Vidzemes un Igaunijas kapitulācija (1710)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas aplenkums un bombardēšana no rietumu (augšā) un austrumu (lejā) pusēm.

1710. gada Vidzemes un Igaunijas kapitulācija jeb Vidzemes bruņniecības un Rīgas pilsētas kapitulācijas (vācu: Die Capitulationen der livländischen Ritter- und Landschaft und der Stadt Riga) bija agrāk Zviedrijai pakļauto Livonijas un Igaunijas provinču bruņniecību un pilsētu pašpārvaldes institūciju rātes un ģilžu padošanās Krievijas caram Pēterim I. Vidzemes kapitulācijas parakstīja 1710. gada 15. (4.) jūlijā un Igaunijas kapitulācijas 1710. gada 10. oktobrī (29. septembrī). Kapitulācijas akti bija viens no Baltijas guberņu autonomijas pamatojumiem 18. un 19. gadsimtā līdz imperatora Aleksandra III valdīšanas laikā sāktajai Baltijas pārkrievošanas politikai.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms Lielā Ziemeļu kara sākuma Johans Reinholds fon Patkuls 1699. gada augustā Varšavā parakstīja Vidzemes bruņniecības padošanās aktu Augustam II Stiprajam un viņa pēcnācējiem (t.i. Saksijas kūrfirstiem), bet 1699. gada novembrī Preobraženskā noslēgtajā koalīcijas līgumā starp Augustu II un Pēteri I bija panākta vienošanās, ka Ingrija (ieskaitot Narvu) un Karēlija pēc uzvaras pār Zviedriju tiks pievienotas Krievijai, bet Livonija un Igaunija - Polijai-Lietuvai.[1] Kad 1700. gada februārī Saksijas karaspēks iebruka Vidzemē, Vidzemes bruņniecības konvents un Rīgas rāte parakstīja deklarācijas, kurās norobežojās no Patkula parakstītajiem dokumentiem un pauda lojalitāti Zviedrijas karalim Kārlim XII. Zviedri sakāva sakšu un poļu armijas un no 1706. gada līdz 1709. gadam piespieda Augustu II Stipro atteikties no varas. Pēc Kārļa XII sakāves Poltavas kaujā 1709. gadā jaunais līgums ar karaļa tronī atjaunoto Augustu II noteica, ka pēc kara Pēteris I iegūs Ingriju un Igauniju, bet Augusts II Vidzemi. Tomēr Pēteris I savus galvenos spēkus 40 000 vīru sastāvā pa abiem Daugavas krastiem virzīja uz Rīgu. Rīgas aplenkums ilga astoņus mēnešus no 1709. gada 3. novembra līdz 1710. gada 3. jūlijam.

Postam vēršoties plašumā, Vidzemes ģenerālgubernators grāfs Nīls Strembergs (Strömberg) 1710. gada 23. jūnijā piekrita Rīgas rātes locekļu un pilsoņu ierosinājumam noslēgt pamieru ar Krieviju, kura laikā varētu izstrādāt Rīgas kapitulācijas noteikumus. Rīdzinieku delegācija sastāvēja no deviņiem pārstāvjiem. Sarunas notika Šeremetjeva galvenajā mītnē Dreiliņos un ilga trīs dienas, līdz 4. jūlija rītā padošanās līgums ("Akorda punkti") tika parakstīts. Līdzīgus padošanās aktus 1710. gada 10. oktobrī (29. septembrī) Harku muižā netālu no Keilas parakstīja arī Igaunijas bruņniecība un Tallinas pilsēta. No Krievijas puses dokumentu parakstīja ģenerālis Rūdolfs Bauers, no Igaunijas bruņniecības puses Reinholds fon Ungerns-Šternbergs un Fabiāns Štēls fon Holšteins (Stael von Holstein).[2]

1721. gadā Nīštates miera sarunās Krievijas pārstāvji 1710. gada Livonijas un Igaunijas kapitulāciju traktēja kā "labprātīgu padošanos" Krievijai, tādēļ Augusts II Stiprais esot zaudējis savas līgumā ar Pēteri I paredzētās tiesības uz Vidzemi.

Saturs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1710. gada Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas aktos Krievijas cars Pēteris I garantēja Baltijas provinču administratīvo, ekonomisko un kultūras autonomiju, īpaši vietējās tiesvedības, Evaņģēliski luteriskās baznīcas rituāla un vācu valodas kā oficiālās valodas tiesības, kas bija līdzīgas 1561. gada Viļņas ūnijas līgumā Sigismunda II Augusta Livonijas ordenim dāvātajām privilēģijām.

Piemēram, Rīgas pilsētas kapitulācijas akta 1.§ bija minēts, ka "Nesagrozītā veidā pilnībā tiek saglabāta Augsburgas konfesija, kā arī uz tās pamata dibinātā Ticība saskaņā ar vairāk nekā 200 gadu garumā piekoptajiem rituāliem visās baznīcās un citās vietās šajā pilsētā un tās apgabalā un diecēzēs, tāpat arī – kā bijušajos poļu laikos – konsistorija, kuras lēmumi nav pārsūdzami. Mācītājus un ģimnāzijas skolotājus amatos neieceļ, bet tos netraucēti ievēl un apstiprina rāte. Nemainītā veidā – tāpat kā līdz šim – saglabātas tiek arī gan latīņu, gan vācu skolas pilsētā un laukos ar saviem mācīšanas, rituālu un audzināšanas procesiem un ienākumu avotiem.[…]"[3]

Savukārt Livonijas bruņniecības kapitulācijas akta 10.§ bija minēts, ka "visās tiesās tiks lemts pēc Livonijas privilēģijām ieviestajām paražām, arī pēc zināmajām senajām Livonijas bruņinieku tiesībām [...]"[4].

Igaunijas kapitulācijas akta 2.§ bija minēts, ka "Dānijas karaļu, Vācu ordeņa lielmestru zemei un tās dižciltīgajiem dotās un apstiprinātas prerogatīvas, visas privilēģijas, donācijas, statūti, imunitātes, senās zemes paražas ir apstiprināmas un paturamas." [5]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. R.Feldmanis. Krievu–Zviedru karš. (11. lekcija, 1992.)
  2. Vor 300 Jahren: Das Baltikum wird russisch - Die ‚Kapitulationen‘ des Jahres 1710 vor Peter d. Großen. www.herder-institut.de, Herdera institūta mājas lapa
  3. Rīgas pilsētas kapitulācijas un Akorda punkti. Fragments. 1710. gada 30. jūnijs/4. jūlijs. LVVA, 8. f., 1. apr., kapsula g, 1. l., 2., 7. lp (fragmenti)
  4. In allen gerichten wird nach Liefländischen Privilegien wohl eingeführten Gewohnheiten, auch nach dem bekannten alten Lief-Ländischen Ritterrechte, und, wo diese deficieren möchten, nach gemeinen Teutschen Rechten, dem landesüblichen Processform gemäss decidiert [...] pēc Luts (2006)
  5. Alle Privilegia, Donationes, Statuten, Immunitäten, Alte wohlhergebrachte Landes Gewohnheiten von deren Glorwürdigsten Königen in Dennemark, item denen Hoch- vnd Herr Meistern dem Lande und Adel gegebene und von Zeiten zu Zeiten confirmirte Praerogativen, wie Selbe in Ihrem tenore von Wort zu Wort lauten, zu confirmiren und zuerhalten. pēc Luts (2006)

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Schirren, Carl. Die Capitulationen der livländischen Ritter- und Landschaft und der Stadt Riga vom 4. Juli 1710 nebst deren Confirmationen : nach den Originaldocumenten mit Vorausstellung des Privilegium Sigismundi Augusti und einigen Beilagen. Dorpat: Karow, 1865. (vāciski)
  • Loit, Aleksander (2005). "Das Baltikum in der Außenpolitik Schwedens im 18.-20. Jahrhundert. Eine Übersicht". In Angermann, Norbert; Garleff, Michael; Lenz, Wilhelm (German). Ostseeprovinzen, Baltische Staaten und das Nationale. Festschrift für Gert von Pistohlkors zum 70. Geburtstag. Schriften der Baltischen Historischen Kommission. 14. Münster: LIT. 69–88. lpp. ISBN 3-8258-9086-4. (vāciski)
  • Luts, Marju un Modernisierung durch Transfer im 19. und frühen 20. Jahrhundert (2006). "Modernisierung und deren Hemmnisse in den Ostseeprovinzen Est-, Liv- und Kurland im 19. Jahrhundert. Verfassungsrechtlicher Rahmen der Rechtsordnung. Die Kapitulationen von 1710 und 1795". In Giaro, Tomasz (German). Rechtskulturen des modernen Osteuropa. Traditionen und Transfers. Volume 1. Ius Commune. Studien zur europäischen Rechtsgeschichte. 205. Frankfurt am Main: Klostermann. 159–200. lpp. ISBN 3-465-03489-9. (vāciski)