Viktors Arājs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viktors Arājs
V.Arājs ap 1937. gadu
V.Arājs ap 1937. gadu
Personīgā informācija
Dzimis 1910. gada 13. janvārī
Baldones pagasts, Kurzemes guberņa, Romanov Flag.svg Krievijas Impērija
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1988. gada 13. janvārī (78 gadi)
Kasele, Karogs: Vācija Vācija
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija/Karogs: Vācija Vācija
Militārais dienests
Dienesta pakāpe šturmbanfīrers (majors)
SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Dienesta laiks 1941—1945
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais Reihs
Struktūra SD
Komandēja Arāja komanda
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Kara nopelnu krusts (II šķiras ar šķēpiem, 1943)
Dzelzs krusts (II šķiras, 1943)

Viktors Bernhards Arājs (dzimis 1910. gada 13. janvārī, miris 1988. gada 13. janvārī) bija latviešu kolaboracionists, viens no masveida ebreju iznīcināšanas (holokausta) realizētājiem vācu okupētajā Latvijā. Vadījis tā dēvēto "Arāja komandu" — SD pakļautu latviešu palīgpolicijas vienību, kas veica represijas pret Latvijas ebrejiem un padomju aktīvistiem, bet vēlāk tika iesaistīta pretpartizānu operācijās un ebreju geto apsardzē Baltkrievijas teritorijā.

Pirmskara laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viktors Arājs ir dzimis 1910. gada 13. janvārī Baldones pagastā, kalēja ģimenē. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tēvs iesaukts armijā un ģimenē nav atgriezies, tādēļ māte (vācbaltiete) audzinājusi viņu un jaunāko māsu viena. Darba meklējumos ģimene vairākkārt mainījusi dzīvesvietas, līdz 1922. gadā pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā. Tur Arājs pabeidzis pilsētas IV pamatskolu un 1930. (vai 1931.) gadā Valsts Jelgavas klasisko ģimnāziju.

Pēc mācībām iesaukts Latvijas armijā — dienējis Vidzemes artilērijas pulkā, ieguvis kaprāļa pakāpi. Vēl dienesta laikā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā. Studijas ar pārtraukumiem turpinājis vairākus gadus un gala pārbaudījumus nokārtojis tikai 1941. gadā, jau pēc padomju okupācijas. Tomēr ar to vēl Arāja studijas nebija galā, jo vācu okupācijas laikā netika atzīti padomju laikā izdotie izglītības dokumenti, un atkārtotās studijas viņš noslēdza tikai 1944. gada 15. aprīlī.[1]

Studiju laikā Arājs strādājis gan dažādus gadījuma darbus, gan bijis policijas dienestā Rīgā un Zaubē. Dzīvojot Zaubē, viņš apprecējies bagātu vairāku veikalu īpašnieci Zelmu Zeiboti.[1] Sievas uzvārdu Arājs izmantojis, lai pēc kara slēptos Vācijā. 1938. gada oktobrī, dažus mēnešus pēc kāzām, Arājs pameta dienestu policijā.

1935. gadā viņš tika uzņemts studentu korporācijā "Lettonia".[1]

Darbība Otra pasaules kara laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arāja komandas izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pats Arājs tiesā liecināja, ka vēl pirms vāciešu ienākšanas Rīgā, viņš sapulcējis 400-500 vīru lielu vienību, kas ieņēmusi Rīgas prefektūras ēku. 1941. gada 1. jūlijā, dažas stundas pēc vācu karaspēka ienākšanas, Viktors Arājs prefektūrā tiekas ar Einzacgrupas A (Einsatzgruppe A) komandieri Valteru Štālekeru. Iespējams, ka sava loma Arāja karjeras sākumā bija tam, ka viens no Štālekeru pavadošajiem baltvāciešiem - Hanss Dreslers bija labi pazīstams ar Arāju. Sarunas saturs nav zināms, tomēr jau nākamajā dienā Arājs uzsāka savas komandas veidošanu.

Komandas pirmsākumos liela nozīme tās tapšanā bija Arāja sakariem ar studentu korporācijām. Liela daļa no komandas vadības bija korporeļi: Arvēds Dīkmanis, Konstantīns Kaķis, Boriss Kinslers, Herberts Cukurs bija letoņi, bet Alberts Kalniņš un Kārlis Ozols nāca no Fraternitas Livonica.[2]

Pirms topošās komandas pārcelšanās uz ēku Valdemāra ielā 19, Arājs pāris dienas izmantoja "Lettonia" mītni Valdemāra ielā 55. Pazīstamajā aicinājumā stāties drošības komandā, ko "Tēvija" publicē 4. jūlijā, jau minēta jaunā adrese:

Visi nācionāli domājoši latvieši – pērkonkrustieši, studenti, virsnieki, aizsargi un citi, kas grib aktīvi piedalīties mūsu zemes tīrīšanā no kaitīgiem elementiem, var pieteikties pie drošības komandas vadības, Valdemāra ielā 19, no pl. 9-11 un 17-19

Dalība ebreju iznīcināšanas akcijās 1941. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 4. jūlijā Arāja vīri veica vismaz trīs Rīgas sinagogu nodedzināšanu, to skaitā, tika nodedzināta Horālā sinagoga Gogoļa ielā un sinagoga Stabu ielā 63. Dedzināšanās bojā gājušo ebreju skaits nav zināms. Dažos avotos tiek minēts, ka Lielajā Horālajā sinagogā tika sadedzināti vismaz 400 cilvēku, bet sinagogā Stabu ielā vēl 30, ieskaitot rabīnu Kilovu.[3] Einzackomandas A priekšnieks Štālekers savai vadībai ziņoja, ka "grautiņos" jūlija sākumā nogalināti apmēram 400 ebreju.[4] Dedzināšanās piedalījās arī pats Arājs.[nepieciešama atsauce]

Jūlija pirmajās dienās Arāja komanda uzsāka plašus ebreju iedzīvotāju arestus, notika arī pirmās masveida apšaušanas Biķernieku mežā. Sākumā komandas "apmācību" veica kāda vācu 9. policijas rezerves bataljona apakšvienība, bet vēlāk lielāko daļu slepkavību Biķerniekos veica tieši Arāja komanda. Kopumā šo akciju upuru skaits sasniedza ap 5000, no kuriem ap tūkstotis nebija ebreji.

Jūlijā un augustā Arāja komanda veica vairākas ebreju šaušanas akcijas Latvijas provinces pilsētās. Patstāvīgi un ar vietējo pašaizsardzības vienību līdzdalību tā iznīcināja ebreju iedzīvotājus Abrenē, Balvos, Jēkabpilī, Kuldīgā, Litenē, Madonā, Valmierā, Viļakā un vairākās citās vietās.

Lielajās Rīgas geto iznīcināšanas akcijās piedalījās arī latviešu SD vienības, gan neveicot tiešo šaušanu. Arī pats Arājs bija klāt pie slepkavošanas.[5]

Dalība pretpartizānu akcijās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1942. gada Arāja vienība sāk pildīt arī militāri policejiskas funkcijas, tostarp piedalās pretpartizānu operācijās Baltkrievijā un Krievijā. Vienā no tām, 1943. gada beigās, Arājs tiek ievainots. 1943. gada novembrī latviešu SD sadalīja divos SS policijas bataljonos: 3. un 4. Arājs tika iecelts par 4. bataljona komandieri.

Kara beigās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gadā Arājs uzturējās Vācijā. Februāra beigās iecelts par Latviešu leģiona 15. ieroču SS divīzijas 34. pulka I bataljona komandieri, bet pēc nedēļas par nekompetenci tika atstādināts.[6]

Pēckara laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara Arājs, dzīvojot Rietumvācijā, uzdevās par savas sievas brāli un pieņēma viņas meitas uzvārdu Zeibots. 1975. gada jūlija sākumā viņu arestēja vācu policija. Pēc vairākus gadus ilguša tiesas procesa, 1979. gada 21. decembrī Hamburgas tiesa Arājam piesprieda mūža ieslodzījumu.

Miris 1988. gada 13. janvārī Kaseles cietumā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Kaprāns, M., Zelče, V.. Viktora Arāja curriculum vitae Latvijas valsts vēstures arhīva materiālos. arhivi.lv. Atjaunināts: 2011. gada 11. septembrī.
  2. Ezergailis, Andrievs (1999). Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944. Latvijas vēstures institūta apgāds. 201. lpp. ISBN 9984-601-02-1.
  3. Smirins, Grigorijs (2006). Rīgas ebreji nacistiskās okupācijas laikā. LVK rakstu 18. sējums: Holokausts Latvijā. Rīgā: Latvijas vēstures institūta apgāds. 88. lpp. ISBN 9984-601-59-5.
  4. Ezergailis, Andrievs (2006). Six Versions of the Holocaust in Latvia. LVK rakstu 18. sējums: Holokausts Latvijā. Rīgā: Latvijas vēstures institūta apgāds. 67. lpp. ISBN 9984-601-59-5. (angliski)
  5. Smirins, Grigorijs (2006). Rīgas ebreji nacistiskās okupācijas laikā. LVK rakstu 18. sējums: Holokausts Latvijā. Rīgā: Latvijas vēstures institūta apgāds. 95. lpp. ISBN 9984-601-59-5.
  6. Neiburgs, U. (2004. gada 11. martā). Patiesību par leģionāriem meklējot. Latvijas Avīze ,vip.latnet.lv. Atjaunināts: 2013. gada 24. janvārī.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ezergailis A., «Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941–1944» — Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, ISBN 9984601021