Vilsona slimība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vilsona slimība (arī Vilsona—Konovalova slimība, hepatolentikulārā deģenerācija) ir reta autosomāli recesīva pārmantojama slimība, kam raksturīga pārmērīga vara uzkrāšanās aknās, smadzenēs, nierēs un citos orgānos un audos.[1] SSK-10 kods: E83.0 — aknu vielmaiņas traucējumi.

Epidemioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sievietes un vīrieši saslimst vienādi bieži. Japānā ir reģistrēts 1 saslimšanas gadījums uz 30 000 iedzīvotājiem; Austrālijā — 1:100 000 gadījumu. Saslimstība lielāka tajās valstīs, kur ir vairāk laulību skaitu starp asins radiniekiem.[1]

Etioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilsona slimības pamatā ir vara pastiprināta uzsūkšanās tievajā zarnā un samazināta tā izdalīšanās ar aknām gēna 13q14.3 mutācijas dēļ (histidīna aizvietojums ar glutamīnu 1069. pozīcijā), traucējot vara transportēšanas ATFāzes funkcijai aknās.[1] Šādas mutācijas raksturīgas rietumu tautām, bet Ķīnas iedzīvotājiem ir retas, kuriem izplatītākas ir R778L mutācijas (arginīna aizvietojums ar leicīnu 778. pozīcijā).[2][3]

Patoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Varš ir dažādu vielmaiņas enzīmu (piemēram, citohroma C oksidāzes, superoksīda dismutāzes, lizila oksidāzes, dopamīna bēta-hidroksilāzes) svarīga sastāvdaļa. Slimības gadījumā vara absorbcija zarnās un transports aknās paliek neskarts.[1]

Aknās varš ietilpst dažu enzīmu sastāvā, piemēram, ceruloplazmīnā. Vilsona slimības gadījumā ir traucēta vara saistīšanās ar ceruloplazmīnu un izdalīšanās ar žulti.[1]

Vara pārmērīgums izraisa palielinātu brīvo radikāļu veidošanos un aizsāk peroksīdo lipīdu un olbaltumvielu oksidēšanos. Sākotnēji vara pārpalikumi uzkrājas aknās un izraisa hepatītu, cirozi un fulminatīvu aknu nepietiekamību. Pieaugot varš izdalās asinsritē un sāk traucēt arī citu orgānu darbību.[1]

Klīniska aina[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimības ainā izšķir 2 stadijas: latentā (5—7 gadus) un turpmāk ar klīnisko simptomu izpausmēm. 25% slimniekiem Vilsona slimība norīt akūti.[1]

Aknu pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aknu darbības traucējumi ir pirmās slimības pazīmes vairāk neka pusei slimnieku. Aknu traucējumi var izpausties kā hroniskais hepatīts, ciroze un fulminatīva aknu nepietiekamība. Apskatot pacientu, novēro dzelti, teleangiektāzijas, palmāro eritēmu.[1]

No visam citām aknu slimībām, kuras nevar izskaidrot ar citiem iemesliem, galvenokārt cilvēkiem, kas jaunāki par 40 gadiem, jāizslēdz Vilsona slimības varbūtību.[1]

Neiroloģiskās pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā neiroloģiskā pazīme apmēram pusē gadījumu ir trīce. Citas agrīnas pazīmes var būt apgrūtināta runas spēja, pastiprināta siekalu izdalīšanās, ataksija (muskuļu kustību traucējums), koordinācijas traucējumi. Vēlīnas pazīmes ir distonija, spasticitāte, muskuļu stīvums, saliecējkontraktūras, epileptiskās lēkmes.[1]

Nieru pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavadās ar urīna oksidēšanas traucējumiem un pastiprinātu aminoskābju, glikozes, fruktozes, galaktozes, urīnskābes, fosfātu un kalcija izdali. Šīs parādības, kā arī proteinūrija, var būt D-penicilamīna blakusparādība. Urolitiāze, kas var attīstīties dažiem slimniekiem, var būt hiperkalciūrijas vai urīna skābuma traucējuma izraisīta.[1]

Acu pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaizera—Fleišera gredzens (brūns gredzens radzenes malā) parasti parādās, kad ir neiroloģiskas izpausmes

Specifiska Vilsona slimības acu izpausme ir Kaizera—Fleišera gredzeni, kas ir vara uzkrājumi, kuri novietojas abu acu radzenes malās. Šo pazīmi var novērot gandrīz visiem slimniekiem. To var novērot vai nu vizuāli, vai ar oftalmoskopa vai spraugas lampas palīdzību. Taču Kaizera—Fleišera gredzeni var parādīties arī slimniekiem ar hroniskam holestātiskām slimībām, tādām kā biliārā atrēzija, primāra biliāra aknu ciroze, sklerotizējošs holangīts.[1]

Kaulu-muskuļu pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaulu-muskuļu sistēmas traucējumi ir slimības raksturīga pazīme, ko novēro vairāk nekā pusē gadījumu.[1]

Diagnostika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimību ir iespējams diagnosticēt ar laboratoriskiem izmeklējumiem. Ceruloplazmīns ir pazemināts (slimniekiem ar neiroloģiskām izpausmēm), aknu vara koncentrācija ir pārmērīga (ar to pietiek diagnozes apstiprināšanai, arī bez Kaizera—Fleišera gredzenu esamības), paaugstināta vara izdale ar urīnu (iespējama arī aknu holestātiskas saslimšanas gadījumā). Jāatceras, ka ceruloplazmīns ir akūtas fāzes olbaltums un to koncentrācija var būt paaugstināta arī iekaisuma, grūtniecības un estrogēnu lietošanas gadījumā. Zemu ceruloplazmīna koncentrāciju novēro pie olbaltumu deficīta nefrotiska sindroma, sekretorās enteropātijas un malabsorbcijas sindroma dēļ.[1]

Ar datortomogrāfijas palīdzību atrod divpusējas galvas smadzeņu izmaiņas labi norobežotu spraugveida perēkļu veidā bazālos ganglijos vai lielu perēkļu veidā redzes paugurā vai dentālā kodolā.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slimība nosaukta britu ārsta neirologa Semjuela Aleksandra Kinnera Vilsona (1878–1937) vārdā, kas 1912. gadā aprakstījis šo stāvokli, tostarp patoloģiskas izmaiņas smadzenēs un aknās.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 Ивашкин В.Т., Лапина Т.Л. (ред.). Гастроэнтерология: национальное руководство. М.: ГЭОТАР-Медиа, 2008. – 704 с. – (Национальные руководства). – ISBN 978-5-9704-0675-5.
  2. de Bie P., Muller P., Wijmenga C., Klomp L.W. (November 2007). Molecular pathogenesis of Wilson and Menkes disease: correlation of mutations with molecular defects and disease phenotypes. J. Med. Genet. 44 (11): 673–88. doi:10.1136/jmg.2007.052746. PMC 2752173 . PMID 17717039 .
  3. Ala A., Walker A.P., Ashkan K., Dooley J.S., Schilsky M.L. (2007). Wilson's disease. Lancet 369 (9559): 397–408. doi:10.1016/S0140-6736(07)60196-2. PMID 17276780 .
  4. Kinnier Wilson S.A. (1912). Progressive lenticular degeneration: a familial nervous disease associated with cirrhosis of the liver. Brain 34 (1): 295–507. doi:10.1093/brain/34.4.295.