Viktors Černomirdins

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viktors Černomirdins
Виктор Черномырдин
Viktors Černomirdins 2003. gadā
Viktors Černomirdins 2003. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1938. gada 9. aprīlī
Čornijotroga, Čkalovas apgabals, KPFSR, Karogs: Padomju Savienība PSRS (tagad Orenburgas apgabals)
Miris 2010. gada 3. novembrī (72 gadi)
Maskava, Karogs: Krievija Krievija
Vecāki Stepans Černomirdins
Marfa Černomirdina
Brāļi Nikolajs, Aleksandrs
Māsas Nataļja, Jekaterina
Dzīvesbiedre Valentīna Černomirdina
Bērni Vitālijs Černomirdins
Andrejs Černomirdins
Paraksts Подпись Черномырдина В.С..png
Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētāja vietas izpildītājs
Amatā 1998. gada 23. augusts — 1998. gada 11. septembris
Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētājs
Amatā 1992. gada 14. decembris — 1998. gada 23. marts
Apbalvojumi Orden for Service I.png

Orden for Service II.png Orden for Service III.png Orden for Service IV.png
Orden of Friendship.png
Ribbon 300 years to russian fleet.png Ribbon Medal 850 Mosow.png 1000 anniversary of Kazan rib.png
Ukraine-republic007.png Ukraine-zaslug3.png
OrdenParasat.png Ribbon bar of Gosh medal.png
Sergiy Radonejskiy - 2.svg
Krievijas Federācijas Prezidenta Atzinības raksts Krievijas Federācijas Valdības Atzinības raksts Krievijas Federācijas Valdības Atzinības raksts

PSRS gāzes rūpniecības ministrs
Amatā 1985. gada 12. februāris — 1989. gada 27. jūnijs
Apbalvojumi Order october revolution rib.png Sarkanā Karoga ordenis Order badge of honor rib.png

40 years of victory rib.png

Partijas piederība līdz 1990. gadam
Partija PSKP
Apbalvojumi 100 lenin rib.png
Partijas piederība no 1990. līdz 2006. gadam
partijas priekšsēdētājs (līdz 2000. gadam)
Partija Mūsu mājas – Krievija
Inženiertehnologa un inženierekonomista darbība
Izglītība 1) Kuibiševas Politehniskais institūts (1966)
2) Vissavienības Neklātienes politehniskais institūts (1972)
3)Tehnisko zinātņu kandidāts (1981)
Sasniegumi Zinātņu kandidāta disertācija "Sērūdeņraža gāzes padziļināta pārstrāde, pielietojot jaunus komponentus"

Viktors Černomirdins (krievu: Виктор Степанович Черномырдин; dzimis 1938. gada 9. aprīlī, miris 2010. gada 3. novembrī) bija PSRS un Krievijas politiķis un rūpnieciskais vadītājs, Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētājs, Krievijas Federācijas sūtnis Ukrainā.

No 1985. līdz 1989. gadam V. Černomirdins bija PSRS gāzes rūpniecības ministrs. 1989. gadā, kad Gāzes rūpniecības ministrija tika pārveidota par valsts koncernu Gazprom, viņš kļuva par tā vadītāju.

1992. gada 30. maijā Černomirdinu iecēla par Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētāja vietnieku kurināmā enerģētikas kompleksa jautājumos. 1992. gada 14. decembrī V. Černomirdins kļuva par Krievijas Valdības priekšsēdētāju. 1998. gada 23. martā Boriss Jeļcins viņu atcēla no amata.

Viktors Černomirdins ņēma svarīgu līdzdalību 1995. gada terora akta Budjonovskā izraisītās krīzes situācijas atrisināšanā, sekmējot ķīlnieku atbrīvošanu.

1999. gadā V. Černomirdins darbojās Dienvidslāvijas konflikta noregulēšanā kā Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis, par ko viņa kandidatūra tika izvirzīta 1999. gada Nobela miera prēmijai. No 2001. līdz 2009. gadam Viktors Černomirdins bija Krievijas sūtnis Ukrainā.

V. Černomirdins nāk no kazaku dzimtas, pats ir bijis Orenburgas Kazaku armijas pulkvedis un Zaporožjes Kazaku armijas ģenerālis. Darbojās kā priekšsēdētājs Starptautiskajā Mihaila Šolohova (rakstnieka, kas aprakstīja kazaku dzīvi) fondā.

Laikā no 2009. gada 11. jūnija līdz nāves brīdim bija Krievijas Federācijas prezidenta padomnieks un īpašais pārstāvis ekonomiskās sadarbības jautājumos ar NVS valstīm.

Viktors Černomirdins ir pilnais (visu četru šķiru) Krievijas ordeņa "Par Kalpošanu Tēvijai" kavalieris.


Dzīve līdz politiskajai karjerai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1938. gada 9. aprīlī Čornijotrogas ciemā (mūsdienās Orenburgas apgabala Saraktašas rajons) piecu bērnu ģimenē. Tēvs Stepans strādājis par šoferi. 1957. gadā pabeidza Orskas 1. Tehnisko arodvidusskolu un sāka strādāt V. Čkalova vārdā nosauktajā Orskas Naftas pārstrādes rūpnīcā kā atslēdznieks, kā arī kompresoru un sūkņu mašīnists. 1957.-1960. gados dienējis armijā kā lidlauka tehniķis Spasskā-Daļņijā (Piejūras novads), pēc tam atgriezies strādāt uz to pašu rūpnīcu kā iekārtas mašīnists un operators, tad kā tehnoloģiskās iekārtas vadītājs.

V. Černomirdins un A. Kosigins (centrā) Orenburgas Naftas pārstrādes rūpnīcā 1975. g.[1].

No 1962. līdz 1966. gadam studējis Kuibiševas Politehniskajā institūtā, iegūstot inženiertehnologa kvalifikāciju.[2] 1967.-1973. gadā strādājis PSKP Orskas pilsētas komitejā par instruktoru, pārziņa vietnieku, arī par nodaļas pārzini. Paralēli 1968.-1972. gados mācās Vissavienības Neklātienes Politehniskajā institūtā, pēc kā iegūst inženierekonomista grādu.

No 1973. līdz 1978. gadam V. Černomirdins vadīja Orskas Gāzes pārstrādes rūpnīcu, tad strādāja Maskavā kā PSKP CK Smagās rūpniecības nodaļas instruktors. 1981. g. aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju "Sērūdeņraža gāzes padziļināta pārstrāde, pielietojot jaunus komponentus".

1982. gadā Viktoru Černomirdinu ieceļ par PSRS Gāzes rūpniecības ministra vietnieku. Nākamajā gadā viņš kļūst arī par Vissavienīvas ražošanas apvienības "Tjumeņgazprom" vadītāju. No 1985. līdz 1989. gadam Viktors Černomirdins ir PSRS Gāzes rūpniecības ministrs. Pēc tam viņš līdz 1992. gadam ir vadījis Valsts Gāzes koncernu "Gazprom".

Politiskā un sabiedriskā darbība, strādājot valdībās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astoņdesmitajos gados sākas arī Viktora Černomirdina politiskā darbība. Viņš kļūst par PSRS Augstākās Padomes deputātu (19841989) un arī par KPFSR Augstākās Padomes deputātu (19851990). No 1986. līdz 1990. gadam V. Černomirdins ir bijis PSKP CK loceklis. Tajos pašos astoņdesmitajos gados Černomirdins iepazinās ar Borisu Jeļcinu, kas toreiz bija vēl tikai PSKP Sverdlovskas apgabala komitejas pirmais sekretārs.

1992. gada 30. maijā Viktors Černomirdins kļūst par Krievijas Valdības Priekšsēdētāja vietnieku kurināmā un enerģētikas kompleksa sfērā.[3]

Tā paša gada 14. decembrī Krievijas prezidents B. Jeļcins VII Krievijas Federācijas Tautas deputātu Sanāksmē, sakarā ar vairuma deputātu izteikto neapmierinātību ar Jegoru Gaidaru kā valdības priekšsēdētāja kandidātu (amats toreiz bija neaizņemts kopš 1991. gada septembra), piedāvāja deputātiem nobalsot par vienu no 5 citām kandidatūrām, kuras tika izvēlētas no pašu deputātu frakciju piedāvātajām.[4] Rezultātā par Ministru Padomes — Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdi kļuva Viktors Černomirdins.[5][6]

1993. gada 25. decembrī Černomirdina ieņemtais amats tika oficiāli pārdēvēts īsāk — par Krievijas Federācijas Valdības priekšsēdētāja amatu.

Visu savu premjerministra pilnvaru laiku un vēl līdz 1998. gada 26. maijam ir bijis Krievijas Federācijas Drošības Padomes pastāvīgais loceklis.[7]

1993. gada 18. februārī kā valdības priekšsēdētājs parakstīja "Vienošanos par augsti bagātinātā urāna izmantošanu, kurš ir iegūts no kodolieročiem".

1995. gada maijā kļuva par Viskrievijas sabiedriski politiskās kustības "Mūsu mājas — Krievija" (krievu: "Наш дом – Россия", saīsināti NDR) priekšsēdi. Decembra vēlēšanās šī kustība ieguva 10.1 % balsu un iekļuva Krievijas Valsts Domē. Pēc B. Jeļcina atkārtotās ievēlēšanas prezidenta amatā 1996. gada jūlijā V. Černomirdina valdība, atbilstoši Krievijas konstitūcijai, demisionēja. No jauna Viktors Černomirdins tika apstiprināts savā amatā ar Valsts Domes balsojumu 10. augustā.

1999. gada 24. aprīlī NDR VI kongresā V. Černomirdins tika no jauna ievēlēts par kustības priekšsēdi.[8]

1995. gada jūnijā pēc teroristiskā akta Budjonovskā Stavropoles novadā Viktors Černomirdins veica telefonsarunas ar Šamilu Basajevu, kura vadītā čečenu kaujinieku vienība bija sagrābusi slimnīcu, nogalinot ap 180[9] un paturot gūstā līdz 2000 civiliedzīvotāju, kurus turēja slimnīcā, pieprasot pārtraukt karadarbību Čečenijas Republikā. Pēc Krievijas specvienību neveiksmīga triecienuzbrukuma (atbrīvots 61 cilvēks) V. Černomirdins īstenoja sarunas ar Š. Basajevu pa tālruni, pēc kurām lielāko daļu ķīlnieku atbrīvoja, bet vēl 123 cilvēki kalpoja kā garants teroristu drošai izceļošanai uz Čečenijas kalnu rajonu (pēc tam ķīlnieki tika atlaisti). Tika izsludināts karadarbības pārtraukums uz neierobežotu laiku (tomēr abas puses to mēdza neievērot). Vēlāk Viktors Černomirdins kļuva par Budjonovskas goda pilsoni.[10]

1995. gada 7. janvārī, Kristus Piedzimšanas svētkos (Ziemsvētkos), Maskavas un Visas Krievijas Svētīgākais Patriarhs Aleksijs II un Krievijas Valdības priekšsēdētājs Viktors Černomirdins piedalījās pirmā akmens un piemiņas plāksnes ielikšanas ceremonijā atjaunojamās Kristus Glābēja Katedrāles pamatos.[11].

Pēc Krievijas Federācijas Aizsardzības Padomes izveidošanas un līdz tās likvidēšanai V. Černomirdins kā Valdības priekšsēdētājs pildīja šīs padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus (1996. gada 25. jūlijs — 1998. gada 3. marts).

1996. gada 7. septembrī Svētīgākais Patriarhs Aleksijs II iesvētīja Sv. Apustuļa un Evanģēlista Jāņa dievnamu Černomirdina dzimtenē Čornijotrogas ciemā. Dievnams tapis ar Černomirdinu ģimenes atbalstu.[12]. Svinībās piedalījās Orenburgas un Buzulukas metropolīts Valentīns (Miščuks), Odesas un Izmailas metropolīts Agafangels (Savins), Svētā Daniela stavropigiālā vīriešu klostera priekšnieka vietnieks нarhimandrīts Aleksijs, Orenburgas apgabala gubernators Aleksejs Černišovs un arī pats Viktors Černomirdins.[13]

Saskaņā ar Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina 1996. gada 19. septembra Rīkojumu Nr. 1378[14] sirds operācijas laikā (1996. gada 5.-6. novembrī) Viktors Černomirdins pilnā apmērā izpildīja Krievijas Prezidenta pienākumus.[15][16]

1998. gada 23. martā Boriss Jeļcins atlaida Viktora Černomirdina valdību un uzdeva pildīt Valdības priekšsēdētāja pienākumus Sergejam Kirijenko. Černomirdina valdība ilga 5 gadus, 3 mēnešus un 9 dienas.

Īslaicīgi V. Černomirdins atgriezās pie varas kā premjera amata pienākumu izpildītājs kopš 1998. gada 24. augusta, bet, tā kā viņa kandidatūru divreiz noraidīja Valsts Dome, par Valdības priekšsēdētāju tika nominēts (un apstiprināts) Jevgēnijs Primakovs.

Darbs miera uzturēšanā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1999. gada 14. aprīlī tika iecelts par īpašo Krievijas prezidenta pārstāvi sitācijas noregulēšanas jautājumos Dienvidslāvijas Savienotajā Republikā.[17]. Atbrīvots no šī amata kā "pienākumus izpildījis" 7. oktobrī.[18] 1999. gadā par miera sekmēšanas pūliņiem Balkānu konfliktā un ārpolitisko darbību nominēts Nobela miera prēmijai. 2003. gadā iznāca V. Černomirdina grāmata "Izaicinājums", kurā viņš izklāsta savu skatījumu uz Balkānu krīzes notikumiem.

Politiskā un sabiedriskā darbība 2000. gados[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1999.-2001. gadā Krievijas Valsts Domes deputāts no Jamalas Ņencu autonomā apvidus. No 1999. līdz 2000. gadam atkal vada "Gazpromu".

2000.-2001. gadā Viktors Černomirdins piedalījās UNESCO rīkotās ekspedīcijas organizēšanā apkārt pasaulei "Lielā Ziemeļu Taka" kā organizācijas komitejas galva, kā arī piedalījās starta pasākumā Zapoļarnijas pilsētā.[19]

2009. gada 23. septembris. Starptautiskās Šolohova komitejas priekšsēdētājs Viktors Černomirdins atklāj "Maskavas Komjaunieša" redakcijā piemiņas plāksni rakstniekam M. Šolohovam (skulptors Z. Cereteli).[20]

No 2001. gada 21. maija līdz 2009. gada 11. jūnijam Viktors Černomirdins bija Krievijas Federācijas Ārkārtas un Pilnvarotais sūtnis Ukrainā[21] un Krievijas prezidenta īpašais pārstāvis tirdzniecības un ekonomisko saišu ar Ukrainu attīstības jautājumos.[22][23]. Kopš 2007. gada 23. novembra — Ukrainā akreditētā diplomatiskā korpusa duajiens[24]. Sūtņa amatā Černomirdins pavadīja neparasti ilgu laiku[nepieciešama atsauce] — astoņus gadus.

2001. gada 22. novembrī Viktoram Černomirdinam tika piešķirts I šķiras "Kazaku slavas" ordenis un kazaku ģenerāļa pakāpe. Ordeni un dienesta zīmes Krievijas sūtnim pasniedza Zaporižjes Karaspēka virsējais atamāns Dmitrijs Sagaidaks, atzīmējot laureāta "ievērojamu ieguldījumu kazaku pašapziņas atjaunošanā ne tikai Ukrainā un Krievijā, bet arī vispār pasaulē".[25]

2008. gada 4. februārī Viktors Černomirdins kā Starptautiskās Šolohova komitejas galva nodeva Krievijas Valsts Bibliotēkai simt eksemplārus M. Šolohova romāna "Klusā Dona" manuskripta unikāla faksimila izdevuma. Šis manuskripts ilgstoši tika uzskatīts par nozaudētu, taču tad Krievijas Valstij radās iespēja nopirkt to no M. Šolohova karadrauga Vasīlija Kudašova mantiniekiem. Izdevuma prezentācijā piedalījās franču rakstnieks Moriss Drions.[26][27][28]

Atzīmējot V. Černomirdina 70 gadu jubileju, 2008. gadā žurnālists Aleksandrs Gamovs publicēja grāmatu "Gribējām kā labāk…" ar politiķa aforistiskajiem izteikumiem un intervijām.

2009. gada 17. februārī Ukrainas Ārlietu ministrija un ministrs V. Ogrizko brīdināja Krievijas sūtni V. Černomirdinu par iespējamo viņa pasludināšanu par par persona non grata "sakarā ar viņa nediplomātiskajiem novērtējumiem, komentāriem un izteikumiem par Ukrainu un tās vadītājiem".[29]. Ukrainas valdība (priekšsēdētāja J. Timošenko) noliedza, ka tai būtu kāda saistība ar V. Ogrizko izteikumiem.[30] 3. martā sekoja V. Ogrizko atstādināšana no amata, tostarp arī pārprātuma ar Černomirdinu dēļ.[31]

2009. gada 11. jūnijā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs iecēla V. Černomirdinu par savu vietnieku, kā arī par Krievijas īpašo pārstāvi ekonomiskās sadarbības jautājumos ar NVS valstīm.[32]

Viktoram Černomirdinam tika piešķirti daudzi goda amati Krievijas un ārzemju augstskolās: Samāras Valsts Tehniskās universitātes (bijušais Kuibiševas Politehniskais institūts) goda profesors (kopš 23.06.1995.)[33], M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes goda profesors (kopš 24.01.1997.)[34], Slovākijas Tehniskās universitātes goda doktors (kopš 14.04.1997.), Brīdžportas universitātes (Konektikutas valsts ASV) goda doktors (kopš 30.09.1999.)[35], Ļeningradas apgabala Valsts universitātes goda profesors (kopš 7.10.1999.), Maskavas Valsts Atklātās universitātes (bijušais Vissavienības Neklātienes politehniskais institūts) goda profesors (kopš 17.05.2002.; šī universitāte vēlāk tiks nosaukta V. Černomirdina vārdā)[36], G. Pļehanova Krievijas Ekonomikas Akadēmijas goda doktors (kopš 25.03.2003.)[37], Ukrainas Nacionālās Aviācijas universitātes goda doktors (kopš 15.03.2005.)[38] u. c.

Spārnotie izteikumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viktors Černomirdins ir iemantojis popularitāti ar saviem dažkārt neveikliem, bet aforistiskiem izteikumiem, kuri trāpīgi raksturo viņa atrašanās laikā valdības priekšsēdētāja amatā pastāvošo pretrunīgo situāciju valstī. Černomirdinam piedēvē arī tostarp slaveno izteicienu "gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr".

Ģimene[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viktora Černomirdina sieva Valentīna dzima 1938. gada 6. jūlijā Orenburgas apgabala Orskā. Apprecējās viņi 1961. gadā. Laulībā piedzimuši divi dēli — Vitālijs un Andrejs. Viņi savukārt ir tēvi V. Černomirdina četriem mazdēliem (Marijai, Andrejam, Anastasijai un Viktoram). Vecākais dēls Vitālijs (dzimis 1962. gadā) ir mācījies I. Gubkina Krievijas Valsts Naftas un gāzes universitātē, strādājis aiz polārā loka, bet kopš 1989. gada — "Gazprom" kompānijā. Kopš 2000. gada vada Černomirdina Reģionālo sabiedrisko fondu "Vidusšķiras atbalsts un attīstība".[39] Jaunākais dēls Andrejs (dzimis 1970. gadā) ir pabeidzis to pašu augstskolu, ko viņa brālis, arī strādājis "Gazprom", bet pašlaik ir uzņēmējs.[40] 2011. gadā Andrejs Černomirdins tika ievēlēts par Starptautiskās Šolohova komitejas priekšsēdētāju.[41][42][43][44] Tādējādi var teikt, ka abi dēli zināmā mērā ir aizgājuši tēva pēdās.

Nāve un bēres[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viktors Černomirdins mira 2010. gada 3. novembrī Maskavas Centrālajā Klīniskajā slimnīcā no miokarda infarkta, līdzpastāvot smagai onkoloģiskai slimībai un nieru mazspējai. Tuvs draugs izteicās, ka V. Černomirdina veselība un gara mundrums bija pasliktinājušies kopš viņa sievas nāves šā paša gada 12. martā.[45][46]

Viktoru Černomirdinu pēdējās gaitās aizvadīja ar valstsvīram piedienīgu godu. Pēc civilās atvadīšanās Pieņemšanu namā Zvirbuļu kalnos (Vorobjovi Gori), pēc kā notika nelaiķa apstāvēšana Dievmātes Aizmigšanas katedrālē Maskavas Smoļenskas Dievmātes Novodevičijā (Jauno Jaunavu) klosterī (Patriarha vietnieks Maskavas eparhijā Kruticu un Kolomnas metropolīts Juvenālijs (Pojarkovs), līdzkalpojot Svētā Daniela stavropigiālā vīriešu klostera priekšnieka vietniekam arhimandrītam Aleksijam (Polikarpovam) un klostera garīdzniekiem). Grēku atlaišanas lūgšanu nolasīja Maskavas un visas Krievijas Patriarhs|Maskavas un visas Krievijas Svētīgākais Patriarhs Kirils, kurš arī aizvadīja nelaiķi līdz aizdusas vietai. Viktors Černomirdins un viņa sieva Valentīna ir apglabāti Krievijas ievērojamo personu tradicionālajā apbedījumu vietā — Novodevičjes kapsētā (3. iecirknis).

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Виктор Черномырдин: время выбрало нас. 2000.net.ua (16.03.2011). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-06-23. Atjaunināts: 2012-02-24. (krieviski)
  2. Russian Governement (krieviski)
  3. Указ президента РСФСР от 30.05.1992 N 535 (krieviski)
  4. Указ Президента РСФСР от 26.09.1991 N 132 (krieviski)
  5. Постановление Съезда народных депутатов Российской Федерации от 14.12.1992 № 4088-I Об утверждении Председателя Совета Министров Российской Федерации (krieviski)
  6. Указ президента Российской Федерации от 14 декабря 1992 года № 1567 "О Председателе Совета Министров—Правительства Российской Федерации" (krieviski)
  7. Указ Президента Российской Федерации от 26 мая 1998 года № 592 "О членах Совета Безопасности Российской Федерации" (krieviski)
  8. Наш дом — Россия (НДР) (krieviski)
  9. Терроризм в России (krieviski)
  10. Почётный гражданин Будённовска (krieviski)
  11. Этапы воссоздания Храма Христа Спасителя (krieviski)
  12. Чёрный Отрог (krieviski)
  13. Мощи в Чёрном Отроге (krieviski)
  14. Указ президента Российской Федерации от 19 сентября 1996 года № 1378 "О временном исполнении обязанностей президента Российской Федерации" (krieviski)
  15. Указ президента РФ № 1534 от 5 ноября 1996 года "О возложении на Председателя Правительства Российской Федерации Черномырдина В. С. временного исполнения обязанностей президента Российской Федерации" (krieviski)
  16. Указ президента Российской Федерации от 6 ноября 1996 года № 1535 "О прекращении временного исполнения Председателем Правительства Российской Федерации обязанностей президента Российской Федерации" (krieviski)
  17. Указ президента Российской Федерации от 14 апреля 1999 года № 467 "О специальном представителе президента Российской Федерации по урегулированию ситуации вокруг Союзной Республики Югославии" (krieviski)
  18. Указ президента Российской Федерации от 7 октября 1999 года № 1351 "О Черномырдине В. С." (krieviski)
  19. Виктор Степанович возглавил оргкомитет Всемирной кругосветной экспедиции ЮНЕСКО "Великая Северная Тропа" (krieviski)
  20. Первое "Испытание" Михаила Шолохова — Свежий МК МК(krieviski)
  21. Указ президента Российской Федерации от 21 мая 2001 года № 573 "О назначении Черномырдина В. С. Чрезвычайным и Полномочным Послом Российской Федерации в Украине"(krieviski)
  22. Распоряжение президента Российской Федерации от 21 мая 2001 года № 273-рп "О специальном представителе президента Российской Федерации по развитию торгово-экономических отношений с Украиной"(krieviski)
  23. Указ президента Российской Федерации от 10 апреля 2003 года № 415 "О присвоении Черномырдину В. С. дипломатического ранга Чрезвычайного и Полномочного Посла"(krieviski)
  24. Черномырдин — дуайен дипкорпуса в Украине(krieviski)
  25. "КАЗАЦКАЯ СЛАВА" ВИКТОРА ЧЕРНОМЫРДИНА /ДЕНЬ/(krieviski)
  26. Рукопись романа Шолохова "Тихий Дон" передана Российской государственной библиотеке(krieviski)
  27. Морис Дрюон приезжает в Москву для участия в презентации издания рукописи "Тихого дона"(krieviski)
  28. Виктор Черномырдин и "Тихий Дон" Михаила Шолохова(krieviski)
  29. Политика: За рубежом: Черномырдин может быть объявлен персона нон грата на Украине. 17.02.2009, 19:52 "Вести. Ru"(krieviski)
  30. Украинский МИД удивил российских дипломатов. 18 февраля 2009(krieviski)
  31. Новости Полит.ру, 3 марта 2009 г. — 03.03.2009(krieviski)
  32. Указ президента Российской Федерации от 11 июня 2009 года № 654 "О специальном представителе президента Российской Федерации по вопросам экономического сотрудничества с государствами — участниками Содружества Независимых Государств"(krieviski)
  33. Самарский судьбы. Виктор Черномырдин(krieviski)
  34. Почётные члены Московского государственного университета(krieviski)
  35. Газета "Коммерсантъ" от 30 сентября 1999 года(krieviski)
  36. РИА Новости от 17 мая 2002 года(krieviski)
  37. Почётные доктора наук РЭА им. Г. В. Плеханова(krieviski)
  38. РИА Новости от 15 марта 2005 года(krieviski)
  39. Выборы в Оренбуржье (krieviski)
  40. Козырев М. Черномырдин и сыновья. // Forbes. 12/2007. (krieviski)
  41. Черномырдин, А. В. "Тихий Дон" XXI века. Наш Современник, 2011, 2, с. 191—193 (krieviski)
  42. В Москве состоялась презентация исходной редакции романа Михаила Шолохова "Тихий Дон" (krieviski)
  43. В Москве представлен воссозданный роман Шолохова "Тихий Дон" (krieviski)
  44. Шолоховский "Тихий Дон" — ПЛАЩАНИЦА РУССКОГО ЯЗЫКА — YouTube (krieviski)
  45. Черномырдин не смог перенести смерть жены (krieviski)
  46. Медики утверждают, что Черномырдин умер от инфаркта, а друзья — что от тоски по супруге — Россия | KP.UA (krieviski)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]