Zaļais pāvs

Vikipēdijas lapa
Zaļais pāvs
Pavo muticus (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaVistveidīgie (Galliformes)
DzimtaFazānu dzimta (Phasianidae)
ApakšdzimtaFazānu apakšdzimta (Phasianinae)
ĢintsPāvi (Pavo)
SugaZaļais pāvs (Pavo muticus)
Zaļais pāvs Vikikrātuvē

Zaļais pāvs (Pavo muticus) ir liela auguma fazānu dzimtas (Phasianidae) putns, kuru viegli atpazīt pēc tēviņa krāšņās, acotās astes un zaļā ķermeņa apspalvojuma. Tā dabīgais izplatības areāls aptver Dienvidaustrumāzijas tropiskos mežus, sākot ar Indijas ziemeļaustrumiem, Ķīnas dienvidiem un Mjanmas ziemeļiem, turpinās cauri Laosai, Taizemei, Vjetnamai, Kambodžai, sasniedzot Malakas pussalu un Javas salu.[1] Mūsdienās līdz ar mežu izciršanu un pārāk intensīvām medībām sugas populācija ir ievērojami samazinājusies un fragmentējusies. Šī suga vairs nav sastopama Bangladešā un Malaizijā.[1] Zaļā pāva tuvākais radinieks ir Indijas pāvs.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņa spārni ir zaļi ar ziliem pleciem un gaiši brūnām pirmajām lidspalvām

Zaļais pāvs ir viens no lielākajiem vistveidīgajaiem putniem.[2] Ierēķinot asti, tas ir garākais putns pasaulē. Tēviņa garums ir 1,8—3 m, virsastes garums 1,4—1,6 m, astes 40—48 cm, svars 3850—5000 g. Zaļajam pāvam aste ir garāka nekā Indijas pāvam, tomēr īsāka nekā argusam. Mātītes ķermeņa garums, asti ieskaitot, ir 1—1,1 m, astes garums apmēram 40—45 cm, svars apmēram 1060—1160 g.[3][4][5] Zaļajam pāvam ir relatīvi liels spārnu izplētums, kas var būt 1,2—1,6 m.[3][6] Tas tāpat kā Indijas pāvs spēj lidot un to samērā bieži var novērot lidojam.[7] Tam ir garš kakls un garas kājas.

Atšķirībā no Indijas pāva zaļajam pāvam abi dzimumi izskatās ļoti līdzīgi. Abiem dzimumiem ir samērā garas virsastes spalvas, kas nosedz īsto asti. Tēviņam mirdzoši zaļās virsastes spalvas (vairāk kā 200) ir ļoti garas un katra no tām greznota ar krāšņu pāvaci.[2] Mātītes virsaste ir salīdzinoši īsa, zaļa, tomēr nosedzot asti. Ārpus vairošanās sezonas tēviņš zaudē savu garo dekoratīvo astes daļu un tad to no attāluma ir ļoti grūti atšķirt no mātītes, lai gan mātīte kopumā ir mazāk koša, pelēcīgāka. Abiem dzimumiem kakla, muguras un krūšu apspalvojums ir metāliski zaļš. Katrai spalvai ir šaura, melna maliņa, radot zvīņu efektu.[4] Tēviņam pleci un piere ir metāliski zili, uz galvas garš, zili melns cekuls, kas vienmēr atrodas vertikālā pozīcijā. Ap acīm neapspalvots, gaiši zils ādas laukums, bet zem acs apgāzta mēness formā dzelteni vaigi. Knābis tumši pelēks, acis tumši brūnas, bet kājas rozīgi pelēkas.[4] Spārni tumši ar tumši brūnām lidspalvām, bet pirmās lidspalvas ir gaiši brūnas. Pavēdere tumši brūna ar zaļu tonējumu uz sāniem. Tēviņiem līdzīgi kā gaiļiem ir pieši, kurus tie izmanto savstarpējās cīņās.[4] Mātītei ir īsākas kājas, tā ir nedaudz pelēcīgāka, aste tumši brūna ar gaiši brūnām šķērsjoslām, arī sejas āda mazāk kontrastaina.[4] Jaunie putni līdzīgi mātītēm.[2]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņa krāšņajā virsastē ir vairāk 200 spalvas
Ap acīm ir neapspalvota āda

Zaļais pāvs mājo tropu un subtropu mežos, gan mūžzaļajos, gan lapu koku mežos, uzturoties mežmalās un izvairoties no lieliem biezokņiem.[4] Tas sastopams arī bambusa audzēs, savannā, krūmājos un lauksaimniecības tīrumu malās, vietās ar minimālu cilvēku klātbūtni. Tuvumā vienmēr ir kāda ūdenstilpe.[8] Tas mājo zemieņu mežos līdz 3000 metriem virs jūras līmeņa.[1]

Lai arī šīs suga nav migrējoša, zaļais pāvs daudz klejo. Nebrīvē zaļie pāvi veido monogāmus pārus, savvaļā tēviņi ir vienpatņi ar savu teritoriju, kuru agresīvi aizsargā, un neveido ilgstošus pārus. Mātītes un tās pēcnācēji veido nelielas grupas, kurās ir 2—6 indivīdi. Grupa nepārtraukti ceļo, meklējot labākās barošanās vietas. Vairošanās sezonas laikā, kad mātīte ceļo cauri tēviņa teritorijai, tas to visur pavada un izrāda savu uzmanību, dejojot ap to, paceļot un izplešot savu krāšņo asti un skurinot garās virsastes spalvas.[2][4] Zaļais pāvs ir daudz klusāks nekā Indijas pāvs, lai gan agri no rītiem vai vakaros var dzirdēt tēviņus sasaucoties, īpaši pļāpīgiem kļūstot riesta laikā.[2][4] Pēc vairošanās sezonas zaļie pāvi maina apspalvojumu un tēviņi zaudē savu krāšņo asti. Spārnu lidspalvas ataug ļoti ātri un putni samērā ātri atkal spēj lidot.[1][2] Pa dienu putni pamatā uzturas uz zemes, no rītiem un vakariem meklējot barību, dienas vidū atpūšoties garā zālē vai upes krastā. Zaļais pāvs ir ļoti labs peldētājs.[1] Naktis tie pavada augsta koka zaros, 10—15 metru augstumā no zemes.[1] Putns ir ļoti kautrīgs un uzmanīgs. Savvaļā to grūti novērot, jo ātri skrien un slēpjas.[1]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļais pāvs ir visēdājs un barojas ar visu, ko var atrast. Tie ir jaunie augu asni, koku un krūmu pumpuri, lapas, sēklas, graudi, augļi un ogas, kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki, arī rāpuļi, vardes un nelieli grauzēji.[1][2] Retos gadījumos zaļais pāvs nomedī pa kādai čūskai, indīgās ieskaitot. Iecienītākie kukaiņi ir ērces, sienāži, prusaki un termīti.[1][4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairošanās sezona zaļajiem pāviem ir no aprīļa līdz jūnijam. Ligzda ir vienkārša iedobe uz zemes, kas izklāta ar sausu zāli, meldriem un lapām. Ligzda vienmēr atrodas vai nu zem krūma, vai citā labi noēnotā vietā.[1] Dējumā ir 3—8 gaiši dzeltenas, spīdīgas olas, retos gadījumos līdz 12 olām.[1] Perē tikai mātīte. Inkubācijas periods ilgst 26—28 dienas. Mazuļi ir ligzdbēgļi un drīz vien pamet ligzdu, paši spēj baroties, mātei nodrošinot tiem drošību, siltumu un labākās barošanās vietas. Jaunie pāvi, sasniedzot 2 nedēļu vecumu, spēj jau lidot, bet paliek kopā ar māti līdz nākamajai vairošanās sezonai.[1][2]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļajam pāvam ir 3 pasugas:

  • Birmas zaļais pāvs (Pavo muticus spicifer) — sastopams Mjanmā, Taizemes dienvidrietumos, kādreiz arī Bangladešā un Malaizijas ziemeļos. Indijas populācija tiek uzskatīta par izmirušu, lai gan reizēm putni tiek novēroti. Visticamākais, ka tie ir izbēgušie pāvi no nebrīves.[9] Šī pasuga ir vispelēcīgākā no visām, tā ir mazāk zaļa, vairāk zila;[2]
  • Indoķīnas zaļais pāvs (Pavo muticus imperator) — sastopams, sākot ar Mjanmas austrumiem līdz Taizemei, Ķīnā Juņnaņas provincē un Indoķīnā. Šī pasuga ir vistumšākā ar visgaišāko sejas ādu;[2]
  • Javas zaļais pāvs (Pavo muticus muticus) — nominālpasuga, sastopams Javas salā, Malakas pussalā. Viskošākā no visām pasugām, spārniem koši kontrastē zaļi zilais apspalvojums.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 «Green Peafowl». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 5. februārī.
  2. ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 «ARKive: Green peafowl (Pavo muticus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. martā. Skatīts: 2015. gada 6. februārī.
  3. ↑ 3,0 3,1 Alive: Green Peafowl (Pavo muticus)
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 «Oiseaux-birds: Green Peafowl». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 25. maijā. Skatīts: 2015. gada 6. februārī.
  5. ↑ Richard Grimmett, Carol Inskipp,Tim Inskipp, 2011. Birds of the Indian Subcontinent
  6. ↑ Birds of India: Green peafowl
  7. ↑ Biddle, Tami Davis (2002). Pheasants, Partridges, and Grouse : A Guide to the Pheasants, Partridges, Quails, Grouse, Guineafowl, Buttonquails, and Sandgrouse of the World. Princeton Field Guides. Princeton University Press. ISBN 978-0-691-08908-9.
  8. ↑ The Status and Distribution of Green Peafowl Pavo muticus in Dak Lak Province, Vietnam
  9. ↑ Rasmussen, P.C.; Anderton, J.C. (2005). The Birds of South Asia. Smithsonian Institution & Lynx Edicions. ISBN 978-84-96553-85-9.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zaļais pāvs
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zaļais_pāvs&oldid=3870000"