Zemapziņa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Zemapziņa ir psihisks process, kas noris zem apziņas sliekšņa un nav pakļauts tiešas apziņas kontrolei. Psihiskās atspoguļošanas forma, kurā īstenības tēls un subjektīvā attieksme pret šo tēlu nav īpašas refleksijas objekts. Zemapziņa izpaužas agrās bērna izziņas formās, pirmatnējā domāšanā, intuīcijā, afektos, panikā, hipnozē, sapņos, kā arī jūtās un rīcībā, kuru cēloni cilvēks neapzinās. Zemapziņa nepārtraukti uztver, pārstrādā, uzkrāj un reproducē daudz derīgas informācijas, līdz ar to nodrošinot pašreizējo un gaidāmo situāciju atspoguļošanos smadzenēs, turklāt netraucējot ar apziņu saistītos psihiskos procesus, jo tikai neliela zemapziņas informācijas daļa nonāk apziņā. Zemapziņa ar savām neizsmeļamajām informacijas un rīcības variantu rezervēm aktīvi piedalās apziņas izvirzīto problēmu risināšanā un lēmumu pieņemšanā. Daļa zemapziņas satura nonāk apziņā viegli, daļa - ar grūtībām un tikai īpašos apstākļos (piem., hipnozē), bet daļa apziņai praktiski nav pieejama. Sen aizmirsti iespaidi, domas, emocijas, zem apziņas sliekšņa vēl joprojām darbojas gan savstarpēji, gan kopā ar neseniem atmiņas faktiem, veidojot jaunas atziņas un tendences, kas pilnīgi negaidīti var palīdzēt atrisināt līdz tam neatrisināmas problēmas un uzdevumus. Zemapziņā notiekošo procesu loģika principā neatšķiras no apziņas procesu loģikas. Tas dod iespēju zemapziņas aktivitātes rezultātus auglīgi izmantot apzinātajā darbībā.

Zemapziņas koncepcija pirmo reizi formulēta G. V. Leibnica darbā "Monadoloģija" (1720). Izvērsti zemapziņas problēmai pievērstās Zigmunds Freids. Materiālistiski zemapziņas parādības pētījuši I. Sečenovs, I. Pavlovs u.c.