Zeltainais šakālis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zeltainais šakālis
Canis aureus (Linnaeus, 1758)
Zeltainais šakālis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Suņu dzimta (Canidae)
Ģints Suņi (Canis)
Suga Zeltainais šakālis (Canis aureus)
Izplatība
World goldschakal.png

Zeltainais šakālis (Canis aureus) jeb zelta šakālis, arī vienkārši šakālis ir suņu dzimtas (Canidae) plēsējs, kas pieder pie suņu ģints (Canis). Zeltainais šakālis apdzīvo Ziemeļāfriku, Eiropas Vidusjūras reģionu austrumos, Tuvos Austrumus un Dienvidāziju līdz Birmai.[1] Tas ir lielākais starp šakāļiem, un vienīgais, kas dzīvo ārpus Āfrikas. Šakālis mājo tuksnešu un pustuksnešu biomās.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zelta šakālis Tanzānijā

Zeltainais šakālis ir vidēji liels suņu dzimtas plēsējs. Tā ķermeņa garums ir 70 - 105 cm, astes garums apmēram 25 cm, augums skaustā ir 38 - 50 cm, svars 7-15 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Āfrikā dzīvojošie šakāļi ir lielāki nekā Āzijā dzīvojošie. Zeltainajam šakālim ir īsa, asa spalva. Kažoks parasti ir no dzeltenīga līdz blāvi zeltainam tonim ar brūnu akotspalvu. Apspalvojuma krāsa atkarībā no sezonas un reģiona variē. Mātītēm ir 4-8 piena dziedzeri.[2]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltainais šakālis ir visēdājs un barojas ar visu, ko var atrast. Tā diēta sastāv no apmēram 54% gaļas un 46% dažāda rakstura veģetārās barības. Šakālis medī nelielus dzīvniekus: trušus, grauzējus, putnus, kukaiņus, zivis un mērkaķus. Šim plēsējam ir ļoti laba dzirde, ko tas lieto medījot, saklausot mazo dzīvnieku pārvietošanos zālē. Reizēm šakālis nomedī dzīvniekus, kas ir 4 līdz 5 reizes smagāki par pašu šakāli. Tie parasti ir lielo zālēdāju mazuļi, kā, piemēram, gazeles, antilopes un citi. Šakālis parasti medī viens, bet reizēm tie veido medību grupas.

Ja šakālim būs iespēja, tas nozags medījumu lielajiem plēsējiemlauvām un tīģeriem, sagaidot brīdi, kad lielie plēsēji ir paēduši. Šakālis neapēsto barību norok un paslēpj no citiem plēsējiem, lai vēlāk atgrieztos pie krājuma.[2]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltainais šakālis ir izteikti monogāms. Lielākajā daļā šakāļu ģimenēs bez galvenā pāra mēdz būt vēl viens vai divi pieauguši šakāļi, kas palīdz audzināt bērnus. Tie parasti ir jau pieaugušie bērni, kas nav izveidojuši vēl savas ģimenes. Ģimenei ir sava teritorija, kas tiek rūpīgi sargāta no citiem zvēriem, visi ģimenes locekļi, gan tēviņi, gan mātītes teritoriju iezīmē ar urīnu.[2]

Pirms mazuļu dzimšanas vecāki izrok ģimenes alu. Grūsnības periods ilgst 63 dienas, parasti piedzimst 2-4 kucēni, kurus māte baro ar pienu 50-90 dienas. Mazuļi piedzimst 250 g smagi. Piedzimstot tie ir akli un kurli, acis atveras pēc 10 dienām. Dzimumbriedumu šakāļu mātītes sasniedz 11 mēnešu vecumā, tēviņi 2 gadu vecumā.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šakāļu izplatība Eiropā, pa gadiem. [3]
Wildlife in Ngorongoro.JPG

Āfrikā zeltainie šakāļi ir plaši izplatīti kontinenta ziemeļu un ziemeļaustrumu daļās, esot sastopami sākot ar Senegālu rietumos, līdz pat Ēģiptei austrumos. Izplatības areāls ietver Maroku, Alžīriju, Lībiju ziemeļos, kā arī Nigēriju, Čadu un Tanzāniju dienvidos. Ārpus Āfrikas tie ir sastopami arī Āzijā un Eiropā.

Eiropā zeltainie šakāļi pēdējās desmitgadēs izplatās uz ziemeļiem. Tie ir sastopami Balkānos, Ungārijā, Rumānijā un dienvidrietumu Ukrainā,[3] arī Austrijā, Slovākijā, Slovēnijā un ziemeļaustrumu Itālijā.[4] Nesen ir atklāta šakāļu populācijā arī Igaunijā, kas ir tālākā vieta uz ziemeļiem, kur sastapti šakāļi. Nav zināms, vai tie tur ieradušies dabīgas migrācijas ceļā vai arī izbēguši no nebrīves.[5][6] 2013. gada decembrī kāds mednieks, iespējams, nomedīja zeltaino šakāli arī Latvijā, Jelgavas novadā.[7]

Āzijā šakāļu izplatības areāls ietver Arābijas pussalu, Turciju, Libānu, Izraēlu, Sīriju, Irāku, Irānu, Pakistānu, Centrālāziju, Indijas subkontinentu, Šrilanku, Mjanmu, Taizemi un daļu Indoķīnas.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī par šakāļiem sauc gan zeltaino šakāli, gan melnmuguras šakāli, gan svītraino šakāli, tomēr ģenētiskie pētījumi liecina, ka zeltainais šakālis nav tuvs radinieks pārējiem šakāļiem. Tas ir tuvāks radinieks koijotam, pelēkajam vilkam un sunim.[8] Ir zinātnieki, piemēram Konrāds Lorencs, kas uzskata, ka mājas suns ir cēlies no šakāļa, nevis no pelēkā vilka, un vilka asinis sunim ir pievienojušās vēlāk, ar to krustojoties. Tomēr šī hipotēze vēlāk tika noraidīta, jo zelta šakālis ir mazāk sociāls kā mājas suns, un to gaudošanas veids ir atšķirīgs.[9]

Zeltainajam šakālim ir 13 pasugas:[10]

Šakālis kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēģiptiešu dievs Anubis ir cilvēkveidīga būtne ar šakāļa galvu. Tas ir nāves dievs un šakālis ir nāves un iznīcības simbols[12]. Anubis vienmēr ir attēlots kā melns šakālis vai suns, lai arī šakāļi dabā ir zeltainā krāsā. Ēģiptiešiem melnā krāsa nozīmēja atdzimšanu, nāvi un nakti. Tā bija arī krāsa, kādā kļuva cilvēki, tos mumificējot. Anubis ieguva šakāļa galvu, jo ēģiptieši bija novērojuši, ka šakāļi bieži medī uz tuksnešu robežām un īpaši tuvu kapsētām. Ir uzskats, ka tieši tādēļ ēģiptieši ir sākuši veidot kapenes, lai mirušos aizsargātu pret šakāļiem.

Ir uzskats, ka grieķu dievs Hermes un briesmonis Cerbers ir veidoti pēc zelta šakāļa līdzības[13].

Dažas ciltis Indijā uzskata, ka šakālim uz galvas var izaugt rags (angļu: shiyal shingi), un, ja tādu šakāli sastop, tas nes laimi[13].

Šakālis ir bieži pieminēts bībelē, kur tas ir attēlots kā ļauns radījums. Psalmā 63:9-11 ir teikts, ka neticīgie kļūs par šakāļu barību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Canis aureus (Golden Jackal, Asiatic Jackal, Common Jackal)
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 lioncrusher.com
  3. 3,0 3,1 Rudolf Rösler (Feb 2013). "Contribuții la cunoașterea corologiei șacalului auriu (Canis aureus L.) în Europa, cu considerații deosebite asupra României" (rumāņu) (HTML). Rev. pădur. 128 (1): 41–46. ISSN 1583-7890. 16830. Atjaunināts: 2013-05-06.
  4. Lapini L., Molinari P., Dorigo L., Are G. & Beraldo P., 2009. Reproduction of the Golden Jackal (Canis aureus moreoticus I. Geoffroy Saint Hilaire, 1835) in Julian Pre-Alps, with new data on its range-expansion in the High-Adriatic Hinterland (Mammalia, Carnivora, Canidae). Boll. Mus. Civ. St. nat. Venezia, 60 (2009): 169-186.
  5. Peep Männil: Läänemaal elab veel vähemalt kaks šaakalit, tõenäoliselt rohkem (igauniski)
  6. Zoologi: Igaunijas mežos klīst šakāļi; var ierasties arī Latvijā
  7. Iespējams, arī Latvijā parādījušies šakāļi, Latvijas Avīze, 09.01.2014.
  8. Genome sequence, comparative analysis and haplotype structure of the domestic dog
  9. R. Lindsay, Steve (2000). Handbook of Applied Dog Behavior and Training, Vol. 1: Adaptation and Learning. p. 410. ISBN 0-8138-0754-9
  10. Mammal Species of the World - Browse: aureus
  11. 11,0 11,1 Variability and identity of the jackals (Canis aureus) of Dalmatia
  12. Sikspārnis, Sirds, Skaņa, Skorpions, Sofija, Spogulis, Svari, Šakālis, Taurenis
  13. 13,0 13,1 http://www.canids.org/species/Golden_jackal.pdf

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]