Ziemeļvalstis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ziemeļvalstis
Norden (dāniski)/(norvēģiski)/(zviedriski)
Pohjoismaat (somiski)
Norðurlöndin (īslandiski)
Norðurlond (fēriski)
Nunat Avannarliit (grenlandiski)
Location of
Galvaspilsēta Kopenhāgena; Stokholma; Oslo; Helsinki; Marienhamna; Touršhavna; Reikjavīka; Nūka
Valsts valodas
Platība
 -  Kopā 3 501 721 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. g. 25 650 537 
 -  Blīvums 7,24/km² 
IKP (PPP) 2010.. gada aprēķins
 -  Kopā $1,011 triljoni 
 -  Uz iedzīvotāju $40,838 
Valūta Dānijas krona; Farēru krona; Īslandes krona; Norvēģijas krona; Zviedrija krona; Eiro

Ziemeļvalstis ir reģions Ziemeļeiropā un Ziemeļamerikā, ko veido Dānija, Somija, Īslande, Norvēģija un Zviedrija, kā arī šo valstu autonomās teritorijas - Fēru salas, Grenlande un Ālandu salas.

Jēdziens Skandināvija nereti tiek izmantots kā sinonīms visam Ziemeļvalstu reģionam, taču, atkarībā no definīcijas, Skandināvija patiesībā ietver tikai zināmu daļu no Ziemeļvalstīm - visbiežāk Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju.[1]

Ziemeļvalstis vieno līdzīga politiskā sistēma, vērtības, kā arī vēsture un kultūra.[2] Lai gan Ziemeļvalstis neveido atsevišķu, suverēnu politisko institūciju, visas reģiona valstis un autonomie reģioni savstarpēji sadarbojas Ziemeļvalstu padomē un Ziemeļvalstu Ministru padomē, kurai ir atsevišķas oficiālās pārstāvniecības arī Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.[3]

Ziemeļvalstīs dzīvo aptuveni 25 miljoni cilvēku un reģiona kopējā platība ir 3,5 miljoni km², no kuriem reģiona Ziemeļamerikas daļa - Grenlande - aizņem aptuveno 60% no kopējās platības.

Lai gan Ziemeļvalstīs izplatītas trīs dažādas valodu grupas (Urāliešu valodas, Eskimoaleutu valodas, Indoeiropiešu valodas) un tas nav uzskatāms par lingvistiski viendabīgu reģionu, kopīgais skandināvu valodu mantojums veido nozīmīgu daļu no Ziemeļvalstu identitātes. Kontinentālās skandināvu valodas ir savstarpēji tik līdzīgas, ka to runātāji spēj viens otru saprast, turklāt šo valodu apmācība notiek arī pārējās Ziemeļvalstīs. Zviedru valoda ir viens no obligātajiem priekšmetiem Somijas skolās, savukārt dāņu valoda tiek mācīta Īslandes, Fēru salu un Grenlandes skolniekiem. Šī iemesla dēļ skandināvu valodas var uzskatīt par visa reģiona lingua franca.[4]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skandināvu apmetnes un kuģošanas ceļi

Vikingu laikos notika strauja skandināvu kultūras izplešanās, kuras rezultātā Īslandē un Fēru salās īru mūku apmetnes nomainīja pašpietiekamas skandināvu kolonijas, savukārt Grenlandē aizsākās ilgstoša skandināvu politiskā dominance.

Vikingu kolonijas un apmetnes tika izveidotas arī Ziemeļamerikas kontinentālajā daļā (piecus gadsimtus pirms Kolumba), mūsdienu Īrijas, Skotijas, Anglijas teritorijās, kā arī Kurzemē, Ziemeļigaunijā un citur, taču salīdzinoši nelielā kolonistu skaita dēļ šīs kopienas nebija ilgtspējīgas un laika gaitā tika asimilētas vai iznīcinātas.[5]

11. gadsimtā Skandināvijā visaktīvāk noritēja pāreja no pagānisma uz kristietību, kas paralēli bija laiks, kad pakāpeniski konsolidējās monarhu vara pār to teritoriālajām vienībām gan Dānijā, gan arī Zviedrijā un Norvēģijā. Ziemeļu Krusta karos 12. un 13. gadsimtā tika izvērstas plašas militāras kampaņas Somijā, Igaunijā un Latvijā, kas noslēdzās ar Somijas pievienošanu Zviedrijas karaļvalstij un paliekošu zviedru un dāņu ietekmi Baltijas jūras austrumu krastā. Protestantu Reformācijas laikā visas Ziemeļvalstu sabiedrības pārgāja luterānismā, kas joprojām ir izplatītākā kristietības konfesija Ziemeļeiropā.

14. gadsimtā Dānija, Norvēģija (ar Īslandi, Grenlandi un Fēru salām) un Zviedrija (ar daļu Somijas) kopīgi izveidoja Kalmāras ūniju, kuras ietvaros atteicās no savas suverenitātes, taču ne no neatkarības. Kalmāras ūnijā galveno lomu spēlēja Dānija, kas bija vairāku konfliktu un, visbeidzot, ūnijas sairšanas cēlonis 16. gadsimta sākumā, kad Zviedrija no savienības izstājās. Dānijas valdīšana pār Norvēģiju gan turpinājās Dānijas-Norvēģijas valsts ietvaros līdz pat 1814. gadam, kad Norvēģija tika pievienota Zviedrijai.

Spēku līdzsvars starp Ziemeļvalstīm izmainījās 17. gadsimtā pēc Trīsdesmitgadu kara, kad Dānija cieta sakāvi, bet uzplaukumu piedzīvoja Zviedrijas impērija, kuras īpašumā nonāca arī daļa Latvijas teritorijas, iesākot t.s. zelta laikus Latvijā un Rīgai kļūstot par Zviedrijas impērijas otro lielāko pilsētu. Sākoties 18. gadsimtam, Zviedrija zaudēja savas pozīcijas un valdījumus Baltijā, bet 19. gadsimtā Zviedrija zaudēja arī Somiju, kas nonāca Krievijas impērijas sastāvā.

Skandināvisms

19. gadsimtā starp Zviedriju un Norvēģiju tika radīta personālūnija, kas izbeidza pastāvēt 1905. gadā augošās norvēģu neapmierinātības dēļ, ļaujot dibināt neatkarīgu Norvēģijas valsti. Sākot no 19. gs. 40. gadiem, arvien populārāki kļuva skandināvisma politiskā strāvojuma ideāli, kas sakrita ar romantiskā nacionālisma periodu Eiropas vēsturē. Šīs kustības pamatmērķis bija visu trīs Skandināvijas monarhiju apvienošanās, taču apvienošanās centieni apsīka Otrā Šlēsvigas kara laikā pēc zviedru atteikšanās sniegt palīdzību Dānijai, kas karā zaudēja ievērojamu daļu savas teritorijas. Panskandināvisti tobrīd sāka aizvien vairāk koncentrēties uz kultūras un valodas jautājumiem.

Krievijas revolūciju starplaikā Somija izmantoja Krievijas novārdzināto stāvokli un pirmo reizi vēsturē pasludināja somu tautas neatkarību, bet Otrā Pasaules kara laikā Īslande pasludināja neatkarību no Dānijas. Tādējādi visas pašreizējās Ziemeļvalstis bija ieguvušas neatkarību, ļaujot 1952. gadā dibināt Ziemeļu padomi.

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadsimts Ziemeļvalstu vēsturiskā attīstība
21. Dānija (ES) Fēras (Dānija) Īslande Norvēģija Zviedrija (ES) Somija (ES)
20. Dānija Zviedrija Somija
19. Dānija Zviedrija-Norvēģija (personālūnija) Krievija
(Somijas lielhercogiste)
18. Dānija-Norvēģija (personālūnija) Zviedrija
17.
16.
15. Kalmāras ūnija
14. Dānija Norvēģija Zviedrija
13.
12. Fēras Īslande Norvēģija
Ziemeļvalstu tautas Dāņi Fērieši Īslandieši Norvēģi Zviedri Somi

Ziemeļskandināvijā dzīvojošā sāmu tauta bijusi Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas un Krievijas pakļautībā.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļvalstu satelītkarte

Ziemeļvalstis atrodas Eirāzijas masīva ziemeļrietumu stūrī un stiepjas pāri Ziemeļjūrai līdz vulkāniskas izcelsmes salai Īslandei, tālāk sniedzoties līdz pat Ziemeļamerikas ziemeļaustrumos esošajai pasaules lielākajai salai - Grenlandei. Ziemeļvalstu krasta līnija ir izteikti gara un izrobota.

Ziemeļvalstis kopumā ir pasaulē vistālāk ziemeļos esošais blīvi apdzīvotais reģions, kas daļēji izskaidrojams ar ievērojamo Golfa straumes ietekmi uz Ziemeļvalstu klimatu, kuras dēļ temperatūras šajos platuma grādos ir augstākas nekā citās teritorijās līdzīgos platuma grādos Ziemeļamerikā un Āzijā.

Tuvu Ziemeļpolam esošajās teritorijās valda subarktisks vai polārs klimats, tādēļ vairumā reģiona valstu lielākās pilsētas, augstākais apdzīvotības blīvums, kā arī intensīva lauksaimniecība atrodama attiecīgo valstu dienvidu reģionos. Vairumu kontinentālās teritorijas klāj meži, bet Grenlandi - ledāji. Ledāji klāj arī aptuveni 11% no Īslandes un 1% no Norvēģijas teritorijas.

Ziemeļvalstu ģeoloģiju ir spēcīgi ietekmējuši regulārie ledus laikmeti, kas it sevišķi Zviedrijā un Somijā ir iespaidojis ģeoloģisko ainavu daudzo ezeru un morēnu veidolā. Relatīvi nesenais pēdējais leduslaikmets ir cēlonis arī izteiktai izostāzijai jeb zemes virsmas celšanās procesam (līdz pat 1 cm gadā Somijā), kas turpinās arī mūsdienās.

Ievērojami Ziemeļvalstu ģeogrāfiskie objekti ir Norvēģijas fjordi, Skandināvijas kalnu sistēma, Dānijas un Skones zemienes, Norvēģijas un Zviedrijas salas, kā arī Somijas Jūras arhipelāgs.

Reģiona robežas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļvalstīm tradicionāli pieskaita piecas valstis - Dāniju, Somiju, Īslandi, Norvēģiju un Zviedriju, kā arī to autonomās teritorijas. Šīs definīcijas ietvaros parasti Ziemeļvalstīm netiek pieskaitīti reģioni uz dienvidiem un austrumiem, kas vēsturiski piederējuši iepriekšminētajām valstīm, taču mūsdienās ir piederīgi citām valstīm.

Ziemeļvalstu mūsdienu pamatteritorijas ārējās robežas vēstures gaitā ir mainījušās, taču, atskaitot Somiju un Dāniju, gandrīz tūkstošgadi šīs robežas ir piedzīvojušas tikai ļoti nelielas izmaiņas uz vienu vai otru pusi. Tas izskaidrojams ar dažādu dabisko aizsargbarjeru - mežu, ūdenstilpņu, kalnu un kanālu pārpilnību.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Scandinavia". In Merriam-Webster's Online Dictionary. Retrieved 10 January 2008: "Scandinavia: Denmark, Norway, Sweden—sometimes also considered to include Iceland, the Faeroe Islands, & Finland."
  2. Hovdhaugen, Even; Karlsson, Fred; Henriksen, Carol and Sigurd, Bengt. History of linguistics in the Nordic countries. Societas Scientiarum Fennica, 2000, p. 3
  3. Ziemeļvalstu organizācijas un institūcijas. Norden.org. Atjaunināts: 2011-10-21.
  4. Östman, Jan-Ola; Thøgersen, Jacob. Language attitudes and the ideology of the Nordic. International Journal of the Sociology of Language. Volume 2010, Issue 204, p. 97–127.
  5. Pálsson, Hermann (1965). The Vinland sagas: the Norse discovery of America. Penguin Classics. 28. lpp. ISBN 0140441549. Atjaunināts: 2010-04-15.