Zemgales valdnieku uzskaitījums
Zemgales valdnieki bija augstākie pavēlnieki Zemgales teritorijā. Līdz 13. gadsimtam Zemgale bija sadalīta vairākos pilsnovados.[1] No tā laika hronikām ir zināmi trīs 13. gadsimta zemgaļu vadoņu vārdi — Viestards, Šabis un Nameisis. Pēdējais zemgaļu ķēniņš 13. gadsimta beigās bija kāds vārdā neminēts karavadonis, kas 1287. gadā krita Garozas kaujā pret Livonijas ordeņa mestru.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmais vikingu sāgās pieminētais, bet vārdā nenosauktais zemgaļu ķēniņš (kong) dzīvojis pirms 1022. gada un maksājis meslus zviedru karalim Olavam (Olof Skötkonung, ap 980–1022).[2] Hronikā "Dāņu darbi" noprotams, ka 9. gadsimtā teiksmainais vikingu ķēniņš Hadings (Hadingus) noslēdza asinsbrālību ar vikingu Lizeru (Liserus) un devās sirojumā uz Kursu. Kuršu vadonis Lokers (Lokero, Curetum tyranno) saņēma viņu gūstā. Izbēdzis no gūsta, Hadings uzbruka "Hellesponta" ķēniņam Andvanam (Handwanus), ar kara viltību ieņēma Daugavas pilsētu (Dunam urbem), sagūstīja ķēniņu Andvanu un prasīja no viņa atlīdzību zeltā. Iespējams, ka "Hellesponts" ir sagrozīts Zemgales ķēniņvalsts (citos vikingu avotos Simkala) nosaukums, bet "Dunas pilsēta" ir Daugmales pilskalna senākais nosaukums.[3]
Pirmais no Indriķa hronikas zināmais zemgaļu valdnieks bija 1205. gada notikumu sakarā Indriķa hronikā kā Zemgales augstdzimušais (latīņu: maior natu de Semigallia) pieminētais Viestards, kas 1206. gadā dēvēts par zemgaļu kungu (Semigallorum princeps) un 1208. gadā arī par zemgaļu karavadoni (dux Semigallorum). 1219. gada notikumu sakarā Indriķa hronikā pieminēti arī Mežotnes pilsnovada vecākie (latīņu: seniores) Madis un Gailis. 1225. gadā par visas Zemgales ķēniņu kļuvušais Viestards atļāva pāvesta legātam Modenas Vilhelmam sludināt visā Zemgalē kristietību, bet pats atteicās kristīties. Blakus Zemgales bīskapam Lambertam viņš saglabāja militāro varu Zemgalē.
1232.-1234. gadā Zemgales bīskaps bija ietekmīgais pāvesta legāts Alnas Balduīns, kas uzsāka nevienlīdzīgu cīņu pret Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu par virsvadību Daugavas kreisā krasta zemēs. Pēc Lietuvas karaļa Mindauga kristīšanās lietuvieši atteicās no pretenzijām uz Zemgales ziemeļu pilsnovadiem un 1254. gadā tie tika sadalīti starp Rīgas bīskapu, Rīgas bīskapijas domkapitulu un Vācu ordeni. Livonijas Atskaņu hronikā 1259. gada zemgaļu sacelšanās sakarā pieminēts zemgaļu vadonis Šabis (ein vromer helt, hieß Schabe), kas 1260. gadā karaļa Mindauga parakstītajā dokumentā kā Schabbe pieminēts starp viņa vasaļiem un kunigaišiem.[4] No 1259. līdz 1290. gadam Zemgaļu sacelšanās laikā zemgaļi atguva kontroli pār savu valsti un noslēdza militāru savienību ar Lietuvas dižkunigaitiju.
1279.-1280. gada notikumu sakarā Atskaņu hronikā atkārtoti pieminēts Nameisis, zemgaļu vadonis Tērvetē (vācu: houbet zû Terwetein) vai ķēniņš Nameisis (kunic Nameise). 1280. gadā Zemgales ķēniņš Namejs atbrīvoja Tērveti un uzbruka Rīgai. Arī 1312. gadā Romas pāvesta sūtņa Moliānas Franciska rakstītajā izmeklēšanas protokolā Nameisis tika dēvēts par Zemgales karali jeb lielkungu (latīņu: rex sue dominus Nameyxe), kas liecina par viņa vadošo stāvokli tā laikā Zemgales ķēniņvalstī (Semigalia).[5] Pēdējais vārdā neminētais Zemgales vadonis (Semegallen houbtman, 10699. rinda) Atskaņu hronikā pieminēts 1287. gada Garozas kaujas sakarā.
Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins vēl 1323. gadā sevi dēvēja par Zemgales kņazu un hercogu (princeps et dux Semigallie), kas liecina par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali.[5] Pēc Melnas līguma noslēgšanas 1422. gadā nosprauda jaunu robežu starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju, Zemgales dienvidu daļu (Žagares, Silenes un Plānes zemes) iekļāva Žemaitijas sastāvā.
1561. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidācijas Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķīra tā pēdējam mestram hercoga (poļu: książę - kņazs, ķēniņš) titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kursas un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām (poļu: Księstwo Kurlandii i Semigalii). Kurzemes un Zemgales hercogi pārvaldīja Kurzemi kā Lietuvas dižkunigaiša un Polijas karaļa vasaļi. Hercogistes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par labu Krievijas Impērijai, tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa. Krievijas imperatori līdz pat 1917. gadam lietoja titulu "Kurzemes un Zemgales kņazs". Pirmā pasaules kara Kurzemes ofensīvas laikā Kurzemes un Zemgales teritoriju okupēja Vācija un 1918. gadā Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu, kas savukārt beidza pastāvēt 1918. gada 28. novembrī.
Pēc Latvijas brīvības cīņām un Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas tās valdība ieguva suverēnas tiesības uz Zemgali.
Zemgales vadoņi un ķēniņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Zemgaļu ķēniņš (kong), minēts ap 1020. gadu vikingu sāgā par Ingvaru Tālbraucēju (Yngvars saga víðförla)
- Viestards (konic Vesters), minēts Indriķa hronikā
- Šabis (ein vromer helt, hieß Schabe), minēts Atskaņu hronikā un Mindauga līgumā ar Vācu ordeni.[4]
- Nameisis (kunic Nameise, rex Nameyxe), minēts Atskaņu hronikā un un Moliānas Franciska izmeklēšanas protokolā.
- Zemgaļu virsaitis (houbtman), kas 1287. gadā krita Garozas kaujā pret Livonijas ordeņa mestru.
Zemgales bīskapi (1232-1251)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Livonijas ordeņa mestri (1254-1562)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzemes un Zemgales hercogi (1562-1795)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievijas imperatori (1795-1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krievijas imperatori lietoja titulu князь Курляндскiй и Семигальскiй ("Kurzemes un Zemgales kņazs", respektīvi Kurzemes un Zemgales hercogs)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Žiemgaliai. The Semigallians. Baltic archaeological Exhibition Catalogue. Lietuvos nacionalinis muziejus, Latvijas Vēstures muzejs, 2005
- ↑ Vikingu sāgā par Ingvaru Tālbraucēju (Yngvars saga víðförla) apdziedātajos notikumos vēstīts, ka karalis Olavs sūtījis savu dēlu Ānundu (Anund Jakob, karalis 1022—1050) un Ingvaru Tālbraucēju ar trim kuģiem pie zemgaļiem (Seimgaler) pēc mesliem. Nonākuši Zemgalē viņi sasauca sapulci, kurā pārliecināja virsaišus un zemgaļu ķēniņu maksāt meslus, taču trīs virsaiši tam nav piekrituši un pulcējuši karaspēku. Zemgaļu ķēniņš deva vikingiem savu karaspēku, kas uzvarēja zviedru pretiniekus un samaksāja meslus ar zeltu, sudrabu un citām mantām. Citāts no: Guntis Zemītis. Agrīnā valstiskuma veidošanās problemātika Latvijas teritorijā. Latvieši un Latvija, II sēj.: Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 13.–51. lpp.
- ↑ Vai zini, ka rakstīto avotu ziņas ne vienmēr sakrīt ar arheoloģiskajām liecībām?
- ↑ 4,0 4,1 Codex Diplomaticus Lithuaniae e Codicibus Manuscriptis, in Archivo Secreto Regiomontano Asservatis, edidit Eduardus Raczynski. Vratislaviae, sumptibus Sigismundi Schletter. 1845.
- ↑ 5,0 5,1 Ēvalds Mugurēvičs. Pāvesta legāta Franciska no Moliano 1312. gada izmeklēšanas protokols par krustakariem Livonijā. Arhivēts 2020. gada 2. maijā, Wayback Machine vietnē. (Ziņojums LZA Senāta sēdē 2010. gada 14. septembrī)