Volkenbergas pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mākoņkalns ar Livonijas ordeņa komtura Volkenburgas pili 1271. gadā.
Volkenbergas pils plāns ar mūra aizsargsienu un Mākoņkalna profilu zem tā (Lēvisa of Menāra zīmējums, 1922/1926).
Volkenburgas pils siena mūsdienās.

Volkenbergas pils vai, pareizāk, Volkenburgas pils (sākotnēji latīņu valodā: Wolbenborch, vācu valodā vēlāk minēta arī kā Wolkenburg, Wolchenburg, Wolkinburg, burtiski - Mākoņpils). Pils atradās apmēram 2 km attālumā no Rāznas ezera dienvidu krasta 247,4 m augstā latgaļu pilskalna - Padebešu kalna jeb Mākoņkalna virsotnē, kas paceļas apmēram 60 metrus virs apkārtnes tagadējā Rēzeknes novada Mākoņkalna pagastā.

Padebešu kalna (Mākoņkalna, Volkenbergas) viduslaiku pils ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128. apstiprināta par Valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli ar valsts aizsardzības Nr. 2024.[1]

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Volkenbergas pils būvēta augstā pilskalnā, no kura bija labi pārskatāms stratēģiski svarīgais ceļš no Lietuvas dižkunigaitijas un Jersikas uz Pleskavas un Novgorodas zemēm, kas tajā laikā gāja gar Rāznas ezeru. Pils sastāvēja no priekšpils un galvenās pils, kurai bijusi trapeces forma ar sienu garumu 62 un 52 metri. Priekšpili no iekšējās pils nodalīja 62,5 m gara un 3,05-3,30 metrus bieza aizsargsiena, no pārējām pusēm pilskalna stāvās sienas sargāja zemes vaļņi ar koka pāļu sienām (palisādēm). Mūsdienās no pils saglabājusies 4-6 metrus augsta no laukakmeņiem un ķieģeļiem mūrēta aizsargsiena 9,6 metru garumā. Bijušās priekšpils teritoriju daļēji aizņem padomju laikā būvēta estrāde. Mākoņkalnā ved stāva taka ar koka margām. 19. gadsimta 80.-90. gados Mākoņkalnā tika veikti arheoloģiskie izrakumi mākslas zinātnieka Vilhelma Neimaņa vadībā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Volkenbergas pils bija vissenākais krustnešu cietoksnis Lotigolas zemē, kuru Livonijas ordenis ieguva pēc Jersikas pēdējās dalīšanas 1239. gadā. Ir ziņas, ka jau 1236. gadā šeit bijusi letgaļu koka pils, kurā nometināts Zobenbrāļu ordeņa garnizons. 1242. gadā Livonijas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, bet 1248. gadā lietuviešu dižkunga Mindauga sūtītais karaspēks pakļāva Lotigolas un Polockas zemes.

Laikā no 1253. līdz 1263. gadam Polockas kņazi atteicās no Lotigolas par labu Livonijas ordenim, kas 1263. gadā Mākoņkalnā uzcēla Livonijas ordeņa komtura Volkenbergas pili ar mūra aizsargsienu. Pirmā rakstiskā liecība par pili ir Livonijas ordeņa Volbenburgas komtura Teodoriha (Theodoricus commendator de Wolbenborch) parakstīts dokuments. Volkenbergas komturs šajā laikā pārvaldīja visas Lotigolas zemes. Savu militāro nozīmi Volkenbergas pils zaudēja pēc Daugavpils komturu pils uzcelšanas 1275. gadā, uz kuru pārcēlās Volkenbergas komturs. No Volkenbergas pils kontrolēto Lotigolas teritoriju Livonijas ordenis sadalīja Rēzeknes fogtiem pakļautajā ziemeļdaļā un Daugavpils komturiem pakļautajā dienviddaļā. Ir norādes par pilskalna izmantošanu vēl 1347. un 1350. gadā, cīņās ar lietuviešiem pils tika nopostīta un vairs netika atjaunota. 1875. gadā Napoleona Ordas gleznotajā ainavā attēlotas tikai pilsdrupas.

Leģendas un nostāsti par pili[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teika par Volkenbergas pilsnovada īpašumu sadalīšanu trim pilskunga meitām:

"Pēc Mākoņkalna pils valdnieka un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi sadalīti viņu trim meitām - Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes sev uzcēlusi jaunu pili: Roze - Rēzekni (vācu: Rositten, ordeņa pils celta 1285. gadā), Lūcija - Ludzu (vācu: Lucin, ordeņa pils 1399. gadā) un Marija - Viļaku (vācu: Marienhaus, klosteris 1293. gadā)."

Teika par nogrimušo Mākoņkalna pili:

"Mākoņkalnā, kur redzamas drupas, nogrimusi pils. Pils nogrimusi līdz ar skaistu meiteni — princesi, kura esot nolādēta. Meiteni apsargājot melns suns. Pirmajā Lieldienu naktī princese izejot ārā un gaidot, vai neatradīsies cilvēks, kurš noņemtu viņas lāstu. Ja gribot princesi redzēt, jāņem pilnīgi melns kaķis, melns suns un gailis un Lieldienu naktī divpadsmitos jāiet uz Mākoņkalnu. Kad gailis dziedās, suns ries un kaķis ņaudēs, tad varēšot redzēt skaisto meiteni."[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. www.mantojums.lv
  2. Jānis Aleksāns. "Mākoņkalns". Zaļā dzīvesstila žurnāls "Vides Vēstis". Atjaunināts: 2010. gada 17. janvārī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • E. Mugurēvičs “Latvijas viduslaiku piļu klasifikācijas un arheoloģiskās izpētes jautājumi” - “Arheoloģija un etnogrāfija, XIV. Apcerējumi par viduslaiku pilīm un pilsētām Latvijas teritorijā” Rīga, “Zinātne” 1983.
  • Karl von Loewis of Menar. Burgenlexikon fuer Alt-Livland, Riga 1922 (vāciski)