Viesītes šaursliežu dzelzceļš

Vikipēdijas lapa
Sēlijas šaursliežu dzelzceļu tīkls (1925).
Sēlijas šaursliežu dzelzceļu tīkls (1935).
Vilciena sastāvs ilgus gadus atradās ielas malā (tagad Muzejā "Sēlija").

Viesītes šaursliežu lauku dzelzceļu mezgls bija Latvijas lielākais 600 mm sliežu platuma dzelzceļu tīkls, kas pastāvēja no 1916. līdz 1972. gadam, kad tas tika slēgts un nojaukts. Dzelzceļš savienoja lielākās Sēlijas pilsētas un vairākus ciemus: Neretu, Viesīti, Daudzevu, Jēkabpili, Aknīsti un citus. Maksimālais dzelzceļa kopgarums tā pastāvēšanas laikā bija 280 km.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzceļa līnijas būvēja vācu armija un vietējie iedzīvotāji no 1915. līdz 1916. gadam, lai apgādātu gar Daugavu izvietoto fronti.[1] 1916. gadā tika uzbūvēta 100 km gara līnija no Skapišķiem (Lietuva) caur Viesīti līdz Aldaunei (Kažiem). Vēlāk tika uzbūvēta 120 km gara līnija no Pasmalves (Lietuva) caur Eglaini līdz Siliņiem, kur tā savienojās ar līniju Skapišķi—Aldaune. Tajā pašā gadā tika uzbūvētas līnijas RokišķiAknīste—Geidāni (50 km) un ĀbeļiSubateKaldabruņa (30 km). Abas līnijas savienojās Kaldabruņā, kur tika uzcelts dzelzceļa apgriešanās trijstūris. Ar dzelzceļu tika savienotas arī Bebrene un Dviete, kā arī Zasa un Vandāni (šīs līnijas tika demontētas 1925.—1927. gados). 1916. gada otrajā pusē tika uzbūvēta līnija ViesīteDaudzeva, netālu no Daudzevas Ķeikānos tika uzbūvēts atzars līdz Seces ciemam.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām dažas līnijas tika demontētas, bet līniju lielākā daļa tika iekļauta Latvijas Valsts dzelzceļu tīklā un vēlāk tika izmantota pasažieru un kravu pārvadājumiem. 1920.—1930. gados darbojās šādas līnijas: Jēkabpils—Nereta, Siliņi—Aknīste, Viesīte—Daudzeva un 31 km garš atzars no Siliņiem līdz Elkšņiem, kuru uzbūvēja 1932. gadā mežsaimniecības vajadzībām. 1936. gadā uzsāka savu darbu Viesītes arodskola, kura sagatavoja kvalificētus speciālistus. 1930. gadu vidū pa dzelzceļu kursēja kopumā 67 pasažieru vagoni, dienesta motordrezīnas, nelieli sniega tīrītāji un Ml sērijas tvaika lokomotīves.

Seni attēli un vilcienu saraksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viesītes dzelzceļa depo darbinieki (ap 1930).
Vārnavas stacija (pēc 1945).

Līnijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils—Nereta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līnija Jēkabpils—Nereta bija daļa no līnijas Skapišķi—Viesīte—Aldaune (Kaži), kura tika pagarināta 1920. gadā līdz Jēkabpilij. 20. gadu sākumā šajā līnijā bija 13 stacijas un pieturas punkti Latvijas pusē: Jēkabpils, Kaži, Radiņi, Siliņi, Birži, Zaķi, Jodeļi, Eķengrāve, Rimšāni, Lone, Rempi, Nereta, Altone, Suvainišķi (Lietuva).

Pasažieru pārvadājumus šajā līnijā uzsāka jau 1919. gadā starp Suveiniškiem (Suvainišķiem) un Kažiem. Kopš 1921. gada pasažieru vilcieni kursēja līdz Neretai. Sliežu ceļi starp Neretu un Suvainišķiem tika nojaukti 1952. gadā. 1961. gadā tika slēgti posmi Jēkabpils—Siliņi un Nereta—Lone, bet 1964. gadā demontēja sliežu ceļus starp Loni un Viesīti. Posms Viesīte—Siliņi tika nojaukts 1972. gadā, kad šaursliežu dzelzceļš tika pilnībā slēgts.

Siliņi—Aknīste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līnijas Siliņi—Aknīste pamatā bija līnijas Pasmalve (Lietuva)—Eglaine—Geidāni—Siliņi un Roķiški—Aknīste—Geidāni. Pēc 1923. gada posmi no Eglaines līdz Geidāniem un no Roķiškiem līdz Aknīstei tika slēgti. Līnija Aknīste—Geidāni—Siliņi pastāvēja līdz 1964. gadam, kad tika slēgts posms Aknīste—Zasa, bet, spriežot pēc Latvijas dzelzceļa kartes, kustība posmā Geidāni—Aknīste nenotika jau 1962. gadā.

Daudzeva—Viesīte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līnija Daudzeva—Viesīte pastāvēja līdz 1972. gadam un bija viena no vissvarīgākajām mezgla līnijām, jo Daudzevā tā savienojās ar platsliežu dzelzceļu Jelgava—Krustpils. 20. gadu sākumā šajā līnijā bija 6 stacijas un pieturas punkti: Eķengrāve, Baznīckrogs, Vilciņi, Sunākste, Andžāni, Daudzeva. 1956. gadā no izmaiņas punkta Andžāni tika uzbūvēts atzars līdz Seces stacijai cukurbiešu transportēšanai. 1966. gadā tas tika likvidēts. Pēdējais vilciens no Viesītes uz Daudzevu devās ceļā 1972. gada 31. augustā.

Lielākās stacijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viesīte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viesītes dzelzceļa stacija (pirms 1940).

Viesīte (Āži līdz 1921. gadam un Eķengrāve līdz 1927. gadam) bija lielākā lauku dzelzceļu stacija. Dzelzceļa dēļ nelielais ciems pārveidojās par vienu no lielākām Sēlijas pilsētām. Dienu un nakti Viesītes stacijā notika intensīva vilcienu kustība. Stacijā tika ierīkotas 52 pārmiju pārvedas, uzcelti depo, pirtis, stacijas ēka, bufete un citas stacijas celtnes, no kurām liela daļa ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Nereta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neretas stacijas ēka pirms Otrā pasaules kara.

Vislielākais sliežu ceļu skaits Neretas stacijā bija Pirmā pasaules kara laikā — astoņi. Kara laikā Neretā bija arī depo sešām lokomotīvēm, kurš nodega. 1927. gadā Neretā tika uzbūvēta mūra stacijas ēka (arhitekte L. Grīnberga) un vēlāk 30. gados tika uzcelts neliels depo un dzīvojamā ēka. Šobrīd no Neretas stacijas saglabājusies tikai koka noliktava.

Jēkabpils[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadu sākumā Jēkabpils stacija bija neliela un mazsvarīga. Stacija tika paplašināta pēc Jēkabpils—Krustpils dzelzceļa atklāšanas 1937. gadā. Otrā pasaules kara laikā tika sagrauts dzelzceļa tilts pāri Daugavai un netika atjaunots, tādēļ Jēkabpils stacija vairs nebija savienota ar platsliežu dzelzceļu un, neskatoties uz to, ka stacijā bija liels sliežu ceļu izvērsums, tā zaudēja savu svarīgumu.

Siliņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siliņu stacija bija četrvirzienu mezgla stacija. Pirmā pasaules kara laikā te bija neliels lokomotīvju depo. 20. gadu vidū tika uzbūvēta stacija un dzīvojamā ēka. Stacijas ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Geidāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Geidānu stacijas ēka.

Līdz līnijas Geidāni—Eglaine likvidēšanai (1923. gadā), Geidāni bija trīsvirzienu mezgla stacija. 1927. gadā stacija tika atkal atvērta. Otrā pasaules kara laikā stacija tika sagrauta. 1956. gadā uzcēla jaunu stacijas ēku.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd no lielā dzelzceļa mezgla Viesītē saglabājušās dažas stacijas celtnes, vagonu depo ēka, neliels sliežu ceļu gabals, lokomotīvju remontdarbnīcu ēka, kā arī lokomotīve un daži vagoni, kuri veido muzeja „Sēlija” ekspozīciju un atrodas depo ēkā. Siliņos saglabājusies stacijas ēka, kuru izmanto kā dzīvojamo māju. Aknīstē uz bijušā dzelzceļa uzbēruma uzcelta simboliska koka lokomotīve ar vagoniem. Neretā un Lonē staciju vietā saglabājušās preču noliktavas. Daudzevas apkārtnes mežos joprojām var atrast sliežu ceļu vietas.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • T. Altbergs, K. Augustāne, I. Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. R: Jumava, 2009, 130.—135. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ņiprais mazbānīt's. Žurn. Ilustrētā pasaules vēsture, 2008, 7, 62.—69. lpp.