Vrangeļi

Vikipēdijas lapa
Baronu Vrangeļu no Elistferas un Ludenhofas ģerbonis.

Fon Vrangeļi (vācu: von Wrangel) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas Livonijā zināma kopš 13. gadsimta un bija ierakstīta Vidzemes bruņniecības un Igaunijas bruņniecības matrikulās. Vēlāk dzimtas atzari izplatījās arī Zviedrijā, Prūsijā un Krievijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vrangeļu dzimtas nosaukums cēlies no Viruzemes Varangu ciema (Uvarangalae), kuru 1241. gadā ieguva īpašumā Dānijas ķēniņa vasalis Eilards (dominus Eilardus).[1] 1277. gadā pieminēts Rīgas arhibīskapa vasalis Indriķis no Vrangeles (Henricus de Wrangel).[2] 1474. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs izlēņoja tagadējo Brenguļu apkārtni pie Valmieras Indriķim Vrangelim. 1554. gadā bruņinieks Valdemārs Vrangelis bija viens no Livonijas konfederācijas sūtņiem pie Krievijas cara Ivana IV. Līdz 16. gadsimtam Vrangeļi sadalījās apmēram 20 patstāvīgās dzimtās, kuru muižas atradās Igaunijas un Latvijas teritorijā.

17. gadsimtā Vrangeļi kalpoja Zviedrijas ķēniņiem, 1625. gadā feldmaršalu un Elistveres muižas īpašnieku Hermani Vrangeli (1585-1643) uzņēma Zviedrijas bruņniecībā un piešķīra titulu Wrangel af Ellistfer. 1651. gadā viņa dēlam feldmaršalam Kārlim Gustavam Vrangelim piešķīra grāfa titulu Wrangell af Salmis, 1653. gadā pulkvedim Hermanim Vrangelim barona titulu Vrangelis no Ludenhofas (Wrangell af Ludenhof), bet Volmāram Vrangelim 1654. gadā brīvkunga titulu Vrangelis no Lindebergas (Wrangel af Lindeberg). 1664. gadā baronu Vrangeļu dzimtu uzņēma Zviedrijas bruņniecībā. 1709. gada kaujā pie Poltavas krita 22 Vrangeļu dzimtas piederīgie. Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai Vrangeļi dienēja arī tās armijā. Vrangeļu dzimtu 1733. gadā uzņēma Vidzemes bruņniecības matrikulā, bet 1746. gadā Igaunijas bruņniecības matrikulā. Krievijas impērijas valdība 1855. un 1865. gadā Vrangeļiem no Elistferas (Elistveres) un Ludenhofas (Lūas) piešķīra mantojamu baronu titulu.

Slaveni Vrangeļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften. Teil 2, 1.2: Estland. Görlitz 1930, S. 534–603.
  • Carl Arvid Klingspor, Adolf Matthias Hildebrandt: Baltisches Wappenbuch, Wappen sämmtlicher, den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehörigen Adelsgeschlechter. Stockholm 1882, S. 96.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Paul Johansen. Die Estlandliste des Liber Census Daniae. Reval 1933, S. 775–778, 828.
  2. Liv-, Esth- und Curländ. Urkundenbuch 1, Reval 1853, Nr. 449, 478