Vāclavs IV Luksemburgs

Vāclavs IV Václav IV. (čehu) Wenzel (vācu)
Vāclavs IV Luksemburgs
Romiešu karalis
Amatā 1376. gada 10. jūnijā — 1400. gada 20. augustā (kronēts 1376. gada 6. jūlijā, Āhenē)
Priekštecis	Kārlis IV
Pēctecis	Pfalcas Ruprehts III
Bohēmijas karalis
Amatā 1378. gada 29. novembrī — 1419. gada 16. augustā (kronēts 1363. gada 15. jūnijā, Prāgā)
Priekštecis	Kārlis IV
Pēctecis	Sigismunds
Brandenburgas kūrfirsts
Amatā 1373. gada 2. oktobrī — 1378. gada 29. novembrī
Priekštecis	Oto V
Pēctecis	Sigismunds
Dzimšanas dati	1361. gada 26. februārī Nirnberga, Svētā Romas impērija (tagad Vācija)
Miršanas dati	1419. gada 16. augustā Prāga, Bohēmijas karaliste (tagad Čehija)
Dinastija	Luksemburgu dinastija
Tēvs	Kārlis IV
Māte	Svidņicas Anna
Dzīvesbiedrs(-e)	Bavārijas Joanna, Bavārijas Sofija
Reliģija	katolisms

Vāclavs IV (čehu: Václav IV., vācu: Wenzel, latīņu: Venceslaus; dzimis 1361. gada 26. februārī, miris 1419. gada 16. augustā) bija Luksemburgu dinastijas Romiešu karalis (1376–1400), Svētās Romas impērijas ķeizars (1378–1400) un Bohēmijas karalis (1378–1419).

Dzīvesgājums

Dzimis 1361. gadā Nirnbergā Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa IV un viņa trešās sievas Svidņicas Annas ģimenē. Ar tēva atbalstu 1373. gadā viņu ievēlēja par Brandenburgas markgrāfistes kūrfirstu. Kārlim IV arī izdevās panākt Vāclava ievēlēšanu par Romiešu karali 1376. gadā. Lai arī Kārļa paša izsludinātajā Zelta bullā bija noteikts, ka pāvestam vairs nav ietekmes uz karaļa vēlēšanām, viņš 1376. gadā lūdza pāvesta Gregora XI atbalstu Vāclava ievēlēšanai. Kārlim mirstot 1378. gada 29. novembrī, vara, kā plānots, pārgāja 17 gadus vecā Vāclava IV rokās. 1383. gadā pēc Vāclava IV pavēles ar nāvi tika sodīts Jans Nepomuks.

Vāclavs IV valdīja ar sava tēva padomnieku un Bohēmijas augstmaņu palīdzību, neiesaistot pārējos elektorus, tā izraisot viņu neapmierinātību. Vāclava IV plāniem doties uz Itāliju kronēties par imperatoru traucēja ārkārtīgi nestabilā situācija Itālijā un Bohēmijā, kuras augstmaņi pret viņu sadumpojās. Kad 1394. gadā Bohēmijas augstmaņi Vāclavu IV apcietināja, par impērijas pagaidu reģentu ievēlētais Pfalcas kūrfirsts Ruprehts II viņš nosūtīja karaspēku uz Bohēmiju, lai panāktu Vāclava IV atbrīvošanu.

1397. gada decembrī kūrfirsti iesniedza sūdzību karalim, kurā norādīja uz savu neapmierinātību ar viņa pārlieku piekāpīgo politiku Itālijā un ekonomikas vadību. Viņi arī sūdzējās par atstumtību no varas un informācijas trūkumu par karaļa lēmumiem. Vāclavs IV strauji zaudēja interesi par impēriju, galvenokārt dzīvojot Bohēmijā. 1400. gada 20. augustā četri impērijas rietumus pārstāvošie kūrfirsti satikās un atcēla Vāclavu IV no troņa. Kūrfirsti par Romiešu karali ievēlēja Pfalcas Ruprehtu III, kurš valdīja līdz 1410. gadam.

Pēc atcelšanas no Romiešu karaļa troņa saglabāja varu Bohēmijā. Kā Bohēmijas karalis Vāclavs IV centās aizstāvēt reliģijas reformatoru Janu Husu, tomēr 1415. gadā Huss tika sodīts ar nāvi. Miris 1419. gadā. Pēc Vāclava IV valdīšanas Bohēmija nokļuva dziļā politiskā krīzē. Sākās Husītu kari.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vāclavs IV Luksemburgs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

Luksemburgu dinastijas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Oto V Vitelsbahs	Brandenburgas markgrāfs 1373—1378	Pēctecis: Sigismunds Luksemburgs
Priekštecis: Kārlis IV Luksemburgs	Romiešu karalis 1376—1400	Pēctecis: Pfalcas Ruprehts III
Priekštecis: Kārlis IV Luksemburgs	Bohēmijas karalis 1378—1419	Pēctecis: Sigismunds Luksemburgs