilnvaru piešķiršanu Petēnam. Viņam tika piešķirtas arī tiesības sastādīt jaunu satversmi.

Valdības politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Višī valdība ieviesa cenzūru, ierobežoja vārda brīvība, vēlētās pašvaldības iestādes nomainīja ar ieceltām. Valdība īstenoja politiku, kas tika vērsa pret atsevišķām etniskām grupām ebrejiem, čigāniem, kā arī homoseksuālistiem, brīvmūrniekiem un politiski kreisi noskaņotiem aktīvistiem- komunistiem un anarhistiem. Saskaņā ar 1940. gada 3. oktobrī pieņemto Ebreju likumu, ebrejiem tika atņemta pilsonība, viņi tika atstādināti no armijas, ierēdņu amatiem, preses, tiesām, augstskolām, medicīnas iestādēm utt. Tika izveidotas koncentācijas nometnes, kurās ievietoja ebrejus un citas nevēlamas personas. 1942. gada jūlijā Višī valdībai pakļautie policijas spēki apcietināja 13'152 ebreju Francijas okupētajā daļā. Gandīz visi viņi tika nosūtīti uz Aušvices koncentrācijas nometni un gāja bojā.

Opozīcija Višī valdībai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1940. gada 18. jūnijā Francijas kara ministra vietnieks ģenerālis Šarls de Golls radio runā no Londonas aicināja franču karavīrus, kuri atradās Lielbritānijā un Francijas kolonijās, pievienoties viņam un turpināt cīņu pret Vāciju. Tādējādi izveidojās tā sauktās Brīvās Francijas karaspēka daļas, sākotnēji gan ļoti nelielas, kuras piedalījās karā sabiedroto pusē. Brīvās Francijas pusē nostājās arī Franču Ekvatoriālā Āfrika un laiku arī citas Francijas kolonijas.

Francijas kolonijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas Āfrikas kolonijās bija saglabājusies spēcīga kara flote, kura radīja bažas Lielbritānijai. 1. jūlijā britu viceadmirāļa Somervila komandētie karakuģi pēc noraidīta ultimāta uzbruka franču kuģiem Merselkebiras ostā pie Orānas. Vairāki kuģi tika sašauti, viens no tiem nogrima, dzīvību zaudēja apmēram 1000 franču jūrnieku. Dažiem kuģiem tomēr izdevās aizbēgt uz Tulonas ostu Francijā.

1940. gada 23. septembrī britu ekspedīcijas spēki kopā ar 2700 de Golla "brīvajiem frančiem" mēģināja ieņemt Dakāru Franču Rietumāfrikā, taču sastapa sīvu pretestību un bija spiesti atkāpties.

1941. gada 8. jūnijā britu spēki kopā ar 5000 "brīvajiem frančiem" iebruka Francijas mandātteritorijās Sīrijā un Libānā. 17. jūnijā pēc sīvām cīņam britiem izdevās ieņemt Damasku, pēc pāris nedēļām krita Beirūta un 14. jūlijā tika parakstīts pamiers. Mandātteritoriju pārvalde nonāca britu un pēc tam "Brīvās Francijas" rokās, bet lielākā daļa Višī valdības franču karavīru repatriējās uz Franciju.

1942. gada 6. maijā Lielbitānijas un Sadraudzības spēki iebruka Madagaskarā. Pēc vairāku mēnešu cīņām sala nonāca britu kontrolē.

1942. gada 8. novembrī sabiedroto (galvenokārt- amerikāņu) spēki veica iebrukumu franču Ziemeļāfrikas kolonijās. Amerikāņi iepriekš bija sazinājušies ar franču armijas augstākajiem vadītājiem Ziemeļāfrikā, mēģinot noskaidrot viņu viedokli par gaidāmo invāziju un atraduši vairākus sabiedrotos. Amerikāņi izcēlās krastā Marokā netālu no Kasablankas un Alžīrijā- Alžīrā un Orānā. Visās iebrukuma vietās franči izrādīja pretestību, visilgāk pretojās Orānas aizstāvji. Alžīrā amerikāņu pusē nostājās pilsētas franču garnizona komandieris Masts. 10. novembrī Francijas armijas virspavēlnieks Darlāns, kurš tobrīd atradās Alžīrā, parakstīja pamieru. Filips Petēns atcēla viņu no amata, bet šajās dienās vācieši iebruka Francijas neokupētajā daļā un Darlāns paziņoja, ka tā kā vācieši ir pārkāpuši pamieru, viņš ir gatavs sadarboties ar amerikāņiem. Viņš kļuva par franču karaspēka un civilo pārvaldnieku (Francijas augstāko komisāru) Ziemeļāfrikā, taču 24. decembrī tika nogalināts atentātā. Viņa amatu pārņēma ģenerālis Žiro, kurš 1943. gada janvārī Kasablankas konferencē vienojās ar de Gollu par kopīgu Ziemeļāfrikas koloniju pārvaldi.

Tā kā tālākā vieta uz austrumiem, kur tika izsēdināts sabiedroto karaspēks bija Alžīra, 1942. gada 9-10. novembrī Tunisiju okupēja vācu un itāliešu spēki, un sabiedrotajiem bija jāizcīna niknas kaujas, līdz 1943. gada 13. maijā padevās pēdējie vācu-itāliešu karavīri.

Vācijas iebrukums un Višī valdības gals[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1942. gada 10. novembrī pēc sabiedroto iebrukuma Ziemeļāfrikā un Francijas Ziemeļāfrikas koloniju padošanās, Hitlers deva pavēli vācu karaspēkam okupēt Višī Francijas zonu. Franču karaspēks nepretojās un jau 11. novembra vakarā vācu tanki sasniedza Vidusjūras krastu. Korsiku un daļu Franču Rivjēras okupēja Itālijas karaspēks. Francijas karaspēks tika izformēts. 27. novembrī pēc Višī valdības pavēles Tulonas ostā tika nogremdēta lielākā daļa kara flotes, lai tā nekristu vācu rokās.

Pēc 1944. gada vasarā sabiedroto veiktā iebrukuma Francijas teritorijā, jūnijā Normandijā un augustā Provansā, Višī valdība bēga uz Vācijas teritoriju un 23. oktobrī sabiedrotie atzina de Golla izveidoto pagaidu valdību kā likumīgu Francijas valdību.