Voldemārs Reinholds

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Voldemārs Reinholds
Reinholds Latviešu leģionā
Reinholds Latviešu leģionā
Personīgā informācija
Dzimis 1903. gada 23. jūnijā
Bauska, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miris 1986. gada 4. jūlijā (83 gadi)
Madliena, Latvijas PSR (tagad Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer
(majors) SS-Sturmbannfuehrer collar.svg
Dienesta laiks 20. gadi — 1941.
1941. — 1945.
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaVācija
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusts
Vācu krusts (zeltā)
Dzelzs krusts (I un II pakāpe)[1][2]
Izglītība Kara skola (1926)

Andrejs Voldemārs[3] Reinholds (1903. gada 23. jūnijs1986. gada 4. jūlijs) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Vācu krusta zeltā un Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Bauskā.[4] Dienestu Latvijas armijā uzsācis 1. Kurzemes kājnieku divīzijas 2. Ventspils kājnieku pulkā. No 1925. gada līdz 1939. gadam dienējis 3. Latgales kājnieku divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.[4] Kā septītais labākais Kājnieku nodaļā 1926. gada 1. septembrī Reinholds pabeidza Kara skolu ar I šķiru, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi (skaitot no 1925. gada 1. septembra).[5][6] 1929. gada 11. novembrī Reinholdu paaugstināja par virsleitnantu (1928. gada 1. septembrī).[7] 1937. gadā 10. novembrī Reinholds pabeidza Armijas militār-fiziskās audzināšanas kursus.[8] 1941.gada jūnijā viņš brīvprātīgi pameta armiju.[4]

1941. gada 4. septembrī no brīvprātīgajiem[9] tika uzsākta pirmā latviešu kārtības dienesta bataljona (16. Zemgales kārtības dienesta (policijas) bataljonu) formēšana.[4] Neilgi pirms izbraukšanas uz fronti par bataljona 3. rotas komandieri iecēla Voldemāru Reinholdu.[4][10] Bataljons nodarbojās ar dzelzceļu apsardzību, partizānu apkarošanu, kā arī kaujas uzdevumu izpildi Ļeņingradas frontes aizmugurē (Dno, Staraja Rusas, Ilmeņa ezera un Soļcu rajonā).[9][4] 1942. gada beigās Reinholdu paaugstināja par kapteini (1944. gadā majors).[10][11] 1943. gada janvāra beigās divus latviešu policijas bataljonus atvilka no frontes uz Krasnoje Selo, lai uz to pamata sāktu formēt Latviešu SS brīvprātīgo brigādi (vēlākā 19. grenadieru divīzija).[12] 3. februārī 16. Zemgales bataljonu iekļāva brigādē.[4] 8. februārī bataljons ieradās Krasnoje Selo un tas tika iekļauts brigādes 42. pulkā kā III bataljons.[12]. 1943. gadā Reinholds tika iecelts par iepriekšminētā pulka III bataljona komandieri.[13] 1943. gada 24. oktobrī apbalvots ar Dzelzs krusta II pakāpi (vēlāk apbalvots arī ar I pakāpi).[1] 1944. gada 28. novembrī Reinholdu apbalvoja ar Vācu krustu zeltā.[2] Leģiona sastāvā nogājis kauju ceļu no Volhovas līdz pat Kurzemes cietoksnim. Kurzemes cietoksnī 1945. gada 15. martā Reinholds pārņēma 19. divīzijas 43. grenadieru pulka komandēšanu, jo tā komandieris pulkvedis Roberts Osis tika iecelts par korpusa sakaru virsnieku pie Potsdamā nodibinātās Latviešu nacionālās komitejas.[12][2][14] Pašās kara beigās (1945. gada 9. maijā) apbalvots ar augstāko tā laika Vācijas militāro apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu.[15]

Pēc Vācijas kapitulācijas Reinholds gūstā nepadevās.[16] Kopā ar vairākiem biedriem viņš devās mežos, lai turpinātu cīņu. Pirmajos četros mēnešos viņi plānoja izlauzties līdz Vācijai, tomēr tika notverti. Reinholdam izdevās izlekt no auto un bēgt, kad viņi tika vesti uz nošaušanas vietu. Pēc tam viņš īsu laiku mitinājās pie radiniekiem Tukumā un tēva mājās Kurmenes pagastā. Vēlāk Reinholds pārcēlās uz Rīgu, kur ar izdomātu vārdu (Andrejs Ostrovskis) strādāja par elektriķi. Rīgā viņš sastapās arī ar citiem bijušajiem leģionāriem. Viens no tiem nodeva Reinholda īsto identitāti NKVD, kas viņu apcietināja 1948. gada 21. augustā. Reinholdam tika piespriesti 25 gadi ieslodzījuma nometnēs Vorkutā.[2] 1958. gada 21. augustā viņu amnestēja. Reinholds atgriezās Rīgā, kur līdz 1977. gadam strādāja par elektriķi. Lai arī padomju drošības iestādes viņam rūpīgi sekoja, tomēr viņš turpināja uzturēt kontaktus ar citiem leģionāriem. 1986. gada 4. jūlijā Voldemārs Reinholds aizgāja aizsaulē Madlienas slimnīcā.[2]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 lacplesis.com Dzelzs krusta kavalieri
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Richard Landwehr Siegrunen 79
  3. Citviet arī Valdemārs, piemēram, "Latvijas Kareivis" Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 480. (12.11.29.)
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Konovaļčiks, M. 16. Zemgales Kārtības dienesta bataljona kaujas darbība Ļeņingradas frontes aizmugures apstākļos. 1941. – 1943.
  5. "Latvijas Kareivis Kaŗa skolu beigušie kadeti (01.09.26.)
  6. "Latvijas Kareivis" Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 143. (02.09.26.)
  7. "Latvijas Kareivis" Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 480. (12.11.29.)
  8. "Latvijas Kareivis" Armijas militār-fiziskās audzināšanas kursu noslēgums (12.11.37.)
  9. 9,0 9,1 Arturs Silgailis “Latviešu leģions”, Rīga, 2006., 284.lpp
  10. 10,0 10,1 lacplesis.com 16. Zemgales bataljons
  11. Arturs Silgailis “Latviešu leģions”, Rīga, 2006., 139.lpp
  12. 12,0 12,1 12,2 Latvijas vēsture internetā. 19.ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr.2).
  13. lacplesis.com Latvieši Volhovas frontes sektorā
  14. Arturs Silgailis “Latviešu leģions”, Rīga, 2006., 171.lpp
  15. axishistory.com Knight's Cross Holders of the Waffen-SS (angliski)
  16. delfi.lv Latviešu karavīri Rietumu sabiedroto un padomju gūstā