Vitorio De Sika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vitorio De Sika
Vittorio De Sica
Vitorio De Sika 1959. gadā
Vitorio De Sika 1959. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1901. gada 7. jūlijā
Sora, Lacio, Itālija
Miris 1974. gada 13. novembrī (73 gadi)
Neijī pie Sēnas, Odesēna, Francija
Nodarbošanās kinorežisors, aktieris
Darbības gadi 1917–1974
Dzīvesbiedre Giuditta Rissone (1937–1954)
Marija Merkadera (1959–1974)

Vitorio De Sika (itāļu: Vittorio De Sica, dzimis 1901. gada 7. jūlijā, miris 1974. gada 13. novembrī) bija itāļu kinorežisors, scenārists un aktieris, viens no vadošajiem itāļu neoreālisma virziena pārstāvjiem kinomākslā.

Četras no Vitorio De Sikas režisētajām filmām saņēmušas Amerikas Kinoakadēmijas balvas - divas reizes "Speciālo goda balvu labākai filmai svešvalodā" par filmām "Šuša" (Sciuscià, 1946), "Velosipēdu zagļi" (Ladri di biciclette, 1948) un divas reizes balvu "Labākā filma svešvalodā" par filmām "Vakar, šodien, rīt" (Ieri, oggi, domani, 1963), "Finci-Kontini dārzs" (Il giardino dei Finzi-Contini, 1970). Filma "Finci-Kontini dārzs" 21. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā saņēma balvu "Zelta lācis" kā labākā filma.[1] Filmas "Šuša" un "Velosipēdu zagļi" tiek vērtētas kā filmas, kam bijusi liela ietekme uz klasisko kinomākslu.[2]

Karjera[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aktieris un režisors[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš jaunības gadiem Vitorio De Sika bija pazīstams kā aktieris. Pirmo reizi viņš filmējās 1918. gadā nelielā lomā mēmajā kino, būdams 16 gadus vecs. Pēc tam darbojās teātrī. 1923. gadā De Sika pievienojās Tatjanas Pavlovas teātra kompānijai un drīz kļuva par vadošu aktieri. No 1932. gada sāka piedalīties skaņu filmās. Pateicoties izskatīgajai ārienei un aktiera talantam, De Sika kļuva ļoti populārs, kritiķi viņa ekrāna tēlu bieži salīdzināja ar Keriju Grāntu.[3] De Sika piedalījies 158 kino un TV filmās. Par majora Rinaldi lomu filmā "Ardievas ieročiem" (A Farewell to Arms, 1957, pēc Ernesta Hemingveja romāna) viņš tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvai "Labākais aktieris otrā plāna lomā".[4]

1940. gadā Vitorio De Sika sāka darboties kā režisors, vienlaikus turpinot arī aktiera karjeru. De Sika kļuva par vienu no vadošajiem itāļu neoreālisma virziena pārstāvjiem. Viņa izcilākās šā posma filmas ir "Šuša" (Sciuscià, 1946), "Velosipēdu zagļi" (Ladri di biciclette, 1948), "Milānas brīnums" (Miracolo a Milano, 1951), "Umberto D." (1952), no kurām divas pirmās ieguva Amerikas Kinoakadēmijas "Speciālo goda balvu labākai filmai svešvalodā".[3]

Lai gan kritiķu augsti novērtētas, tomēr publikā šīs filmas neguva popularitāti. 1950. gadu vidū De Sika sāka pievērsties arī cita stila filmām. Vairākās viņa filmās vadošā aktrise bija Sofija Lorēna (filmās The Gold of Naples / L'oro di Napoli (1954), "Divas sievietes" (Two Women / La ciociara, 1960), "Vakar, šodien, rīt" (Ieri, oggi, domani, 1963), "Laulības itāļu gaumē" (Matrimonio all'italiana, 1964)). Šīs De Sikas filmas bija komerciāli veiksmīgas, un viņš kļuva par starptautiski atzītu režisoru, kas strādāja gan Itālijā, gan Holivudā. Filma "Vakar, šodien, rīt" saņēma Amerikas Kinoakadēmijas balvu "Labākā filma svešvalodā".[3]

Savas karjeras pēdējā posmā De Sika veiksmīgi apvienoja gan neoreālismu, gan Holivudā apgūtās metodes. Viņa filma "Finci-Kontini dārzs" (Il giardino dei Finzi-Contini, 1970) ieguva Amerikas Kinoakadēmijas balvu "Labākā filma svešvalodā", kā arī 21 Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvu "Zelta lācis". Pēdējā De Sikas filma bija The Voyage (Il viaggio, 1974), kur galvenās lomas tēloja Ričards Bērtons un Sofija Lorēna. Pavisam De Sika uzņēmis 35 filmas. Ir arī 23 scenāriju autors vai līdzautors (gan dažām savām, gan arī citu režisoru filmām).

Nozīmīgākās filmas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sofija Lorēna un Vitorio De Sika Dino Risi filmā Pane, amore e... (1955)

Personīgā dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1937. gadā De Sika apprecējās ar itāļu kinoaktrisi Giuditta Rissone. Viņiem piedzima meita Emi De Sika. Bet 1942. gadā De Sika satika spāņu aktrisi Mariju Merkaderu (kas bija Trocka slepkavas Ramona Merkadera māsa vai māsīca). Viņiem piedzima divi dēli. De Sika 1954. gadā Francijā izšķīrās ar pirmo sievu un 1959. gadā Mehiko apprecējās ar Mariju Merkaderu. Tomēr pēc Itālijas likumiem otrā laulība netika atzīta. 1968. gadā De Sika ieguva Francijas pilsonību un Parīzē vēlreiz apprecējās ar Mariju Merkaderu.[5] Neskatoties uz šķiršanos, De Sika vienmēr uzturēja labas attiecības ar savu pirmo sievu un meitu, kopā atzīmējot svētkus un pavadot brīvdienas.

De Sika nomira 1974. gadā Parīzē no komplikācijām pēc operācijas 73 gadu vecumā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Berlinale 1971: Prize Winners. berlinale.de. Atjaunināts: 28 March 2014.
  2. Ebert, Roger. The Bicycle Thief / Bicycle Thieves (1949). Chicago Sun-Times. Atjaunināts: 28 March 2014.
  3. 3,0 3,1 3,2 Vittorio De Sica. Encyclopedia Britannica.
  4. TV Guide review
  5. Vittorio De Sica

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]