Vikingu laiki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Galvenie vikingu tirdzniecības ceļi un apmešanās vietas (zaļā krāsā). Iezīmēta Sēburgas kolonija Kurzemē un Lindanises kolonija Igaunijā
Vikingu dibinātās valstis 8. gs. (tumši sarkanā krāsā), 9.gs. (sarkanā krāsā), 10. gs. (oranžā krāsā) un 11.gs. (dzeltenā krāsā). Zaļā krāsā iezīmētas teritorijas, uz kurām notika vikingu sirojumi

Vikingu laiki (dāņu: Vikingetid, islandiešu: Víkingaöld, angļu: Viking Age) ir Eiropas historiogrāfijā pieņemts apzīmējums viduslaiku periodam Ziemeļeiropas zemēs no 8. līdz 11. gadsimtam, kura laikā notika vikingu sirojumi. Par vikingu laikmeta sākumu pieņemts uzskatīt 793. gada dāņu un norvēģu vikingu uzbrukumu Lindisfārnas klosterim Anglijas ziemeļos, bet par beigām 1066. gada kauju pie Stemfordbridžas, kurā anglosakšu Anglijas karalis Harolds II Godvinsons sakāva norvēģus (īsi pēc tam normāņu Normandijas hercogs Vilhelms sakāva Haroldu kaujā pie Heistingsas un kļuva par Anglijas karali).

Periodizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikingu laikmetu, jeb skandināvu pāreju no barbarisma uz valstiskumu vikingu ekspansijas aspektā, jāiedala vismaz trijos visai atšķirīgos periodos:

1. agrais vikingu laikmets (laiks no 793. līdz 891. gadam) — neatkarīgu, pašorganizējošos “brīvo karadraudžu” darbība, kas sākās ar Ziemeļeiropas piekrastes sirojumiem, un izvērtās par visai vērienīgām aizjūras ekspedīcijām (šis etaps beidzās ar vikingu sagrāvi pie Lōvanē 891. gadā), asinsradniecības un novadniecības morāles laiks[1];

2. vidējais vikingu laikmets (laiks no 891. līdz 980. gadam) — ārējās ekspansijas panīkums, valstu veidošanās un iekšējās cīņas par varu Skandināvijā, valsts veidošanās, sabiedrības noslāņošanās:

  • 907. gadā rūsu ķēniņš Viedais Helgi (krievu: Вещий Олег) vadīja vikingu karagājienu uz Konstantinopoli.
  • 911. gadā vikingu ķēniņš Rollo dibināja valsti tagadējās Normandijas teritorijā, 914. gadā vikingi iekaroja Bretaņas pussalu.
  • 941. gadā rūsu ķēniņš Ingvars Rurika dēls (kreivu: Игорь) ar savu vikingu karadraudzi uzbruka Konstantinopolei.
  • 968. gadā vikingi izpostīja Santjago de Kompostelas pilsētu un nogalināja tās bīskapu.
  • 970. gadā rūsu ķēniņš Svendoslavs Ingvara dēls (kreivu: Святослав) ar savu vikingu karadraudzi iekaroja Donavas lejteci, kur plānoja pārcelt savu rezidenci.
  • 980. gadā atjaunojās vikingu iebrukumi Anglijā.

3. vēlais vikingu laikmets (laiks no 980. līdz 1066. gadam) - skandināvu ķēniņu (konungu) savstarpējā cīņa, “brīvo karadraudžu” izzušana un “konungu-vikingu” ekspansija.

  • 986. - 1000. gadā vikingi nodibināja ziemas apmetni tagadējās Kanādas austrumu krastā (Vinlande).
  • 1009. gadā nākamais Norvēģijas ķēniņš Olafs I Svētais uzbruka Londonai.
  • 1013. gadā dāņu un norvēģu ķēniņš Svends I pakļāva Angliju, kur dāņu vikingi valdīja līdz 1042. gadam.
  • 1036.-1042. gadā Zviedru vikingi Ingvara Tālbraucēja vadībā devās lejup pa Volgas upi un uzbruka Kaspijas jūras piekrastes zemēm.
  • 1066. gadā Normandijas hercogs Vilhelms iekaroja Angliju.

Katrā no šiem laika posmiem vikingu darbība, dzīvesveids un sociālā struktūra (līdz ar to sociālās attiecības) atšķīrās, tāpēc visai grūti runāt par vikingu fenomenu kā par galīgu, nemainīgu un viegli aprakstāmu struktūru. Pie tam visai grūti, dažbrīd pat neiespējami nošķirt vikingus no pārējiem skandināviem, ar kuriem tos saistīja ciešas kultūras, radniecības un sociālās saites.

Vikingu laiki Ziemeļaustrumeiropā (Austrríki)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

T.s. Ingvara akmens ar rūnu rakstu, kas vēstī par vikinga Ingvara braucienu uz Gardarīki (1036.-1041.).

Pirmais vikingu izveidotais vienotais tranzīta ceļš ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem") sākās tagadējās Latvijas teritorijā, tad pa Daugavu veda līdz Polockai, tad pa mazākām upēm līdz Gņezdovai un Smoļenskai Dņepras krastā, par kuru tālāk līdz Melnajai jūrai.

Sākot ar 9. gadsimtu, kad vikingu cilts rūsi nodibināja Novgorodas pilsētu, par dominējošo kļuva ziemeļu ceļš, kas sākās Somu jūras līcī, tad pa Ņevu un Volhovu līdz Ilmeņa ezeram. Tālāk pa Lovates upi līdz Dņeprai, nonākot pa to Melnajā jūrā. Rūsi šajā ceļā pa Volgu un Dņepru nodibināja virkni spēcīgu tranzītceļa atbalsta punktu - Novgorodu, Kijevu u.c. Pēdējā vēlāk kļuva par Gardarīkes galvaspilsētu. Pētījumi liecina, ka pastāvēja vēl cits ceļš. Proti, no Somu jūras līča pa Ņevu Lādogas ezerā, tad pa Sviras upi Oņegas ezerā, no tā pa virkni savstarpēji savienotu upju un ezeru līdz Volgai, nonākot pa to Kaspijas jūrā.

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau 5.gs. beigās Gotlandes iedzīvotāji kolonizēja Baltijas jūras austrumu krastu, kur no 7. līdz 9. gadsimtam pastāvēja Sēburgas, Truso un Kaupas kolonijas. Kad 9. gadsimtā kurši pārvietojās uz ziemeļiem un padzina viņus no Sēburgas, dāņu un zviedru vikingi no jauna pakļāva Kursu.[2], kas aprakstīts hronikā Svētā Anskara dzīve. Līdz apmēram 1000. gadam vikingu kolonija pastāvēja arī Nemunas upes lejtecē, kuras vienu no attekām vēl mūsdienās sauc par Rusni. Daudzi rūnu akmeņi Zviedrijā liecina par vikingu sirojumiem Līvu zemē, Igaunijas ziemeļos, Somijas dienvidos un visā Gardarīkes teritorijā.

Kalabrijas, Sicīlijas un Maltas iekarošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Normāņu stilā celtā Sv.Jāņa (San Giovanni dei Lebbrosi) baznīca Palermo.

Pēc 1055. gada normāņu ķēniņa Tankreda dēli Roberts un Rogers (latīņu tekstos: Rogerius) ar savām karadraudzēm ieradās Kalabrijas krastos un līdz 1062. gadam to pakļāva savai varai. 1061. gadā viņi izcēlās Sicīlijas salā, kas tajā laikā piederēja arābiem, ieņēma Mesīnas pilsētu un 1072. gadā Palermo, kur Rogers tika iecelts par Sicīlijas un Kalabrijas grāfu. 1090. gadā normāņi pakļāva arī Maltas salu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vikingu laiki (latviski)
  2. B.Nerman. Grobin-Seeburg; Ausgrabungen und Funde. 1958, S. 110.