Zaļā dzilna

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zaļā dzilna
Picus viridis (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Dzilnveidīgie (Piciformes)
Dzimta Dzilnu dzimta (Picidae)
Ģints Zaļās dzilnas (Picus)
Suga Zaļā dzilna (Picus viridis)
Izplatība
Picus viridis dis.png

Zaļā dzilna (Picus viridis) ir dzilnu dzimtas (Picidae) putnu suga, kurai ir 3 pasugas. Tā sastopama lielākajā daļā Eiropas un nelielos reģionos Āzijas rietumdaļā. Zaļā dzilna mājo dažādu tipu mežos, kas mijas ar atklātām vietām, kā arī to var novērot apdzīvotu vietu parkos.[1]

21. gadsimta mitohondriālo DNS pētījumu rezultāti ir ievērojami izmainījuši esošo sistemātiku. Dažos informācijas avotos Ziemeļāfrikas rietumos dzīvojošā Magriba zaļā dzilna (Picus vaillantii) joprojām tiek sistematizēta kā zaļās dzilnas pasuga,[2] tomēr lielākā daļa sistemātiķu, Starptautisko dabas un dabas resursu aizsardzības savienību (International Union for Conservation of Nature -IUCN) ieskaitot, Magriba zaļo dzilnu sistematizē kā atsevišķu sugu.[3] Kopš 2012. gadā vēl viena bijusī pasuga tiek sistematizēta kā atsevišķa suga - Pireneju zaļā dzilna (Picus sharpei). Saskaņā ar jaunāko sistemātiku zaļā dzilna nav sastopama ne Āfrikā, ne Pireneju pussalā.[4]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā dzilna pamatā dzīvo Eiropā
Tēviņam atšķirībā no mātītes uz vaiga ir sarkanas "ūsas"

Zaļās dzilnas izplatības areāls galvenokārt atrodas Eiropā. Tomēr šī suga nav sastopama Islandē, Īrijā, Skandināvijas ziemeļos un Somijā. Austrumos areāls iestiepjas Krievijā virzienā uz Maskavu, tomēr nesasniedz Urālus. Ārpus Eiropas zaļā dzilna sastopama vienīgi Tuvo Austrumu ziemeļu daļā - Turcijā, Aizkaukāzā, Irākas un Irānas ziemeļos.[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā dzilna Latvijā ir reta ligzdotāja un nometniece,[2] retāka no sastopamajām dzeņu sugām. To skaits strauji samazinājās 20. gadsimta otrajā pusē, taču samazināšanās iemesli nav zināmi. Skaits turpina samazināties arī pēdējos desmit gados.[5] Zaļo dzilnu populācijas saglabāšanās Latvijā ir kritiski apdraudēta un zaļā dzilna ir ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā.[6] Vienas no pēdējām ligzdošanas vietām atrodas Garkalnes, Vijciema un Ludzas mežos.[7][8][9] Latvijā mājo nominālpasuga - Eiropas zaļā dzilna (P. v. viridis).[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļās dzilnas spārns

Zaļā dzilna ir vidēji liels putns, kura ķermeņa garums 33—36 cm, spārnu izplētums 40—44 cm, svars 150—250 g.[10] Zaļajai dzilnai abiem dzimumiem ir sūnu zaļa mugura un spārni (lidspalvas pelēkas), vēders gaiši zaļganpelēks. Galvas virsa no knābja pamatnes līdz kakla pamatnei aizmugurē sarkana, seja melna. Tēviņiem atšķirībā no mātītes ir sarkanas ūsas - uz vaiga sarkana švīka. Sāni zem spārniem dzelteni. Acis baltas ar tumšām zīlītēm, bet āda ap acīm ir melna. Jaunie putni ir viscauri punktoti un to vēders ir tumšs.[11] Jaunajiem tēviņiem "ūsas" ir melnas un kļūst sarkanas tikai sasniedzot dzimumbriedumu. Zaļajai dzilnai tāpat kā pārējiem dzilnu dzimtas putniem ir ļoti gara mēle - 10 cm, kas ievilkta mutē, tiek atliekta uz aizmuguri gar galvaskausa sienu.[12] Atšķirībā no dzeņiem, zaļajai dzilnai mēles galā nav bārkstis, bet tā ir lipīga, pateicoties lipīgajām siekalām.[13]

Lai arī zaļā dzilna ir tramīgs un uzmanīgs putns, tā ir skaļa. Lai sazinātos, pret koku tā sit reti, biežāk klaigā.[11] No līdzīgās pelēkās dzilnas visvieglāk to atšķirt pēc sarkanā apspalvojuma uz galvas - pelēkajai dzilnai sarkana ir tikai piere, pēc apspalvojuma zem spārniem, kas zaļajai dzilnai ir dzeltens, bet pelēkajai dzilnai pelēks, turklāt seja zaļajai dzilnai ir melna. Zaļā dzilna ir arī lielāka, tomēr auguma lielumu, ja abi putni nav viens otram blakus, grūti mežā novērtēt.[14] Līdzīga suga ir arī Magriba zaļā dzilna un Pireneju zaļā dzilna, bet tās mājo tikai Ziemeļāfrikā un Pireneju pussalā, to izplatības areāliem nepārklājoties ar zaļās dzilnas areālu.[11]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jauno putnu apspalvojums ir punktots

Zaļā dzilna ir nometniece un ziemo ligzdošanas areālā.[2] Tā mājo mežmalās, retinātos lapukoku vai jauktu koku mežos, jo zaļā dzilna ligzdo vecos lapukokos. Tās dzīves vietas tuvumā parasti ir skudru pūžņi, tā kā skudras ir nozīmīgs barības avots. Zaļā dzilna labprāt barojas arī uz zemes un to var novērot pļavās, dārzos un kultivētos zālājos.[15] Tā kā zaļās dzilnas knābis ir samērā vājš, salīdzinot ar citām dzilnveidīgām sugām, tā kaļ tikai mīkstos kokos.[13]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenā zaļās dzilnas barība ir skudras (Lasius) un skudras (Formica),[15] un, lai tās atrastu, zaļā dzilna daudz laika pavada uz zemes.. Tā barojas arī ar citiem kukaiņiem un maziem rāpuļiem, kas gadās tās ceļā.[13] Zaļā dzilna, barojoties ar skudrām, ar savu garo knābi rokas pa skudru pūzni un ar mēli uzķer gan pieaugušās skudras, gan to kāpurus. Arī savus mazuļus zaļā dzilna baro ar skudrām.[13] Tā kā zaļā dzilna ir nometniece, ilgstoša, bieza sniega sega ziemā apgrūtina tās barošanos, līdz ar to daudzi īpatņi aiziet bojā.[15] Zaļā dzilna māk atrast skudru pūzni arī zem sniega, ierokoties pat 85 cm dziļumā, lai aizsniegtu iecienīto barību.[13]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļās dzilnas olas

Zaļās dzilnas veido monogāmus pārus uz daudziem gadiem. Pāris ligzdo pašizkaltos dobumos, kas ir nedaudz lielāki kā citiem dzilnu dzimtas putniem. Tas parasti atrodas vai nu koka galotnē vai dažus metrus virs zemes. Logzdošanas dobumus zaļā dzilna visbiežāk kaļ ozolos, dižskābaržos, vītolos un augļu kokos.[16] Dobums var būt izkalts gan veselā, gan trupējošā kokā. Ieeja ir apmēram 60 x 70 mm liela. Dobums iekšpusē ir apmēram 150 mm plats un 400 mm dziļš.[17] Ligzdošanas dobumu galvenokārt kaļ tēviņš. Process aizņem apmēram 15 - 30 dienas. Pāris var ligzdot vienā un tajā pašā dobumā vairāk kā 10 gadus.[13]

Zaļajai dzilnai ir viens perējums sezonā. Dējumā ir 4 - 6 baltas olas, kas ir 31 x 33 mm lielas un sver 8,9 g, 7% no masas aizņem čaumala. Kad pēdējā ola ir izdēta, pāris uzsāk perēšanu. Abi vecāki viens otru nomaina ik pēc 1,5 - 2,5 stundām.[13] Mazuļi izšķiļas kaili un nevarīgi. Apspalvojums tiem izaug 21 - 24 dienu vecumā.[12]

Pasugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pireneju zaļā dzilna (Picus sharpei) saskaņā ar DNS pētījumiem kopš 2012. gada tiek sistematizēta kā atsevišķa suga

Zaļajai dzilnai ir 3 pasugas:[12]

  • Eiropas zaļā dzilna (Picus viridis viridis, Linnaeus, 1758) - sastopama Eiropā, sākot ar Franciju rietumos (izņemot Rusiljonas reģiona dienvidus) un beidzot ar izplatības austrumu robežu;
  • Dienvidu zaļā dzilna (Picus viridis karelini, J. F. Brandt, 1841) - sastopama Eiropas dienvidos: Itālijā, Bulgārijā, Balkānos, Anatolijā, Irānas ziemeļos un Turkmenistānas dienvidrietumos. Salīdzinot ar nominālpasugu, tā ir pelēcīgāka - gan zaļā mugura, gan dzeltenie sāni un melnie vaigi.[14]
  • Irānas zaļā dzilna (Picus viridis innominatus, Zarudny & Loudon, 1905) - sastopama Irānas dienvidrietumos un dienvidos. Salīdzinot ar citām pasugām, tā izskatās līdzīga dienvidu zaļajai dzilnai, bet tās vaigi, rīkle un krūtis ir gandrīz balti, arī astei ir vairāk šķērsjoslu.[14]

Vēl nesenā pagātnē kā zaļās dzilnas pasuga tika sistematizēta vēl viena zaļo dzilnu grupa, kura kopš 2012. gada, balstoties uz mitohondriālo DNS analīžu rezultātiem,[18] tiek sistematizēta kā atsevišķa suga:

  • Pireneju zaļā dzilna (Picus (viridis) sharpei, Saunders, 1872) - sastopama Pireneju pussalā līdz Spānijas Pireneju centrālajai daļai un Rusiljonas reģiona dienvidos. Salīdzinot ar nominālpasugu, tās mugura ir pelēcīgāk zaļa, līdzīga dienvidu zaļajai dzilnai, bet melnās sejas daļas vietā ir pelēks apspalvojums, melnas ir tikai "ūsas" vai tēviņu sarkano ūsu maliņas.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dabas muzejs: Zaļā dzilna
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Ornitofaunistika: Zaļā dzilna Picus viridis
  3. IUCN: Picus vaillantii
  4. 4,0 4,1 IUCN: Picus sharpei
  5. Kurām putnu sugām pēdējā desmitgadē latvijā klājies vislabāk un kurām – vissliktāk?
  6. Sugu apdrautētības statuss
  7. Garkalnes meži
  8. Dodamies Vijciema meža takās
  9. Dzīve dabā kļuvusi par dzīvesveidu
  10. Рябицев В. К. Птицы Урала, Приуралья и Западной Сибири: Справочник-определитель. — Екатеринбург: Изд-во Уральского университета, 2001. — С. 341—342.
  11. 11,0 11,1 11,2 Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterstrom, Dan; Grant, Peter (1999). Collins Bird Guide. London: HarperCollins. pp. 224–225. ISBN 0-00-219728-6.
  12. 12,0 12,1 12,2 BTO: Green Woodpecker Picus viridis (Linnaeus, 1758)
  13. 13,0 13,1 13,2 13,3 13,4 13,5 13,6 BWPi: The Birds of the Western Palearctic on interactive DVD-ROM. London: BirdGuides Ltd. and Oxford University Press. 2004. ISBN 1-898110-39-5.
  14. 14,0 14,1 14,2 Baker, Kevin (1993). Identification Guide to European Non-Passerines: BTO Guide 24. Thetford: British Trust for Ornithology. pp. 314–315. ISBN 0-903793-18-0.
  15. 15,0 15,1 15,2 Bird Life: Picus viridis
  16. Tucker, Graham M.; Heath, Melanie F. (1995). Birds in Europe: Their Conservation Status. BirdLife Conservation Series 3. Cambridge: BirdLife International. pp. 346–347. ISBN 0-946888-29-9.
  17. Brown, Roy; Ferguson, John; Lawrence, Michael; Lees, David (1999). Tracks & Signs of the Birds of Britain & Europe - an Identification Guide. London: Helm. p. 91. ISBN 0-7136-5208
  18. Phylogeography and species limits in the green woodpecker complex (Aves: Picidae)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]