Volfgangs Amadejs Mocarts

Labot saites
Vērtīgs raksts
Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par 1756. gadā dzimušo austriešu komponistu. Par viņa dēlu, arī komponistu, skatīt rakstu Francis Ksavers Volfgangs Mocarts.
Volfgangs Amadejs Mocarts
Wolfgang Amadeus Mozart
Volfgangs Amadejs Mocarts ap 1780. gadu.
Volfgangs Amadejs Mocarts ap 1780. gadu.
Personīgā informācija
Dzimis 1756. gada 27. janvārī
Valsts karogs: Svētā Romas impērija Zalcburga, Zalcburgas arhibīskapija, Svētā Romas impērija (tagad Karogs: Austrija Austrija)
Miris 1791. gada 5. decembrī (35 gadi)
Valsts karogs: Svētā Romas impērija Vīne, Austrijas lielhercogiste, Svētā Romas impērija (tagad Karogs: Austrija Austrija)
Dzīves vieta Zalcburga, Vīne
Tautība austrietis
Profesionālā informācija
Stils Klasicisms
Skolotāji Leopolds Mocarts
Skolnieki Johans Nepomuks Hummels
Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts                              Infokaste

Volfgangs Amadejs Mocarts (vācu: Wolfgang Amadeus Mozart, dzimis 1756. gada 27. janvārī, miris 1791. gada 5. decembrī) bija klasicisma laikmeta austriešu komponists. Lai gan nodzīvojis tikai 35 gadus, šai laikā uzrakstījis vismaz 626 skaņdarbus: 41 simfoniju, 21 operu, 47 sonātes,[1] koncertus, serenādes, kvintetus, kvartetus, trio, mesas un daudzus citus dažādus skaņdarbus. Arī mūsdienās Mocarts ir viens no vispopulārākajiem klasiskās mūzikas komponistiem. Daudzi viņa darbi joprojām ir iekļauti standarta koncerta repertuārā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģimene un bērnība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mocarta dzimšanas vieta ir Getreidegasse 9, Zalcburgā, Austrijā

Mocarts dzimis Zalcburgā, tā laika Zalcburgas arhibīskapijas galvaspilsētā, tagadējās Austrijas teritorijā, kas tolaik bija Svētās Romas impērijas sastāvā. Viņa māte bija Anna Marija Mocarte (1720—1778) un tēvs Leopolds Mocarts (1719—1787). Abi vecāki sākumā ļoti uztraucās par Mocarta dzīvību, jo pieci Annas Marijas bērni iepriekš jau bija miruši. Mocartam bija arī piecus gadus vecāka māsa — Marija Anna (1751—1829), saukta par "Nannerli". Dienu pēc piedzimšanas Mocarts tika kristīts Svētā Rūperta katedrālē. Viņam kristītais vārds tika dots latīņu valodā — Johanness Hrizostoms Volfgangs Teofils Mocarts (Joannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus Mozart). Mocarts, kad bija pieaudzis, galvenokārt sevi dēvēja par "Volfgangu Amadeju Mocartu" (Wolfgang Amadè Mozart), kaut bija arī varianti.[2]

Mocarta tēvs Leopolds Mocarts bija kapelmeistara vietnieks Zalcburgas arhibīskapa galma orķestrī, kā arī vijolnieks, ērģelnieks un ne sevišķi nozīmīgs komponists.[3] Viņš bija arī pieredzējis skolotājs; Mocarta dzimšanas gadā viņš publicēja vijoļspēles pamatu mācību grāmatu, Versuch einer gründlichen Violinschule.[4]

Kad Nannerlei bija septiņi gadi, Leopolds sāka pasniegt viņai klaviernodarbības. Trīs gadus vecais Mocarts acīmredzami noskatījās to ar apbrīnu: viņa māsa vēlāk pierakstīja, ka šajā vecumā "viņš bieži pavadīja daudz laika pie klavierēm, izvēloties tercas,... un viņa prieks parādīja, ka tas skanēja labi priekš viņa."[5] Nannerle turpināja: "ceturtajā viņa dzīves gadā tēvs, kā rotaļu, sāka mācīt viņam nelielus menuetus un klaviergabalus. … viņš varēja nospēlēt tos nevainojami un ar vislielāko smalkjūtību, un turoties pareizā tempā. [..] no piecu gadu vecuma viņš jau komponēja nelielus skaņdarbus, kurus viņš nospēlēja savam tēvam un tas savukārt tos pierakstīja."[6] Starp tiem bija Andante (K. 1a) un Allegro C (K. 1b).[7]

Biogrāfs Meinards Solomons[8] atzīmē, ka, kamēr Leopolds kā skolotājs bija ļoti pieķēries saviem bērniem, Volfgangs bija motivēts gūt panākumus pat no tā, ka viņa tēvs viņu skoloja. Viņa pirmā patstāvīgā muzikālā kompozīcija un viņa sākotnējā spēja spēlēt vijoli bija gan viņa paša darīšana, gan lielisks pārsteigums Leopoldam. Tēvs un dēls, šķiet, ir bijuši tuvi; abi iepriekš minētie agrīnie notikumi Leopoldu noveda līdz asarām.[9]

Leopolds galu galā beidza komponēt, kad viņa dēla neatkārtojamais muzikālais talants kļuva acīmredzams.[10] Viņš bija Volfganga vienīgais skolotājs bērnības gados. Tēvs jau uzreiz pēc Mocarta piedzimšanas ievēroja, ka viņam ir mūziķa pirksti. Runā, ka Mocarts mācējis dziedāt, vēl pirms iemācījies runāt.[11] Leopolds saviem bērniem tikpat labi kā mūziku mācīja arī valodas, kā arī akadēmiskos priekšmetus.[12]

1762. — 1773. gads: ceļošanas gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mocarts bērnībā. Nezināma autora glezna, iespējams, ka gleznojis Pjetro Antonio Lorenconi; gleznota 1763. gadā

Sešu gadu vecumā Mocarts jau atskaņoja virtuozus un sarežģītus skaņdarbus. Tā kā apkārtējie nebeidza apbrīnot zēna dotības, tēvs nolēma Volfgangu kopā ar viņa māsu vest ceļojumā. Kopā ar ģimeni veicot dažādus braucienus pa Eiropu, Mocarts pilnveidoja savu talantu. Šajā laikā viņš tika izrādīts kā brīnumbērns. Braucieni sākās ar uzstāšanos 1762. gadā Bavārijas galmā, Minhenē. Tajā pašā gadā tam sekoja uzstāšanās Vīnē un Prāgā, Svētās Romas impērijas galmos. Šis koncertceļojums bija triumfāls un ieilga trīsarpus gadu garumā. Mocarts uzstājās Minhenes, Manheimas, Parīzes, Londonas,[13] Hāgas galmos, atkal Parīzē un atgriezās mājās ar koncertiem Cīrihē, Donavešingenē un Minhenē. Mazais virtuozs spēlēja sarežģītus skaņdarbus gan uz klavesīna, gan uz vijoles un ērģelēm. Lai uzjautrinātos, klausītāji lika zēnam spēlēt uz taustiņiem, kas bija apklāti ar lakatu vai arī izpildīt sarežģītas pasāžas ar vienu pirkstu. Šī ceļojuma laikā Mocarts sastapa vairākus izcilus mūziķus un iepazīstināja viņus ar citu komponistu darbiem. Īpaši svarīga ietekme bija Johanam Kristiānam Baham, ar kuru Mocarts iepazinās Londonā 1764—1765. gadā. 1767. gada beigās ģimene vēlreiz devās uz Vīni un palika tur līdz 1768. gada decembrim. Šī ceļojuma beigās Mocarts saslima ar bakām, bet viņa tēvs atteicās viņu potēt, uzskatot, ka tā būs "Dieva griba", vai zēnam dzīvot vai mirt.[14]

Parīzē Volfgangs uzrakstīja savas pirmās sonātes vijolei un klavierēm, bet Londonā — simfonijas. Pēc atgriešanās Zalcburgā tēvs turpināja mācīt zēnam kompozīciju, līdztekus tam Volfgangs apguva arī aritmētiku, vēsturi, ģeogrāfiju un valodas. 13 gadu vecumā Mocarts sarakstīja savu pirmo operu.

Pēc Zalcburgā pavadīta gada sekoja trīs ceļojumi uz Itāliju. Šoreiz ceļojumā Mocarts devās tikai ar tēvu, atstājot māti un māsu mājās. Pirmais ceļojums notika no 1769. gada decembra līdz 1771. gada martam, otrais — no 1771. gada augusta līdz decembrim, un trešais — no 1772. gada oktobra līdz 1773. gada martam. Pirmais ceļojums bija līdzīgs iepriekšējiem braucieniem. Tajā ar nolūku tika izrādītas Mocarta, tagad nu jau kā pusaudža un strauji nobriestoša mākslinieka un komponista dotības. Mocarts Boloņā iepazinās ar Džuzepi Batistu Martīni un tika pieņemts kā slavenās "Accademia Filarmonica" loceklis. Itālijā pavadītajā laikā jaunais komponists ievērojami paplašināja savas zināšanas un guva izcilus panākumus. Itāļus arī pārsteidza Volfganga neticami smalkā dzirde un ģeniālā atmiņa. Romā, noklausījies Siksta kapelā daudzbalsīgu Gregorio Allegri kora skaņdarbu Miserere, Mocarts to iegaumēja un, pārnācis mājās, to precīzi pierakstīja. Viņš vēlreiz atgriezās, lai pēc tam izlabotu mazsvarīgas kļūdas. Šis skaņdarbs bija baznīcas īpašums un par nošu iznešanu no kapelas draudēja bargs sods, bet Mocarts nebija notis ne iznesis, ne pārrakstījis, viņš tās bija iegaumējis!

Milānā Mocarts uzrakstīja operu La Scala operteātrim Mitridate Rè di Ponto (1770. gadā). Šī opera tika izrādīta ar lieliem panākumiem un līdz ar to sekoja vairāki operas pasūtījumi. Volfgangs un viņa tēvs divreiz atgriezās Milānā no Zalcburgas, lai sacerētu un noskatītos pirmizrādes operām Ascanio in Alba (1771. gadā) un Lucio Silla (1772. gadā).

Pēdējā braucienā uz Itāliju Mocarts uzrakstīja savu pirmo solo kantāti Exsultate, jubilate, K. 165, kas vēl joprojām ir plaši pazīstama.

1773. — 1777. gads: Zalcburgas galms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mocarts 1777. gadā. Portretu Džuzepe Batista Martīni lūdza izgatavot savai galerijai

Tomēr, neskatoties uz gūtajiem panākumiem, viņam neizdevās Itālijā atrast darbu un nācās atgriezties mājās — Zalcburgā. Pēc atgriešanās no Itālijas (1773. gada 13. martā), Mocarts kļuva par Zalcburgas arhibīskapa firsta Hieronīma Kolloredo galma mūziķi. Sākotnēji Mocarts Zalcburgā, kur viņam bija liels draugu un cienītāju skaits, kļuva iemīļots,[15] un viņam bija iespēja komponēt skaņdarbus dažādos mūzikas žanros, tajā skaitā simfonijas, sonātes, stīgu kvartetus, serenādes un īpašiem notikumiem radītas operas. Daudzus no šiem darbiem bieži izpilda arī mūsdienās. Piemēram, laika periodā no 1775. gada aprīļa līdz decembrim Mocarts ar lielu pacilātību pievērsās vijoļkoncertiem, uzrakstot piecus šādus sacerējumus (tie ir vispār vienīgie vijoļkoncerti, ko viņš ir uzrakstījis). Šajos darbos viņa muzikālā izsmalcinātība nemitīgi pieauga. Pēdējie trīs no tiem (K. 216, K. 218, K. 219) vēl joprojām ir koncertu pamatrepertuārā. 1776. gadā viņš uzrakstīja klavierkoncertu sēriju, sasniedzot kulminācijas punktu, 1777. gada sākumā uzrakstot Mi bemol mažora klavierkoncertu K. 271. Kritiķi uzskata, ka tas bija tolaik lielākais sasniegums viņa darbā.[16]

Lai gan mākslinieka izaugsme pakāpeniski nostiprinājās, pieauga arī Mocarta neapmierinātība ar Zalcburgu. Viņš vēlējās, lai viņa talants tiktu novērtēts augstāk, nekā tas reāli notika. Iemesls tam varēja būt viņa zemā alga, 150 florīni gadā.[17] Papildus neapmierinātību pastiprināja tas, ka 1775. gadā ar tiesas lēmumu tika slēgts teātris, kurš nodrošināja Mocartam labus apstākļus operu komponēšanai. Tā bija viena no viņa mīļākajām nodarbēm. Otrs Zalcburgas teātris bija domāts dažādām tematiskajām trupām.[18]

Mocarts ar tēvu divreiz devās meklēt darbu citviet. Pirmoreiz 1773. gadā no 14. jūlija līdz 26. septembrim viņi devās uz Vīni, otrreiz 1774. gada 6. decembrī — uz Minheni. Mājās no Minhenes viņi atgriezās 1775. gada martā. Lai gan Minhenē lielu atsaucību guva operas La finta giardiniera pirmizrāde, Mocartam jaunu darbu atrast neizdevās.[19]

1777. — 1778. gads: brauciens uz Parīzi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Johana Nepomuka della Kročes glezna, kurā attēlota Mocarta ģimene aptuveni 1780. gadā: Nannerle, Volfgangs, Leopolds. Uz sienas atrodas Mocarta mātes portrets, kura nomira 1778. gadā

1777. gada 23. septembrī Mocarts devās vēl vienā ceļojumā meklēt jaunu darba vietu. Šoreiz viņš devās kopā ar māti Annu Mariju. Viņš apmeklēja Minheni, Manheimu un Parīzi.[20] Manheimā viņš iepazinās ar Manheimas orķestra dalībniekiem. Tas tajā laikā bija labākais orķestris Eiropā. Viņš arī iemīlējās Aloizijā Vēberē (Aloysia Weber), vienā no muzikālas ģimenes četrām meitām. Pēc tam Mocarts devās uz Parīzi un mēģināja veidot karjeru tur, bet tas bija neveiksmīgi (Versaļā viņš saņēma darba piedāvājumu kļūt par ērģelnieku, bet tas bija darbs, ko viņš nevēlējās darīt).[21] Mocarts dzīvoja pieticīgā viesnīcas numurā, pelnīdams līdzekļus, par grašiem pasniedzot mūzikas stundas. Parīzes brauciena laikā Mocarts radīja piecas izcilas klavesīna sonātes. Vizīte uz Parīzi bija sevišķi nelaimīga, tāpēc ka Mocarta māte saslima un nomira 1778. gada 23. jūnijā.[20] Atpakaļceļā uz Zalcburgu Mocarts devās caur Minheni, kur Aloizija bija kļuvusi par operdziedātāju. Viņai vairs nebija intereses par Mocartu.[20]

Mocarts bija neapmierināts ar dzīvi Zalcburgā arī pēc atgriešanās.

Rodas jautājums, kāpēc Mocarts, būdams talantīgs, nebija spējīgs atrast piemērotu darbu šajā ceļojumā. Biogrāfs Meinards Solomons sprieda, ka problēma bija meklējama konfliktā ar tēvu, kas uzstāja, ka Mocartam ir jāatrod augsta līmeņa amats, kas nodrošinātu visu ģimeni. Savukārt Volfgangs gribēja dzīvot lielpilsētā, strādāt kā algotnis un saņemt materiālu atbalstu no aristokrātijas. Jau agrāk Mocarts bija strādājis pie citiem mūziķiem, kā, piemēram, Jozefa Haidna. Mocarta tēvs Leopolds uzskatīja, ka Mocarta jaunība (viņam bija tikai 21 gads, kad devās prom no Zalcburgas) var traucēt viņa darbam.[22]

1781. gads: aizbraukšana uz Vīni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1781. gada janvārī Mocarta operas Idomeneo pirmizrāde Minhenē norisinājās ar "ievērojamām sekmēm".[20] Martā komponists tika izsaukts uz Vīni, kur viņa darba devējs, Zalcburgas arhibīskaps firsts Kolloredo, apmeklēja svinības par godu Svētās Romas imperatoram Jozefam II. Mocarts, kurš tikko ar labām sekmēm bija uzstājies Minhenē, bija sarūgtināts, kad Kolloredo izturējās pret viņu tā, it kā viņš nebūtu nekas īpašs. Un vēl jo vairāk bija sarūgtināts, kad arhibīskaps aizliedza viņam sniegt priekšnesumu grāfienei Marijai Tūnai (Maria Wilhelmine Thun). Atalgojums par to būtu bijis vismaz puse no Zalcburgā pelnītās algas. Maijā sekojošais konflikts tikai pastiprinājās: Mocarts mēģināja atteikties no amata Zalcburgā, bet tas tika noraidīts. Nākamajā mēnesī Mocartam tomēr ļāva aiziet, bet tas notika ļoti aizskarošā veidā. Mocarts tika nozākāts un viņu no darba atbrīvoja arhibīskapa saimniecības pārzinis grāfs Arko.[23] Tajā pašā laikā Mocarts bija pamanījis izdevību pelnīt sev labu iztiku Vīnē. Viņš juta, ka viņam vajadzētu doties uz turieni un veidot sev karjeru tālāk tur.[24]

Konflikts ar arhibīskapu bija vēl smagāks, tāpēc ka viņa tēvs bija nostājies arhibīskapa pusē. Viņš cerēja, ka dēls atgriezīsies mājās reizē ar Kolloredo. Tēvs regulāri sūtīja emocionālas vēstules Mocartam, mudinot viņu atgriezties, bet Volfgangs kaislīgi aizstāvēja savu nodomu palikt un turpināt karjeru Vīnē. Sarakste beidzās, kad Mocarts tika atlaists. Tādā kārtā Mocarts kļuva brīvs no cietsirdīgā darba devēja un sava tēva lūgumiem atgriezties. Biogrāfs Meinards Solomons to raksturoja kā "revolucionāru soli", kas ievērojami izmainīja Mocarta turpmāko dzīves gājumu.[25] Vīnē Mocarts nodzīvoja līdz mūža galam.

1782. — 1785. gads: pirmie gadi Vīnē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mocarta sievas Konstances portrets. Gleznojis Jozefs Lange 1782. gadā

Mocarta jaunā karjera Vīnē iesākās ļoti labi. Viņš bieži uzstājās kā pianists un sacentās ar Mucio Klementi par imperatora labvēlību.[26] Pavisam drīz viņš bija parādījis sevi kā vissmalkāko klavesīna spēlētāju Vīnē.[26] Mocarts atplauka arī kā komponists. Periodā no 1781. līdz 1782. gadam pēc Vīnes Vācu teātra pasūtījuma viņš uzrakstīja komisko operu Entführung aus dem Serail ("Bēgšana no serāla"), kas pirmizrādi piedzīvoja 1782. gada 16. jūnijā un guva milzīgus panākumus. Šī opera ātri izplatījās visās vāciski runājošajās zemēs Eiropā,[27] un Mocarta kā komponista reputācija pieauga

Kad Mocarts konfliktēja ar Kolloredo, 1781. gada 1. maijā vai 2. maijā viņš apciemoja Vēberu ģimeni, kas bija pārcēlusies no Manheimas uz Vīni. Ģimenes tēvs, Frīdolīns, bija miris, un Mocarts tagad īrēja pie viņiem istabu.[28] Aloizija, kura agrāk bija atraidījusi Mocarta jūtas, tagad bija precējusies ar aktieri Jozefu Langi. Līdz ar to Mocartam interese radās par Vēberu trešo meitu Konstanci Vēberi, ar kuru bez Mocarta tēva piekrišanas[20] viņš apprecējās 1782. gada 4. augustā.[29] Viņiem bija seši bērni, no kuriem tikai divi izdzīvoja agrā bērnībā: Karls Tomass (1784—1858) un Francis Ksavjers Volfgangs (Franz Xaver Wolfgang, 1791—1844; vēlāk bija maznozīmīgs komponists).

Laika posmā no 1782. līdz 1783. gadam Mocarts pie barona Gotfrīda van Svītena (Gottfried van Swieten) rūpīgi iepazinās ar J. S. Baha un G. F. Hendeļa darbiem. Van Svītenam bija daudz baroka mūzikas oriģināldarbu manuskriptu. Pētot šos darbus, Mocarts pirmo reizi mēģināja imitēt baroka stila mūziku, izveidojot vairākas kompozīcijas. Vēlāk tas spēcīgi ietekmēja viņa personīgo mūzikas valodu, piemēram, polifonās epizodes operā Die Zauberflöte ("Burvju flauta") un it īpaši 41. simfonija.

1783. gadā Volfgangs un Konstance apmeklēja Volfganga ģimeni Zalcburgā, bet apmeklējums nebija veiksmīgs. Labākajā gadījumā Leopolds un Nannerle bija pieklājīgi pret Konstanci. Toties apmeklējuma laikā Mocarts uzrakstīja vienu no saviem labākajiem liturģiskajiem skaņdarbiem, Große Messe in c-Moll ("Lielā mesa do minorā"), kura, lai gan nepabeigta, pirmo reizi tika atskaņota turpat, Zalcburgā. Tajā 1. soprāna solopartiju izpildīja Mocarta sieva Konstance.[30]

Pēc laika (nav zināms, kad) Mocarts devās atpakaļ uz Vīni, kur iepazinās ar Jozefu Haidnu. Viņi kļuva par draugiem. Kad Haidns apmeklēja Vīni, viņi dažreiz spēlēja kopā stīgu kvartetu improvizācijas. Mocarta seši kvarteti, kurus komponists uzrakstīja no 1782. līdz 1785. gadam (K. 387, K. 421, K. 428, K. 458, K. 464 un K. 465), bija veltīti tieši Haidnam. Bieži tiek spriests, ka tā ir zināma atbilde 1781. gada Haidna kvartetiem "opus 33". Haidns sajuta bijību pret Mocartu. Kad viņš pirmoreiz dzirdēja pēdējos trīs no sev veltītajiem Mocarta kvartetiem, viņš teica Mocarta tēvam: "Dieva priekšā un kā godīgs cilvēks es varu apgalvot jums, ka jūsu dēls ir dižākais komponists, kādu jebkad esmu pazinis. Viņam ir gaume, un, turklāt, visdziļākās zināšanas kompozīcijā."[31] Arī Haidna ietekme jūtama Mocarta turpmākajos kameransambļos, it sevišķi kvartetos.

No 1782. līdz 1785. gadam Mocarts rakstīja klavierkoncertus, kuras viņš pats arī izpildīja kā solists savās akadēmijās, kā tolaik dēvēja autorkoncertus. Viņš rakstīja trīs vai četrus koncertus katrai koncertsezonai, un kopš brīža, kad auditorijā sēdvietu skaits kļuva nepietiekams, Mocarts sāka uzstāties netradicionālās vietās: Tratnerhofā dzīvojamās ēkas lielā istabā un Mēlgrūbes restorāna deju zālē.[32] Koncerti bija ļoti populāri, un koncertus Mocarts veidoja, izvēloties skaņdarbus no saviem vissmalkākajiem darbiem. Biogrāfs Meinards Solomons raksta, ka šajā laikā Mocarts radīja "harmonisku apvienojumu starp dedzīgu komponistu-izpildītāju un sajūsminātu auditoriju, kurai bija dota izdevība vērot galvenā mūzikas žanra pārvēršanos un pilnveidošanos".[32]

Mocarts pelnīja ar saviem koncertiem un gadījuma pasūtījumiem pietiekami daudz naudas, lai ar sievu varētu atļauties greznu dzīvesveidu. Viņi pārcēlās dzīvot uz dārgu dzīvokli, par kura īri maksāja 460 florīnus.[33] Mocarts arī nopirka par aptuveni 900 florīniem smalkas klavieres no Antona Voltēra un biljarda galdu par aptuveni 300 florīniem.[34] Mocarts arī sūtīja savu dēlu Karlu Tomasu dārgā slēgtā mācību iestādē[35] un turēja mājkalpotājus. Šo iemeslu dēļ netika veidoti naudas ietaupījumi, kas pēc dažiem gadiem daļēji bija Mocarta ģimenes saspīlētā finansiālā stāvokļa cēlonis.[36]

1784. gada 14. decembrī Mocarts kļuva par brīvmūrnieku.[37] Brīvmūrniecība spēcīgi ietekmēja Mocarta atlikušo dzīvi. Viņš apmeklēja daudzas tikšanās, viņa draugi bija brīvmūrnieki un dažādos gadījumos viņš komponēja brīvmūrnieku mūziku.

1786. — 1787. gads: atgriešanās pie operām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan operas Die Entführung aus dem Serail ("Bēgšana no serāla") izrādes bija ar panākumiem, Mocarts nākamajos gados tikpat kā nerakstīja jaunas operas. Viņš uzrakstīja tikai Der Schauspieldirektor, kā arī iesāka rakstīt divas citas operas, bet abas netika pabeigtas. Viņš veltīja savu uzmanību galvenokārt savai karjerai kā pianists un klavierkoncertu autors. Toties 1785. gadā beigās Mocarts atkal pievērsa uzmanību operām. Viņš beidza rakstīt vienīgi klavierkoncertus[38] un sāka slaveno sadarbību ar libretistu Lorenco da Ponti. 1786. gadā Vīnē pirmo reizi tika izrādīta opera "Figaro kāzas". Tās pirmizrāde Vīnē bija diezgan veiksmīga, bet mazliet vēlāk tajā pašā gadā ar labām sekmēm izrādīta Prāgā. Šie panākumi rosināja turpināt Mocarta un da Pontes sadarbību. 1787. gadā Prāgā notika operas "Dons Žuans" pirmizrāde, kura arī tika augstu novērtēta un 1788. gadā tika izrādīta Vīnē ar tādām pašām sekmēm. Šo operu mūzikas melodiskums un skaistums izraisīja sajūsmu, un abas operas ir iekļautas starp Mocarta izcilākajiem darbiem, vēl joprojām esot opernamu repertuārā. Tomēr Mocarta mūzikas sarežģītība (pie tās šķietamā viegluma) joprojām izraisa grūtības gan operu izpildītājiem, gan klausītājiem, kā tas bija arī pirmizrādē. Šajos gados Mocarts sasniedza meistarības kalngalus arī instrumentālajā mūzikā, uzrakstot savas labākās simfonijas.

1787. gada decembrī Mocarts beidzot ieguva patstāvīgu amatu pie Svētās Romas imperatora Jozefa II. Viņš tika pieņemts darbā par kamermūzikas komponistu, jo pirms mēneša šis amats bija atbrīvojies, kad nomira Kristofs Vilibalds Gluks (Christoph Willibald Gluck). Tomēr šis amats nebija tāds, kas aizņēma visu darbadienu. Mocartam par to maksāja tikai 800 florīnus gadā. Viņa uzdevums bija tikai komponēt deju mūziku ikgadējām ballēm Hofburgu pils Redutes zālē (Redoutensaal). Mocarts žēlojās savai sievai, ka atalgojums bija "pārāk liels par to, ko es daru, un pārāk mazs par to, ko es varētu darīt".[39] Tomēr pat tas vēlāk ietekmēja Mocartu, kad pienāca grūti laiki. Savukārt galma liecības norāda uz to, ka imperatora Jozefa nolūks bija pārliecināt Mocartu, kuru viņš cienīja, lai tas neatstāj Vīni un nedodas meklēt labākas perspektīvas kaut kur citur.[40]

1787. gadā vēl jaunais Ludvigs van Bēthovens devās uz divām nedēļām pie Mocarta uz Vīni cerībā pie viņa mācīties. Tomēr šajā jautājumā joprojām nav izdevies noskaidrot patiesību, jo ir izvirzītas vismaz trīs hipotēzes: pirmā, ka Mocarts, dzirdot Bēthovenu spēlējot, ir uzslavējis viņu; otrā, ka Mocarts atteicies pieņemt Bēthovenu kā savu skolnieku; trešā, ka viņi abi nekad nemaz nav satikušies.

1788. — 1790. gads: Mocarta karjeras pagrimums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mocarts Doras Stokas gleznā, kura tapusi 1789. gada aprīlī, kad Mocarts viesojies Drēzdenē

Desmitgades beigās Mocarta karjera pasliktinājās.

Ap 1786. gadu Mocarts reti kad vairs uzstājās publiskajos koncertos, un viņa ienākumi strauji kritās.[41] Šis bija grūts laiks visiem Vīnes mūziķiem, jo Austrija bija kara stāvoklī ar Osmaņu impēriju, un vispārīgais labklājības līmenis, kā arī aristokrātijas atbalsts mūzikai kritās.[42]

1788. gada vidū Mocarts ar ģimeni pārcēlās no centrālās Vīnes dzīvot uz Alzergrundas priekšpilsētu.[43] Mocarts sāka aizņemties naudu, visbiežāk no sava drauga Mihaela fon Puhberga. Daudzi biogrāfi uzskata, ka Mocarts šajā laikā cieta no depresijas un tas vēl vairāk veda Mocartu pie daiļrades apsīkuma.[44] Šajā laikā viņš uzrakstīja savas trīs pēdējās simfonijas (39., 40. un 41. simfoniju) un pēdējo no trim operām sadarbībā ar Lorenco da Ponti — Così fan tutte.

Šajā laikā Mocarts veica garus braucienus, cerot uzlabot savu finansiālo situāciju. 1789. gada pavasarī viņš apmeklēja Leipcigu, Drēzdeni un Berlīni, bet 1790. gadā Frankfurti, Manheimu un citas vācu pilsētas. Braucienu laikā bija tikai dažas veiksmes, bet tās neatrisināja Mocarta finansiālās problēmas.

1791. gads: Mocarta dzīves pēdējais gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mocarta pēdējais dzīves gads līdz saslimšanai bija viens no ražīgākajiem un pēc biogrāfa Meinarda Solomona domām personības atgūšanas gads.[45] Mocarts uzrakstīja vairākus skaņdarbus, ieskaitot dažus no viņa izcilākajiem darbiem: operu "Burvju flauta", pēdējo klavierkoncertu (K. 595 Si bemol mažorā), klarnetes koncertu (K. 622), un savu pēdējo stīgu kvintetu (K. 614 Mi bemol mažorā), moteti "Ave verum corpus" (K. 618) un nepabeigto "Rekviēmu" (K. 626), kuru bija pasūtījis grāfs Valzega, kurš ar "Rekviēmu" gribējis godināt savas mirušās sievas piemiņu, to uzdodot par savu skaņdarbu. Mocarts par to neko nezināja. Viņam šķita, ka šo mūziku viņš raksta pats sev. "Rekviēmu" Mocarts sacerēja, jau būdams slims, kas atņēma autoram pēdējos spēkus.

Mocarta finansiālais stāvoklis, kas 1790. gadā bija ļoti nestabils, sāka palēnām uzlaboties. Lai gan nav skaidri zināms,[46] iespējams, ka Ungārijā un Amsterdamā Mocartam parādījās turīgi patroni, kuri apmaiņā pret muzikālām kompozīcijām deva viņam naudu. Mocarts guva pietiekami lielus ienākumus arī no deju mūzikas rakstīšanas, stradājot par Svētās Romas impērijas kamermūzikas komponistu.[46] Viņš vairs neaizņēmās naudu no Puhberga un sāka pat atdot viņam parādus.[46]

Gada nogalē neilgi pirms savas nāves Mocarts guva publisku atzinību ar saviem darbiem, it īpaši ar operu "Burvju flauta" (tika izrādīta vairākas reizes īsā laikā) un Mazo brīvmūrnieku kantāti (K. 623), kura pirmo reizi tika atskaņota 1791. gada 15. novembrī.

Saslimšana un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barbaras Kraftas glezna, kura gleznota 28 gadus pēc Mocarta nāves (1819. gadā)

1791. gada 6. septembrī Mocarts saslima Prāgā, kur viņš par godu imperatora kronēšanas svētkiem izrādīja jauno operu "La clemenza di Tito".[47] Pēc tam vēl kādu laiku viņš bija spējīgs turpināt savu radošo darbu un pat diriģēt operu "Burvju flauta" tās pirmizrādē, kura notika 30. septembrī. Slimība saasinājās 20. novembrī, kad Mocarts nevarēja vairs piecelties no gultas, jo cieta no tūskas, sāpēm un vemšanas.

Mocartu slimības gultā aprūpēja viņa sieva Konstance, Konstances jaunākā māsa Sofija un ģimenes ārsts Tomass Francis Klosē (Thomas Franz Closset). Ir pierādīts, ka Mocarts šajā laikā vēl centās pabeigt savu pēdējo darbu ("Rekviēmu"). Tomēr tiek apšaubīts, ka Mocarts to diktēja savam skolniekam Francim Ksāveram Zīsmairam (Franz Xaver Süssmayr).[48]

Mocarts nomira 1791. gada 5. decembrī vienos naktī. Komponists tika apglabāts 7. decembrī kopējā kapā ārpus Vīnes Svētā Marka kapsētā, jo piederīgajiem trūka līdzekļu. Saskaņā ar tā laika Vīnes tradīcijām bērinieki uz kapiem neieradās (oficiālā apbērēšana notika sēru dievkalpojumā baznīcā). Vēlāk gan vācu rakstnieks Oto Jāns (Otto Jahn, 1856. gadā) šo faktu ir pieminējis savos darbos, kur rakstījis par Mocartu, ka tomēr Saljēri, Zīsmairs, van Svītens un vēl divi mūziķi piedalījās Mocarta bērēs arī kapos. Stāsts par to, ka apbedīšanas dienā bija sacēlies sniegputenis, ir nepatiess, jo īstenībā diena bija mierīga un skaidra.[49] Mocarta sāpju sagrauztā atraitne Konstance nebija spējīga iziet uz ielas.

Mocarta nāves cēlonis vēl joprojām nav noskaidrots. Tajā laikā par Mocarta nāves cēloni uzskatīja smagu drudzi, kurš izpaužas kā intensīva svīšana un izsitumi. Diagnoze bija tik nepilnīgi aprakstīta, ka modernajā medicīnā tas būtu stipri nepietiekami. Mūsdienās ir izvirzītas vairākas teorijas par Mocarta nāves cēloni, tai skaitā, ka viņš saslima ar trihinozi, gripu, saindējās ar dzīvsudrabu, reta nieru slimība. Dažreiz tiek minēts, ka viņš ir arī noasiņojis. Tomēr visizplatītākā versija ir tā, ka Mocarts miris no akūta locītavu reimatisma (reimatiska drudža). Ir zināmi trīs (varbūt arī četri) gadījumi, kad Mocarts bērnībā jau piedzīvojis šo slimību. Šai īpašajai slimībai ir tendence atkārtoties, katru reizi atstājot uz organismu nopietnākas sekas.[50]

Starp citu, nedēļu pēc Mocarta nāves presē parādījās ziņas, ka Mocarts ir noindēts. Par vainīgo tika uzskatīts Svētās Romas impērijas pirmais mūziķis Antonio Saljēri, kurš Bēthovena sarunu burtnīcas piezīmēs bija atzinies šajā noziegumā. Bet Saljēri tika uzskatīts par garīgi slimu cilvēku un viņa atzīšanās — par nepatiesu. Tikai pēdējos gados, izpētot tā laika cilvēku izteikumus, ir izvirzīta teorija, ka, iespējams, Mocarts ir noindēts ar sublimātu.[11]

Mocarta trūcīgās bēres neatspoguļoja viņa stāvokli sabiedrībā: piemiņas dievkalpojumi un koncerti gan Vīnē, gan Prāgā bija plaši apmeklēti.[51] Tieši pēc nāves Mocarta reputācija būtiski paaugstinājās. Biogrāfs Meinards Solomons piemin, ka Mocarta darbiem tika pievērsta nepieredzēti liela uzmanība. Vairāki biogrāfi (Frīdrihs Šlihtegrolls (Friedrich Schlichtegroll), Francis Nīmečeks (Franz Niemetschek), Georgs Nikolauss fon Nisens (Georg Nikolaus von Nissen)) esot sacentušies, kas savos darbos uzskaitīs visvairāk Mocarta komponētos darbus.[52]

Personība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepabeigts Mocarta portrets, kuru gleznoja māsasvīrs Jozefs Lange

Mocarta ārējo izskatu ir aprakstījis viņa laikabiedrs, īru tenors Maikls Kellijs. Viņš savās atmiņās rakstījis, ka Mocarts ir bijis augumā ļoti mazs vīrietis, kā arī ļoti tievs un bāls, ar smalkiem un gaišiem matiem. Francis Nīmečeks, viens no pirmajiem biogrāfiem, kas rakstīja par Mocartu, savos darbos minēja, ka Mocarta ķermeņa uzbūvē nebija nekā ievērības cienīga. Viņš esot bijis augumā mazs un viņa ārējais izskats, izņemot viņa lielās izteiksmīgās acis, neliecinājis par viņa muzikālo apdāvinātību. Viņa seja bijusi bakurētaina — liecība no bērnības, kad zēns bija izslimojis bakas. Viņš mīlēja elegantas drēbes. Kellijs savā darbā min, ka Mocarts, diriģējot orķestri, valkāja tumšsarkanu zvērādas apmetni un ar zelta tresēm izrotātu trīsstūreni. Par Mocarta balsi viņa sieva Konstance vēlāk rakstīja, ka tā bija tenors, maiga runājot un smalka dziedot, bet kad bija uztraucies vai arī tas bija nepieciešams, viņš spēja runāt efektīgi un enerģiski.[53]

Mocarts lielākoties strādāja ļoti smagi un, kad bija nepieciešams, pabeidza darbus ātrā tempā. Kad komponēja, viņš bieži veidoja skices un uzmetumus, tomēr lielākā daļa no tām nav saglabājušās. Konstance tās iznīcināja pēc Mocarta nāves.[54]

Mocartam patika spēlēt biljardu. Viņš mīlēja arī dejot. Savukārt mājās viņš turēja mīluļus (kanārijputniņu, mājas strazdu un suni). Viņam bija arī zirgs, kuru izmantoja izklaides braucieniem.[55]

Mocarts tika audzināts kā katolis un palika uzticīgs katoļu baznīcai visu savu mūžu.[56]

Mocarts dzīvoja Vīnes muzikālās dzīves centrā. Viņš pazina daudz cilvēku, ieskaitot ne tikai savus kolēģus, bet arī teātra māksliniekus un aristokrātus. Viņam bija ciešs kontakts arī ar imperatoru Jozefu II. Mocartam bija daudz draugu, no kuriem pēc Solomona domām trīs tuvākie bija Gotfrīds fon Žakēns (Gottfried von Jaquin), grāfs Augusts Hacfelds (August Hatzfeld) un Zigmunds Barisani (Sigmund Barisani). Savukārt citi biogrāfi min, ka Mocartam bija ciešas draudzības saites ar Franci Ksāveru Gerlu (Franz Xaver Gerl), Benediktu Šaku (Benedikt Schack), Haidnu (pieminēts iepriekš) un Jozefu Leitgēbu (Joseph Leutgeb).[57]

Mocartam galvenokārt jaunībā patika skatoloģisks un seksuāls humors. Tas ir manāms viņa vēstulēs, kuras Volfgangs sūtīja savai māsīcai Marijai Annai Teklai Mocartei ap 1777. un 1778. gadu. Arī sarakstē ar māsu Nannerli ir manāmas šīs iezīmes. Mocarts pat rakstīja skatoloģisku mūziku, piemēram, kanonu "Leck mich im Arsch" (K. 231; latviski: "Laizi man pakaļu", ko dažreiz tulko arī šādi: "Skūpsti man pakaļu").

Darbi, muzikālais stils un jaunievedumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa no Mocarta "Rekviēma"

Mocarta mūzika ir tipisks klasicisma stila piemērs. Mocarts komponēja skaņdarbus laika periodā, kad sarežģītā baroka mūzika pārgāja vienkāršākā mūzikā. Viņa skaņdarbu attīstība ir tieši saistīta ar klasicisma mūzikas attīstību. Turklāt Mocarts bija daudzpusīgs komponists, radot skaņdarbus vairākos žanros, piemēram, simfonijas, operas, solo koncertus, kamermūziku, stīgu kvartetus un kvintetus, kā arī klavieru sonātes. Šie žanri nebija nekas jauns, bet toties Mocarta klavierkoncerti bija kaut kas līdz tam nezināms. Mocarts tikpat kā vienatnē pilnveidoja un attīstīja šo žanru. Mocarts arī komponēja vairākus reliģiozus skaņdarbus, ieskaitot mesas, kā arī deju mūziku, divertismentus, serenādes un citu mūziku.

Galvenās klasiskā stila iezīmes var pilnībā tikt identificētas arī Mocarta mūzikā. Darbos raksturīgās iezīmes ir dzidrums, līdzsvars un caurspīdīgums. Mocarts ir sarakstījis arī vairākus ļoti vienkāršus skaņdarbus. Tie izsmalcinātības ziņā nav ne tuvu tādiem vissmalkākajiem meistardarbiem, kā Klavierkoncerts No. 24 do minorā (K. 491), Simfonija No. 40 sol minorā (K. 550) un opera Dons Žuans. 1997. gadā Čārlzs Rouzens rakstīja, ka šajos darbos var iepazīt Mocarta vardarbīgo un seksuālo dabu. Un izprotot šos darbus, var sākt censties izprast pārējo darbu lieliskumu. Paradoksāli, ka Roberta Šūmaņa dotais sol minora simfonijas vispārējais raksturojums var palīdzēt mums saskatīt Mocartu kā neatlaidīgu radošo ģēniju. Visās Mocarta ciešanu un šausmu izpausmēs ir kaut kas satriecoši juteklīgs. Īpaši savas pēdējās desmitgades laikā Mocarts savos darbos pētīja hromatisko harmoniju intervāla laikā. Piemēram, lēnais ievads Stīgu kvartetā No. 19 (K. 465) ātri eksplodē, kas ļauj izprast Mocarta stilu kā vieglu un patīkamu.

Jau no bērnības Mocarts spēja atdarināt mūziku, kuru bija dzirdējis. Ceļojumu laikā pa Eiropu viņš uzkrāja nenovērtējamu pieredzi, kas vēlāk nodrošināja viņa unikālo kompozīciju valodu. Londonā vēl kā bērns Mocarts satika J.K. Bahu. Parīzē, Manheimā un Vīnē viņš dzirdēja arī citu komponistu darbus, piemēram, Manheimas orķestra izpildījumā. Itālijā viņš iepazinās ar itāļu uvertīrām un operām buffa, kas spēcīgi ietekmēja Mocarta tālāko attīstību.

Mocarts daiļliteratūrā un citās mākslās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāki autori ir saskatījuši Mocarta dzīvē labu materiālu saviem daiļliteratūras darbiem. It īpaši populārs sižets ir Mocarta un Saljēri savstarpējās attiecības, kā rezultātā Saljēri noindē Mocartu. Tas ir aprakstīts Aleksandra Puškina lugā "Mocarts un Saljēri", kā arī uzvests Nikolaja Rimska-Korsakova operā ar tādu pašu nosaukumu. Toties zinātnieki negrib piekrist, ka Saljēri tik tiešām būtu nonāvējis Mocartu.[58]

Arī mūsdienās vairāki autori strādā pie dažādiem darbiem par Mocartu, piemēram, Pīters Šefers piedāvā lugu "Amadejs", kurā uzsvaru liek uz kontrastu starp Mocarta vulgaritāti (aprakstīts iepriekš sadaļā "Personība") un viņa cildeno mūziku. Pēc šīs lugas ir uzņemta Miloša Formana kinofilma. Epizode, kurā autors attēlojis Mocartu uz nāves gultas un viņš diktē notis Saljēri, ir filmas autora kaprīze, kas neatbilst patiesībai.

Skaņdarbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Problēmas failu atskaņošanā? Skatīt mediju palīdzību.

    • Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    Literatūra latviešu valodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    • B. Leviks, "Aizrobežu mūzikas literatūra"/ Tulk. V. Krūmiņa — R.: 1963. — 269 lpp., nodaļa par Mocartu 109.- 269. lpp.
    • B. Kremņevs, "Volfgangs Amadejs Mocarts" — 2. izd. — R.: Latvijas valsts izdevniecība, 1964. — 260 lpp.
    • D. Veiss, "Dievišķais un pasaulīgais: Romāns par Mocarta dzīvi un viņa laiku" / No angļu val. tulk. I. Melnbārde un Z. Rozenberga; — 2. izd. — R.: Zvaigzne, 1982. — 748 lpp.
    • "Vispārējā mūzikas vēsture 1" N. Grīnfelda redakcijā. — R.: Zvaigzne. 1984, sadaļa par Mocartu 98. — 105. lpp.
    • E. Veils, "Volfgangs Amadejs Mocarts" — R.: Liesma, 1994. — 382 lpp. (romāns)
    • L. Fūrmane (sast.), "Dzirdēt Mocartu", zinātnisku rakstu krājums — R.: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs, 2007. — 317 lpp.

    Ārzemju literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    • Braunbehrens, Volkmar (1986) Mozart in Vienna: 1781—1791, Timothy Bell Trans, HarperPerennial. ISBN 0-06-097405-2
    • Davenport, Marcia (1932) Mozart, The Chautauqua Press.
    • Deutsch, Otto Erich (1965) Mozart: A Documentary Biography, Eric Blom et al. Trans, Stanford University Press.
    • Deutsch, Wilhelm Otto (2005) Mozart und die Religion Arhivēts 2008. gada 10. maijā, Wayback Machine vietnē.
    • Eisen, Cliff and Simon P. Keefe, eds. (2006) The Cambridge Mozart Encyclopedia, Cambridge University Press. ISBN 0-521-85659-0
    • Greither, Aloys (1962) Wolfgang Amadé Mozart, Rowohlt Taschenbuch Verlag GmbH.
    • Gutman, Robert W. (2001) Mozart: A Cultural Biography, Random, 2001 ISBN 0-15-100482-X
    • Jick, Hershel (1997) A Listener's Guide to Mozart's Music, Vantage, ISBN 0-533-12308-9
    • Melograni, Piero (2006) Wolfgang Amadeus Mozart: A Biography, The University of Chicago Press. ISBN 0-226-51956-2. Read an excerpt
    • Mila, Massimo (1979) Lettura delle Nozze di Figaro, Einaudi. ISBN 88-06-18937-9
    • Niemetschek, Franz (1798) Leben des K. K. Kapellmeisters Wolfgang Gottlieb Mozart ("The life of the royal and imperial Kapellmeister Wolfgang Gottlieb (Amadeus) Mozart"), 1956 English translation by Helen Mautner, published under the title Life of Mozart. London: Leonard Hyman. One of the first Mozart biographies, prepared in consultation with Mozart's widow Constanze.
    • Robbins, Gregory Allen. Mozart & Salieri, Cain & Abel: A Cinematic Transformation of Genesis 4
    • Rayner, Mark (2005) The Amadeus Net, ENC, 2005 ISBN 0-9752540-1-4
    • Robbins Landon, H. C. (1988) 1791: Mozart's Last Year, Thames & Hudson. ISBN 0-500-28107-6
    • Rosen, Charles (1997) The Classical Style: Haydn, Mozart, Beethoven. New York: Norton.
    • Rushton, Julian: Mozart, Wolfgang Amadeus in 'The New Grove Dictionary of Opera', ed. Stanley Sadie (London, 1992) ISBN 0-333-73432-7
    • Sadie, Stanley, ed. (2000) Mozart and his Operas, St. Martin's. ISBN 0-312-24410-X
    • Steptoe, Andrew (1988) The Mozart-da Ponte operas. The cultural and musical background to 'Le nozze di Figaro', 'Don Giovanni' and 'Cosi fan tutte'. Oxford: Oxford University Press.
    • Solomon, Maynard (1995) Mozart: A life, Harper Perennial. ISBN 0-06-092692-9
    • Till, Nicholas (1992) Mozart and the Enlightenment, Faber, Norton. ISBN 0-571-16169-3

    Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    1. ↑ Skaņdarbu skaits ņemts no "Enciklopēdija Mūzika" — R.: Zvaigzne ABC, 1995. — 60. lpp.
    2. ↑ Deutsch (1965), citēts tālāk
    3. ↑ Par Leopolda Mocarta karjeru skatīt rakstu: Leopolds Mocarts.
    4. ↑ Angļu valodā publicēta kā "A Treatise on the Fundamental Principles of Violin Playing", tulkojis E. Knocker; Oxford-New York, 1948. Leopolda teksts tika izdots otrajā izdevumā 1770. gadā.
    5. ↑ No Nannerles nepublicētajām atmiņām, sagatavojis biogrāfs Frīdrihs Šlihtegrolls 1792. gadā; iespiests Deutsch 1965, 454-462
    6. ↑ Leopolda piezīme Nannerles mūzikas grāmatā — Nannerl Notenbuch — bija vēl līdzīgi ieraksti, ka mazais Volfangs bija iemācījies vairākus skaņdarbus jau četru gadu vecumā; Deutsch 1965, 454-462
    7. ↑ Cliff Eisen, Stanley Sadie, '(Johann Chrysostom) Wolfgang Amadeus Mozart', Grove Music Online Arhivēts 2008. gada 16. maijā, Wayback Machine vietnē. ed. L. Macy, atjaunināts 2006. gada 9. maijā
    8. ↑ Solomon 1995, 39-40
    9. ↑ Stāsti ir izklāstīti ģimenes drauga Andrē Šahtnera (Andre Schachtner) 1792. gadā rakstītajā vēstulē Nannerlei (iespiests Deutsch 1965, 452-453); Nannerle meklēja atmiņas par savu nesen mirušo brāli.
    10. ↑ Pēc Nannerles memuāriem, Deutsch 1965, 454
    11. ↑ 11,0 11,1 «18. gadsimta klasiskās mūzikas īpatnības un Vīnes klasiķi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 25. novembrī. Skatīts: 2007. gada 22. novembrī.
    12. ↑ Solomon 1995, 40
    13. ↑ galmos un augstmaņu namos. Londonā Mocarts sākumā apmetās Sesila laukumā (Cecil Court) netālu no Totnemas laukuma ceļa (Tottenham Court Road), pēc tam Frita ielā (Frith Street) Soho un vēlāk Eberija ielā (Ebury Street), kur ir uzstādīta zila piemiņas plāksne par viņa atrašanos šajā vietā. Skatīt: BBC World Service article.
    14. ↑ Ruth Halliwell, The Mozart Family: Four Lives in a Social Context, Oxford University Press: 1998, p. 74. ISBN 0-19-816371-1.
    15. ↑ Solomon 1995, 106
    16. ↑ Solomons (1995, 103) to ir nosaucis par "epohālu"; savukārt Rouzens (1997) to ir nosaucis par "iespējams pirmo nepārprotamo klasiskā stila meistardarbu."
    17. ↑ Solomon 1995, 98
    18. ↑ Solomon 1995, 107
    19. ↑ Solomon 1995, 109
    20. ↑ 20,0 20,1 20,2 20,3 20,4 "New Grove", 3. sējums
    21. ↑ Solomon 1995, 149
    22. ↑ Solomona diskusija par darba meklēšanu parādās viņa 1995. gadā izdotās grāmatas 9. nodaļā "A Fool's Errand".
    23. ↑ Tā rakstīja Volfgangs vēstulē savam tēvam 1781. gada 9. jūnijā. Sākotnēji tas skanēja šādi: "bey der Thüre durch einen Tritt im Arsch hinaus werfen".
    24. ↑ Viss materiāls šajā sadaļā ņemts no "New Grove" 4. sējuma
    25. ↑ Solomon, 1995, 247. Mocarta konflikts ar tēvu ir plaši citēts Solomona 1995. gada izdevuma 15. nodaļā.
    26. ↑ 26,0 26,1 "New Grove", 4. sējums
    27. ↑ "New Grove", 4. sējums. Alfabētiskajā rādītājā šai operai norādīts Deutsch 1965.
    28. ↑ Solomon 1995, 253
    29. ↑ Teksts Solomona grāmatā (1995, 16. nodaļā) apgalvo ne gluži to pašu, ko "New Grove". Leopolds savās vēstulēs intensīvi mēģināja atrunāt Volfgangu no precēšanās. Tēva piekrišana nokļuva pie Mocarta tikai dienu pēc kāzām, un tajā bija minēts, ka viņš nevar dēlu atturēt no precēšanās, nebojājot viņa reputāciju. Toties Leopolds nozvērējās, ka nekad nepalīdzēs atbalstīt jauno ģimeni finansiāli.
    30. ↑ Solomon 1995, 270
    31. ↑ Vēstule no Leopolda Mocarta savai meitai Marijai Annai 1785. gada 16. februārī. Oriģinālā: "Ich sage ihnen vor Gott, als ein ehrlicher Mann, ihr Sohn ist der größte Componist, den ich von Person und den Nahmen nach kenne: er hat Geschmack, und über das die größte Compositionswissenschaft."
    32. ↑ 32,0 32,1 Solomon 1995, 293
    33. ↑ 846 Schülerstrasse. Salīdzinājumam — Mocarta tēvs Zalcburgā par īri maksāja 90 florīnus (Solomon 1995, 298).
    34. ↑ Par šiem pirkumiem skatīt Solomon 1995, 298
    35. ↑ Solomon 1995, 430, 578
    36. ↑ Skatīt Solomon 1995, 27. nodaļu. Solomons arī norāda, ka agrākie biogrāfi uzskata, ka Mocarts izturējies vieglprātīgi pret naudu un aizdevis to neuzticamiem draugiem, bet pēc Solomona domām naudas aizdošana nebija galvenais iemesls viņa finansiālajai krīzei, kā arī citi biogrāfi ir pārspīlējuši šā apstākļa nozīmīgumu.
    37. ↑ Solomon 1995, 321
    38. ↑ apšaubāma teorija apgalvo, ka Mocartam bija rokas trauma, skatīt Solomon (1995, xxx)
    39. ↑ Solomon 1995, 424
    40. ↑ Avots šai sadaļai: Solomon 1995, 423-424
    41. ↑ Par koncertu aktivitātes kritumu, skatīt New Grove, 6. sējumu; par ienākumu krišanu skatīt pielikumu Solomon 1995.
    42. ↑ Solomon 1995
    43. ↑ New Grove, 6. sējums
    44. ↑ Steptoe (1988, 208)
    45. ↑ Solomon 1995, 30. nodaļa
    46. ↑ 46,0 46,1 46,2 Solomon 1995, 477
    47. ↑ Solomon 1995, 485
    48. ↑ Solomon 1995, 493, 588 fn. 43
    49. ↑ New Grove, "Mozart", 6. sējums
    50. ↑ Solomon 1995, 491
    51. ↑ Niemetschek 1798, 46-47
    52. ↑ Solomon 1995, 499
    53. ↑ Solomon 1995, 308
    54. ↑ Solomon 1995, 310
    55. ↑ Solomon 1995, 319
    56. ↑ (angliski) John Allen. «Mozart: Catholic, Master Mason, favorite of the pope». National Catholic Reporter, 2006. gada 1. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 4. decembrī. Skatīts: 2007. gada 10. novembrī.
    57. ↑ Par Mocarta draudzībām skatīt Solomon 1995, 20. nodaļu
    58. ↑ Skatīt piemēru Solomon 1995, 587. Norton/Grove Concise Encyclopedia of Music (ed. Stanley Sadie, 1988) kategoriski noraida šādu versiju, "He was not poisoned." ("Viņš netika noindēts")

    Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

    Autoritatīvā vadība
    Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Volfgangs_Amadejs_Mocarts&oldid=4021895"