Viduslaiku karamāksla

Viduslaiku karamāksla ir viduslaiku karadarbība. Tehnoloģiskie, kultūras un sociālie sasniegumi bija noveduši pie nopietnām pārmaiņām karadarbības raksturā no senatnes, mainot militāro taktiku un kavalērijas un artilērijas lomu. Attiecībā uz nocietinājumiem viduslaikos Eiropā parādījās termins Viduslaiku pils, kas pēc tam izplatījās uz Svēto zemi (mūsdienu Izraēla un Palestīna).

Karamāksla vēlīnos viduslaikos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radikālas izmaiņas karamākslā bija vērojamas vēlīnos viduslaikos (Renesansē). Progresēja valstu militārā organizācija, karošanas stratēģija, taktika, lietojamo ieroču tehniskais līmenis. To veicināja gan Zinātniskās revolūcijas atklājumi, gan ar Reformāciju saistītie reliģiskie konflikti, kas izvērsās militārās sadursmēs un pilsoņu karos. Karotāji sāka izmantot arvien efektīvākus ieročus, tai skaitā pīķus, musketes un uzlabotu artilēriju, kuru savstarpējai sadarbībai kaujās tika pilnveidota taktika.

Apvērsumu daudzās jomās radīja artilērija. Lielgabalu izgatavošana, izmantošana un tālākā tehniskā pilnveidošana prasīja inženieru zināšanas fizikā, metalurģijā, ķīmijā (šaujampulvera izgatavošana), nocietinājumu veidošanā u.c. Artilērijas izmantošana uz jūras prasīja jaunas, inovatīvas izmaiņas kuģu konstrukcijā, jo bija jānodrošina lielāku karakuģu celtspēju (tonnāžu), saglabājot pietiekamu to ātrumu un manevrētspēju.

Lai aizsargātos no arvien efektīvākās artilērijas uguns uz sauszemes un no jūras, progresēja nocietinājumi. Pilsētas un stratēģiski nozīmīgākie punkti agrāko mūra sienu vietā tika apjozti ar aizsardzības sistēmu, kuru veidoja zemi bastioni ar stūriem šaurā leņķī, kas ne tikai būtiski samazināja aplencošās artilērijas efektivitāti, bet arī palielināja forta artilērijas atbildes ugunsspēju. Arī skanstes, ierakumi, kanāli, grāvji, dažādas lamatas utt. daudzās kaujās pierādīja fortu augsto aizsardzības potenciālu pret aplencošā karaspēka triecieniem. Tipiskas šādas aizsardzības sistēmas ir Daugavgrīvas cietoksnis, Dinaburgas cietoksnis Daugavpilī u.c.

Efektīvāka kļuva arī kavalērija. Tā specializējās taktiski atšķirīgās vienībās. Radās vieglā kavalērija izlūkošanai un ātriem uzbrukumiem, ulāni izšķirīgiem triecieniem atklātā kaujas laukā, ar šaujamieročiem bruņoti dragūni — kā mobilas strēlnieku vienības.

Daudzo izmaiņu dēļ militārā stratēģija un taktika un specializētās militārās vienībās strukturēto karaspēku vadība kļuva arvien sarežģītāka. Lai to pilnībā apgūtu, karaspēki arvien vairāk profesionalizējās, bet lai sagatavotu virsniekus to apmācīšanai un komandēšanai, sāka dibināties militārās akadēmijas.