Viktors Eglītis
| ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
Viktors Eglītis (1877. gada 15. aprīlis — 1945. gada 20. aprīlis) bija latviešu rakstnieks un mākslas teorētiķis.[1] Rakstnieka Anšlava Eglīša tēvs. Eglītis bija viens no latviešu dekadences pārstāvjiem,[2] modernisma ieviesējs latviešu literatūrā.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viktors Eglītis (uzvārda rakstības formas — arī Eglīts, Eglīte) dzimis Sarkaņu pagasta "Lejas Kauperos" pareizticībā pārgājušu zemnieku ģimenē. Pirmo izglītību ieguvis Lazdonas draudzes skolā. Pēc tam viņš mācījās garīgajā seminārā Vitebskā (1889—1899), Penzas mākslas skolā, M.Teniševas mākslas darbnīcā Pēterburgā un Tērbatas Universitātē,[3] pēc kuras beigšanas strādāja par skolotāju un nodevās rakstniecībai.
Pirmais Eglīša stāsts "Grūtā nakts" iespiests laikrakstā "Austrums" 1899. gadā.[4] 1899. — 1901. gadā publicētie stāsti pamatā bija reālisma stilā ar spēcīgām impresionisma iezīmēm, bet 1903. gadā viņš publicēja literāro apceri „Poruks”, kurā formulēja savus jaunos literāros principus — dekadenci un simbolismu. Vēlāk Eglītis izdeva dzejoļu krājumu „Elēģijas” (1907), virkni prozas darbu, ko apkopo krājumā „Vērtības pārvērtējot” (1911) un uzraksta drāmu „Galmā”, kas iezīmēja latviešu modernās drāmas sākumu. Sapulcinot ap sevi plejādi jauno iesācēju — E. Virzu, V. Dambergu, A. Austriņu, K. Štrālu u.c., V. Eglītis ar visu savas temperamentīgās dabas sparu metās pārveidot latviešu mākslu gan saturā, gan formās.
Pēc Latvijas brīvības cīņu noslēguma 1920.—1922. gadā Viktors Eglītis bija literārās daļas redaktors laikrakstā "Latvijas Kareivis", vēlāk "Latvijas Sargs".[3] Pēc tam Eglītis publicēja latviešu rakstnieku kritikas, vairākus romānus un dzejoļu krājumus, no kuriem daudzi tēloja latviešu senvēsturi.[3] Pievērsies dievturībai.[5]1930. gada decembrī otro reizi apprecējās ar mākslinieci Hildu Vīku. Viņa vēlākajos darbos sastopama ksenofobija un antisemītisms.[6][7]
Otrā pasaules kara beigās viņš 1944. gadā tika apcietināts,[8] apvainots sadarbībā ar "fašistiem" un nogalināts cietumā 1945. gada 20. aprīlī.[9] Reabilitēts 1990. gadā. Viktora Eglīša kapavieta nav zināma, bet Eglīšu dzimtas kapsētā II Meža kapos 2005. gadā atklāja pieminekli atvērtas grāmatas formā ar visu dzimtas rakstnieku parakstiem (tēlnieks Vilnis Titāns).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Latvijas Akadēmiskā bibliotēka un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 4. janvārī.
- ↑ «Dekadence'». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 1. martā. Skatīts: 2011. gada 4. janvārī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 "Latvijas Kareivis" Piecdesmit gadu mūžs mūsu rakstniecībā[novecojusi saite] (14.04.27.)
- ↑ "Latvijas Kareivis" Rakstnieku jubilejas[novecojusi saite] (14.03.24.)
- ↑ Benedikts Kalnačs. «Nacionālā enciklopēdija. Viktors Eglītis».
- ↑ Astrīda Skurbe. «Atklājam piemirsto: dzejnieks Viktors Eglītis». la.lv, 14. augusts, 2012. Skatīts: 2017-08-04.
- ↑ Vera Vāvere. «Viktors Eglītis - cildinātais un pulgotais dekadents». diena.lv, 8. oktobris, 2004. Skatīts: 2017-08-04.
- ↑ "Diena" Viktors Eglītis. Izlase. Dzeja, stāsti, drāma. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zinātne, 2004, 359 lpp.
- ↑ «Līgavu mednieki, Anšlavs Eglītis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 20. jūlijā.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Izlase "Viktors Eglītis”. LU folkloras un mākslas institūts (2004)
- Vera Vāvere. "Viktors Eglītis". Zinātne (2012)
|