Vladislavs Gomulka

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vladislavs Gomulka
Władysław Gomułka
Wladyslaw Gomulka na trybunie.jpg
PASP Pirmais sekretārs
(I sekretarze KC PZPR)
Amatā
1956. gada 21. oktobris — 1970. gada 20. decembris
Priekštecis Edvards Ohabs
Pēctecis Edvards Gereks

Dzimšanas dati 1905. gada 6. februāris
Krosno, Flag of the Habsburg Monarchy.svg Austroungārija
(tagad Karogs: Polija Polija)
Miršanas dati 1982. gada 1. septembris
Konstancina-Jezjorna,
Karogs: Polija Polija
Tautība polis
Politiskā partija Polijas Apvienotā strādnieku partija (Polska Zjednoczona Partia Robotnicza)
Profesija politiķis

Vladislavs Gomulka (poļu: Władysław Gomułka; dzimis 1905. gada 6. februārī, miris 1982. gada 1. septembrī) bija Polijas Apvienotās strādnieku partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs (faktiski Polijas Tautas republikas vadītājs) no 1956. līdz 1970. gadam.

Dzimis 1905. gadā Krosno. No 1926. gada Polijas Komunistiskās partijas (Komunistyczna Partia Polski) biedrs. 1934. gadā devās uz Maskavu, kur pavadīja apmēram gadu. Pēc atgriešanās Polijā tika arestēts un līdz Otrajam pasaules karam pavadīja cietumā. Kara gados pārliecināja Staļinu nodibināt jaunu komunistisku partiju iznīcinātās Polijas Komunistiskās partijas vietā.

1945. gadā kļuva par PSRS atbalstītās Polijas Pagaidu valdības (Rząd Tymczasowy Rzeczypospolitej Polskiej) vadītāja vietnieku, bet pēc Jaltas konferencē nolemtā no 1945. līdz 1947. gadam - par Nacionālās vienotības pagaidu valdības (Tymczasowy Rząd Jedności Narodowej) vadītāja vietnieku. Tomēr no 1951. līdz 1954. gadam frakciju cīņu rezultātā, Gomulka tika nodēvēts par labējo un reakcionāru, izslēgts no partijas un ieslodzīts.

Pēc staļiniskā Polijas līdera Boļeslava Beruta nāves 1956. gadā, Polijā sākās destaļinizācijas procesi. 1956. gadā Poznaņā izcēlās strādnieku nemieri. Nemierus apspieda karaspēks, nogalinot apmēram 60 cilvēkus. Šie nemieri tomēr izraisīja izmaiņas valdošajā politikā. 19. oktobrī Polijas komunistiskie līderi kopā ar Polijas armijas un drošības dienestu pārstāvjiem uzaicināja Gomulku un viņa piekritējus partijas Politbirojā un ievēlēja viņu par partijas vadītāju. PSRS līderi to uzņēma ar lielām aizdomām, tāpēc Varšavā ieradās PSKP CK augsta līmeņa delegācija PSKP līdera Ņikitas Hruščova vadībā. Gomulka paziņoja, ka PSRS iebrukuma gadījumā Polijas armija izrādīs bruņotu pretošanos, tomēr Polijai nav nolūka pārtraukt sadarbību ar PSRS vai mainīt sabiedrisko iekārtu. PSRS līderi akceptēja Gomulku kā Polijas līderi, bet studentu demonstrācija Gomulkas atbalstam Budapeštā pārauga 1956. gada Ungārijas revolūcijā.

Iesākumā būdams populārs līderis un "Polijas sociālisma ceļa" piekritējs, Gomulkas politika laikā gaitā kļuva konservatīvāks. 1968. gadā Polija PSRS vadībā piedalījās Prāgas pavasara apspiešanā. 1968. gadā tika veikta arī partijas rindu tīrīšana, kura ieguva antisemītisku nokrāsu. 1970. gada decembrī Baltijas jūras piekrastes pilsētās (Gdaņskā, Gdiņā, Elblongā un Ščecinā) atkal izcēlās strādnieku nemieri, kuri tika apspiesti ar bruņotu spēku, nogalinot vismaz 42 cilvēkus. Gomulka demisionēja (oficiāli veselības stāvokļa dēļ), bet par Polijas līderi kļuva Edvards Gereks.


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Edvards Ohabs
PASP CK Pirmais sekretārs
(I sekretarze KC PZPR)

19561970
Pēctecis:
Edvards Gereks