Vjatlags
Vjatlags (krievu: Вятлаг) jeb Vjatkas labošanas darbu nometne (krievu: Вятский исправительно-трудовой лагерь) bija viena no lielākajām Gulaga soda nometnēm purvainajā Verhņekamskas rajonā Kirovas apgabala ziemeļos, daļēji mūsdienu Komi Republikas teritorijā, kur ieslodzītajiem lika strādāt meža darbos. Soda nometnes pārvalde bija Ļesnajas ciematā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vjatkas soda nometni Kirovas apgabalā PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts pabeidza izveidot Lielā terora laikā 1938. gada 5. februārī. Līdz 1956. gadam tajā bija 56 atsevišķas nometnes aptuveni 12 000 km2 platībā ar ietilpību 30 tūkstoši ieslodzīto. Kopumā šeit bija ieslodzīti ap 180 000 cilvēku, no tiem 18 000 gājuši bojā. NKVD "Latviešu operācijas" laikā Vjatlagā ieslodzīja aptuveni 350 Krievijas latviešu. Pēc Latvijas okupācijas Vjatlagā bez tiesas lēmuma ieslodzīja vairāk nekā 3000 Latvijas pilsoņu. Turklāt Otrā pasaules kara laikā ieslodzīti 220 Latvijas pilsoņi karagūstekņi, pēckara masu represijās no 1945. gada – līdz pat 1250 cilvēku. Pavisam kopā – 6979 Latvijas iedzīvotāji.[1] Vjatlagā gāja bojā arī Igaunijas Valsts vecākais (1932) un Igaunijas premjerministrs (1938-1939) Kārels Ēnpalu.
1956. gadā politieslodzītie no nometnes atbrīvoti vai pārvesti uz citām nometnēm, bet nometne likvidēta pēc 1960. gada.
Latvijas pilsoņu ieslodzīšana un nogalināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc 1941. gada jūnija deportācijas ešeloni ar 2847 izsūtītajiem (2758 vīriešiem un 89 sievietēm) no Latvijas Vjatlagā ieradās 1941. gada 9., 10. un 13. jūlijā, vēlāk no Latvijas izsūtīto skaits pieauga līdz 3113. Pratināšanas Vjatlagā veica arī no Latvijas atbraukušie NKVD virsnieki Vasiļjevs, Konrāds, Pečanovs, Leijers, Šulupovs un Hazanovs ģenerāļa Jāņa Vēbera vadībā. No 1941. gada 14. jūnija izsūtītajiem augstākais soda mērs jeb nošaušana tika piespriesta 130, izpildīta 114 cilvēkiem. Apmēram 1600 cilvēku nomira bez tiesas sprieduma.
No 68 apcietinātajiem bijušajiem Latvijas Saeimas deputātiem 16 jeb 23,5% tika ieslodzīti Vjatkas nometnē. Vjatlagā ieslodzīti daudzi Latvijas sabiedriskie darbinieki, profesori, mācītāji un virsnieki. Vjatlagā gāja bojā ministri Pēteris Aronietis, Jānis Blumbergs, Pauls Gailītis, Kornēlijs Veidnieks un Jānis Volonts, diplomāti Hermanis Albats un Jānis Vesmanis, ģenerāļi Fricis Virsaitis un Pēteris Mežaks, Saeimas deputāti Ernests Erhards, Markus Gailītis, Nikolajs Kalniņš, Pēteris Kotāns, Pauls Lejiņš, Oto Nonācs, Ēvalds Rimbenieks, Ādolfs Stūre un Antons Velkme, Latvijas Kara muzeja priekšnieks Alfrēds Dzenis, Armijas Ekonomiskā veikala priekšnieka vietnieks Alberts Romans, grāmatizdevējs Jānis Alfrēds Kukurs un daudzi citi. Izziņās par nāves cēloņiem pārsvarā minēti enterīts, enterokolīts, meningīts, pneimonija, pleirīts, tuberkuloze, insults, nefrīts, pelagra un distrofija. Apzināts, ka 2375 Latvijas pilsoņi apbedīti 22 nometņu kapsētās – 73 cilvēki Rudņičnaja ciemā, 62 Sordas stacijā, 438 Maulisa stacijā, 192 Vlogu ciematā, 52 Ņeznajas stacijā, 33 Kuzņičnaja stacijā, 939 Jagodnaja ciemā, 19 Zavečnaja ciematā, 117 Morisa stacijā, 36 Posporitnajā, 415 cilvēki Veļikamskas stacijā.[1]
1995. gadā viens no Latvijas represēto organizācijas un fonda “Sibīrijas bērni” dibinātājiem Ilmārs Knaģis noorganizēja ekspedīciju uz Vjatlagu un Usoļlagu, kur uzstādīja krustus Ļesnajā un Soļikamskā.[2] 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā krievu vēsturnieks Vladimirs Veremjevs Krievijas Federācijas Tieslietu ministrijas sodu izpildīšanas galvenās pārvaldes iestādes speciālās uzskaites kartotēkā k-231 (Vjatlaga arhīvā) norakstīja ieslodzīto īsbiogrāfijas, kas apkopotas grāmatā "Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956".
Oficiālais ieslodzīto skaits[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| Gads | Ieslodzīto skaits |
|---|---|
| 1939. | 20 738 |
| 1948. | 25 642 |
| 1957. | 23 327 |
| 1960. | 17 775 |
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 (2567 Vjatlaga mocekļu īsbiogrāfijas) sastādītāji Heinrihs Strods un Vladimirs Veremjevs, Rīga 2006. - 520 lpp.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Бердинских В. А. История одного лагеря (Вятлаг). — М.: Аграф, 2001. — 464 с. — (Новая история). — 2 500 экз. — ISBN 5-7784-0042-X.
- Белых Н. Ю. Экономика ГУЛАГа как система подневольного труда (на материалах Вятлага 1938—1953 гг.). — М.: Российская политическая энциклопедия (РОССПЭН): Фонд «Президентский центр Б. Н. Ельцина», 2011. — 296 с. — (История сталинизма). — 1500 экз. — ISBN 978-5-8243-1513-4.
- Смирнов М. Там, где был Вятлаг. laikraksts «Вятский край», №099, 02.07.2011.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Usoļlags un Vjatlags Latvijas iedzīvotāju moku un nāves vietas Dzintra Geka, laikraksts "Latvietis" Nr. 150, 2011. gada 8. jūnijā
- ↑ «Latvijas ļaudis. Virtuālā enciklopēdija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 19. augustā.