Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Konvencijas dalībvalstis tumši zaļajā krāsā, konvenciju parakstījušās valstis gaiši zaļajā krāsā, Eiropas Padomē neietilpstošas valstis pelēkajā krāsā

Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību — 1995. g. 1. februārī Strasbūrā parakstīta Eiropas Padomes konvencija par mazākumtautību aizsardzību, pirmais saistošais starptautisko tiesību instruments, kas ir veltīts speciāli mazākumtautību tiesībām. Dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums regulāri sniegt Eiropas Padomei ziņojumus par konvencijas principu īstenošanu, kurus EP Ministru Padomei palīdz izvērtēt speciāla Konsultatīvā komiteja. Šis konvencijas izpildes uzraudzības mehānisms juridiskajā literatūrā tiek vērtēts kā vājš: nav noteikts īpašs sankciju vai sūdzības izskatīšanu mehānisms, atšķirībā, piemēram, no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas.[1][2] No Eiropas Padomes dalībvalstīm 39 ir konvencijas dalībvalstis; četras neparakstīja Konvenciju: Francija (vienīgā no ES valstīm), Andora, Monako un Turcija; četras Konvenciju parakstīja, bet neratificēja: Beļģija, Grieķija, Īslande un Luksemburga.[3]

Struktūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Preambula un I daļa (1.—3. panti) — Konvencijas mērķi, principi un brīvība izmantot tajā noteiktās tiesības.
  • II daļa (4.—19. panti) — Garantējamo tiesību katalogs.
  • III daļa (20.—23. panti) — Konvencijas interpretācijas noteikumi.
  • IV daļa (24.—26. panti) — Konvencijas izpildes uzraudzīšana.
  • V daļa (27.—32. panti) — Parakstīšanas, ratifikācijas un denonsācijas kārtība.

Saturs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiesību katalogā ir ietverti:

  • 4. pantā — diskriminācijas aizliegums, pasākumi līdztiesības sasniegšanai.
  • 5. pantā — piespiedu asimilācijas aizliegums, apstākļu radīšana minoritāšu kultūras un identitātes saglabāšanai un attīstībai.
  • 6. pantā — tolerances un dialoga veicināšana, apdraudēto personu aizsardzība.
  • 7. pantā — tiesības uz miermīlīgas pulcēšanās brīvību, uz biedrošanās brīvību, uzskatu, domu, apziņas un reliģijas brīvību.
  • 8. pantā — tiesības nodoties savai reliģijai vai ticībai un dibināt reliģiskās institūcijas, organizācijas un asociācijas.
  • 9. pantā — tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas minoritātes valodā; pasākumi mazākumtautību pārstāvju pieejas medijiem, tolerances un kultūru daudzveidības veicināšanai.
  • 10. pantā — tiesības brīvi un bez iejaukšanās lietot savas minoritātes valodu privātā saskarsmē; tiesības pieprasīt minoritāšu valodu izmantošanu attiecībās starp mazākumtautību pārstāvjiem un varas iestādēm teritorijās, kuras tradicionāli vai lielā skaitā apdzīvo mazākumtautības; tiesības bez kavēšanās saņemt informāciju valodā, kuru persona saprot, pamatojot tās apcietināšanas iemeslus un pret viņu vērsto apsūdzības veidu vai cēloni un aizsargāt sevi šādā valodā.
  • 11. pantā — tiesības izmantot savu uzvārdu un vārdu minoritātes valodā un to oficiāla atzīšana; tiesības izvietot personiska rakstura informāciju minoritātes valodā sabiedrībai redzamās vietās; tiesības pieprasīt izvietot sabiedrības informācijai toponīmiskus uzrakstus arī minoritātes valodā teritorijās, kuras lielā skaitā apdzīvo nacionālās minoritātes.
  • 12. pantā — pasākumi nacionālo minoritāšu un vairākuma kultūras zināšanu apguves veicināšanai; vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību visos līmeņos; atbilstošas iespējas skolotāju apmācībai un pieejai mācību līdzekļiem.
  • 13. pantā — pie nacionālajām minoritātēm piederošu personu tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes.
  • 14. pantā — tiesības apgūt savas minoritātes valodu; tiesības pieprasīt pienācīgas iespējas apgūt minoritātes valodu vai iegūt izglītību šajā valodā teritorijā, kuru vēsturiski vai lielā skaitā apdzīvo nacionālas minoritātes
  • 15. pantā — efektīva piedalīšanās kultūras, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, kā arī sabiedriskajā dzīvē, īpaši tad, kad skartas minoritātes.
  • 16. pantā — atturēšanās no pasākumiem, kas mainītu iedzīvotāju proporcionālo struktūru teritorijā, kuru apdzīvo nacionālas minoritātes ar mērķi ierobežot tiesības, kas izriet no Konvencijas.
  • 17. pantā — tiesības veidot un saglabāt brīvus un miermīlīgus pārrobežu sakarus; tiesības piedalīties nevalstisko organizāciju darbībā.
  • 18. pantā — valstu pienākums veicināt attiecīgo nacionālo minoritāšu personu aizsardzību starpvalstu attiecībās.
  • 19. pantā — Konvencijas darbības ierobežošanas nosacījumi.

Konvencija Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija Konvenciju parakstīja 1995. g. Vairākkārtēji ratifikācijas priekšlikumi Saeimā tika noraidīti, cita starpā: 2000. gada 11. maijā[4]; 2001. gada 8. martā[5]; 2002. gada 26. septembrī[6]; 2004. g. 6. maijā[7]; 2005. g. 10. martā[8] (PCTVL frakcijas priekšlikumi); 2005. g. 28. aprīlī[9] (TSP frakcijas priekšlikums).

Iestājoties ES, Latvija bija vienīgā no 2004. g. uzņemtajām valstīm, kas nebija ratificējusi Konvenciju. Konvencija tika ratificēta[10] 2005. g. ar īpašu likumu, kas ietver deklarācijas par 10. panta 2. daļas un 11. panta 3. daļas saistošā spēka ierobežojumiem[11], kā arī mazākumtautības definīciju konvencijas pielietošanai Latvijā — "termins “nacionālās minoritātes”, kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu" [12] un noteikumus Konvencijas iespējamai pielietošanai citām personām.

2006. g. EP Parlamentāra Asambleja ieteica Latvijas varas iestādēm apsvērt iespēju atsaukt deklarācijas par Konvencijas 10. un 11. p. saskaņā ar agrāku EPPA rekomendāciju.[13] 2007. g. EP Cilvēktiesību komisārs konstatēja, ka deklarācijas nostiprināja minoritāšu pārstāvju vidū institucionalizētas marginalizācijas iespaidu.[14]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Report on the implementation of the Framework Convention for the protection of national minorities in the Republic of Latvia — Riga: LHRC, 2002
  • The Rights of Minorities in Europe // Ed. M. Weller — Oxford, 2005
  • Nacionālo minoritāšu konvencija — Eiropas pieredze Latvijai. — Rīga: Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2006. ISBN 9984-9333-4-2 (pamatā veltīts Konvencijas 9.—15. pantam)
  • Nacionālo minoritāšu konvencija — diskriminācijas novēršana un identitātes saglabāšana Latvijā. — Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2007. ISBN 9984-802-78-7 (veltīts Konvencijas 4. un 5. pantam)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]