Vilis Gulbis

Vikipēdijas lapa
Vilis Gustavs Gulbis
Latvijas Republikas iekšlietu ministrs
Amatā
1934. gada 17. marts — 1939. gada 17. janvāris
Prezidents
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Gotfrīds Mīlbergs
Pēctecis Kornēlijs Veidnieks
Latvijas Republikas izglītības ministrs
Amatā
1933. gada 17. jūnijs — 1934. gada 16. marts
Prezidents Alberts Kviesis
Premjerministrs Ādolfs Bļodnieks
Priekštecis Atis Ķeniņš
Pēctecis Kārlis Voldemārs Beldavs
Latvijas Republikas zemkopības ministrs
Amatā
1931. gada 6. decembris — 1934. gada 16. marts
Prezidents Alberts Kviesis
Premjerministrs
Amatā
1930. gada 6. marts — 1931. gada 26. marts
Prezidents
Premjerministrs Hugo Celmiņš
Amatā
1928. gada 24. janvāris — 1928. gada 30. novembris
Prezidents Gustavs Zemgals
Premjerministrs Pēteris Juraševskis

Dzimšanas dati 1890. gada 23. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Abavas pagasts (Tukuma apriņķis), Tukuma apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1942. gada 19. janvārī (51 gada vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Astrahaņa, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu Zemnieku savienība
Profesija agronoms
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts

Vilis Gustavs Gulbis (dzimis 1890. gada 23. septembrī, miris 1942. gada 19. janvārī) bija agronoms, Latvijas Republikas sabiedriski politiskais darbinieks, zemkopības ministrs, izglītības ministrs un iekšlietu ministrs vairākās valdībās. Pēc Latvijas okupācijas deportēts uz PSRS, kur viņam izpildīts nāvessods.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1890. gada 23. septembrī Tukuma apriņķa Abavas pagasta Jaunsātu muižā (tagad — Jaunsātu pagasts) kalēja ģimenē.

Beidzis Mironova komercskolu un 1914. gadā Rīgas Politehnisko institūtu, kur studēja lauksaimniecību, iegūstot agronoma grādu. Bijis latviešu studentu korporācijas Talavija biedrs.

Kara laikā Vidzemes guberņas pārtikas valdes priekšsēdētājs. Viens no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem, kā tās delegāts piedalījās Tautas Padomes dibināšanā 1918. gada 17.novembrī un Latvijas Republikas proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas Republikas 3.—4. Saeimas deputāts, Zemkopības ministrs (1928, 1930-1931, 1931-1933), arī Izglītības ministrs (1933—1934), Iekšlietu ministrs (1934—1939). Pēc aiziešanas no ministra amata iecelts par vispārējās Lauksaimniecības bankas direktoru.

Pēc Latvijas okupācijas Vili Gulbi 1940. gada oktobrī apcietināja un deportēja uz PSRS, bet 1942. gada 19. janvārī nošāva Astrahaņas cietumā.

Darbība izglītības ministra postenī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ministrs Gulbis un LU rektors Auškāps 1934. gada martā parakstīja fonda “Nelaiķa Kristapa Morberga novēlējums” statūtus. Fonda mērķi bija "1) izsniegt stipendijas trūcīgiem Latvijas universitātes studentiem un studentēm un Mākslas akadēmijas un Konservatorijas audzēkņiem un audzēknēm, kā arī apdāvinātiem trūcīgiem absolventiem un absolventēm izglītības papildināšanai citās iekšzemes un ārzemju izglītības iestādēs; 2) dibināt un uzturēt Latvijas universitātes Zinātnisku bibliotēku, sevišķi būvniecības un lauksaimniecības veicināšanai; 3) dibināt un uzturēt lauksaimniecības skolu un izmēģinājumu staciju ar nosaukumu “Lauksaimniecības skola Kristapa Morberga piemiņai” Bukaišu pagastā; 4) turpināt un uzturēt kā pirmklasīgu uzņēmumu “Romas viesnīcu” līdz ar restorānu un restorāna pagrabu Aspazijas bulvārī Rīgā, ar nolūku arī šajā ceļā iegūt līdzekļus šajos statūtos paredzēto zinātnisko un labdarīgo mērķu sasniegšanai; 5) dibināt un uzturēt botānisku dārzu ar nosaukumu “Augustes Morberg vasarnīca — botāniskais dārzs” Rīgas Jūrmalas pilsētā; 6) dibināt remonta kapitālu.”

Ministrs Gulbis kā Krišjāņa Barona prēmiju komisijas priekšsēdētājs 1934. gada 8. martā parakstīja kārtējo lēmumu par prēmiju piešķiršanu. L. Adamovičs par grāmatu “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710.—1740. g.” saņēma 250 latus, P. Mantinieks par “Lielo Latvijas karti” — tikpat daudz, A. Goba par darbu “Latgale” 150 latu utt.[1]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I (1937)[2], II, III (1930) un IV (1926) šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Zemkopības ministrijas medaļām ("Par centību" u.c.) un vairākiem ārzemju ordeņiem (t.sk. Somijas Baltās rozes ordenis, Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa zvaigzne, Lietuvas Ģedimina ordeņa zvaigzne), kas kā dāvinājums 2018. gadā nonāca Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijā.[3][4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Rihards Treijs. Valdība un zinātne gadu ritumā. Zinātnes Vēstnesis: 1999. gada 22. februāris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 26. Februāris. Skatīts: 2010. gada 17. Augustsss.
  2. «Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvoto 22. saraksts». Valdības Vēstnesis (107). 1937-05-14. 1. lpp. Skatīts: 2022-01-02.
  3. Aija Kinca. «Vēstures muzejs saņem vērtīgu dāvinājumu – Viļa Gulbja personīgās lietas». lsm.lv, 2019. gada 18. janvārī. Skatīts: 2019. gada 20. janvārī.
  4. «Vēstures muzejs saņem unikālu dāvinājumu». LA.LV (latviešu). 2019-01-18. Skatīts: 2022-01-02.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Arnolds Mitulis
Latvijas Republikas zemkopības ministrs
1928. gada 24. janvāris - 1928. gada 30. novembris
Pēctecis:
Arturs Alberings
Priekštecis:
Arturs Alberings
Latvijas Republikas zemkopības ministrs
1930. gada 6. marts - 1931. gada 26. marts
Pēctecis:
Arturs Alberings
Priekštecis:
Arturs Alberings
Latvijas Republikas zemkopības ministrs
1931. gada 6. decembris - 1934. gada 16. marts
Pēctecis:
Aloizs Budže
Priekštecis:
Atis Ķeniņš
Latvijas Republikas izglītības ministrs
1933. gada 17. jūnijs — 1934. gada 16. marts
Pēctecis:
Kārlis Voldemārs Beldavs
Priekštecis:
Gotfrīds Mīlbergs
Latvijas Republikas iekšlietu ministrs
1934. gada 17. marts - 1939. gada 17. janvāris
Pēctecis:
Kornēlijs Veitmanis