Zilais sīlis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zilais sīlis
Cyanocitta cristata (Linnaeus, 1758)
Zilais sīlis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Vārnu dzimta (Corvidae)
Ģints Zilie sīļi (Cyanocitta)
Suga Zilais sīlis (Cyanocitta cristata)
Izplatība
Blue Jay-rangemap.gif

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks

Zilais sīlis (Cyanocitta cristata) ir zvirbuļveidīgo (Passeriformes) kārtas vārnu dzimtas (Corvidae) putnu suga, kas pieder zilo sīļu ģintij (Cyanocitta).

Zilais sīlis ir tipisks Ziemeļamerikas putns. Tā izplatības areāls ir ļoti liels, tas sākas Kanādas dienvidos, aizņem lielas teritorijas ASV vidienē un austrumu krastā, un beidzas Floridas piekrastē un Teksasas ziemeļos. Rietumu robeža zilā sīļa izplatībai robežojas ar sausajiem priežu mežiem. Šie meži ir zilā sīļa tuvākā radinieka Stellera sīļa (Cyanocitta stelleri) izplatības areāla austrumu robeža. Pēdējos gados ziemeļu reģionos zilais sīlis ir ekspandējies uz rietumiem līdz Klusā okeāna krastam.[1] Tā kā mūsdienās abu sugu izplatības areāli ziemeļos pārsedzas, iespējams tās savā starpā reizēm hibridizējas.[2]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad zilais sīlis atpūšas vai barojas, tā cekuls plakaniski noguļas uz galvas, un kļūst grūti pamanāms
Zilais sīlis viegli piemērojas cilvēka klātbūtnei
Rieksts vai grauds parasti tiek aiznests uz vietu, kur to pēc tam ir vieglāk apstrādāt

Zilā sīļa ķermeņa garums, asti ieskaitot, ir 22 - 30 cm, spārnu platums 34 - 43 cm, svars 70 - 100 g.[1] Abi dzimumi ir līdzīgi viens otram, tikai tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes.[3]

Uz galvas zilajam sīlim ir izteiksmīgs cekuls. Atpūtas un barošanās brīžos cekuls pieglaužas pie galvas, bet, ja sīlis ir dusmīgs un agresīvs, cekuls ir sasliets stāvus gaisā. Bailes izpaužas izspūrušā cekulā, kas kļūst līdzīgs otai.[4] Tā apspalvojums ir gaiši zilā krāsā, bet uz sejas, krūtīm un vēdera balts. Seju un kakla rīkles daļu norobežo melna lenta, kas savienojas uz pakauša. Spārniem veidojas ornaments no zilām, baltām un melnām spalvām, bet astes spalvas ir svītrainas - zilās lidspalvas ir greznotas ar šaurām, melnām šķērssvītriņām. Knābis, kājas un acis ir melnas. Knābis ir ļoti spēcīgs, jo zilais sīlis to lieto kā āmurīti riekstu un zīļu sasišanai.

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilais sīlis ir nometnieks, un visu gadu pavada vienā un tajā pašā vietā. Izņēmums ir ziemeļos dzīvojošā pasuga C. c. bromia, kas ziemas periodā migrē uz dienvidiem. Tie nolido vairākus 100 km līdz ziemošanas vietām. Zilie sīļi migrē tikai dienas laikā, veidojot baru no 5 līdz 250 putniem. Tomēr siltās ziemās, kas barības ir daudz, arī ziemeļos dzīvojošie zilie sīļi paliek ligzdošanas vietās un nemigrē.

Zilā sīļa izplatības areālā ir ļoti liela biomu daudzveidība. Dienvidos Floridā tie ir mitrie priežu meži, bet ziemeļos Kanādas egļu meži. Zilajam sīlim vismīļākie ir ozolu un dižskābaržu meži, kā arī jauktu koku meži.[4] Tas ir labi piemērojies dzīvei blakus cilvēkiem, tam patīk apmesties pilsētu parkos un dārzos. Zilais sīlis viegli nomaina izcirstos mežus pret cilvēku stādītiem apstādījumiem.[5]

Zilais sīlis ir diezgan lēns lidotājs, tā lidošanas ātrums ir 32 - 40 km/st, tādējādi atklātās vietās vientuļš zilais sīlis kļūst par diezgan vieglu mērķi plēsīgajiem putniem, kā vanagiem un pūcēm. Pret citiem putniem tas var kļūt agresīvs barošanās vietās, cenšoties tos padzīt no putnu barotavām vai citām barošanās vietām. Lai gan tas nenotiek tik bieži, cik bieži zilo sīli par to vaino. Citiem maziem pautniem ir izdevīgi atrasties zilā sīļa tuvumā, jo zilais sīlis skaļi kliedz, ja pamana plēsīgos putnus, kā arī tas cenšas tos padzīt no savas teritorijas. Ja pūce ir apmetusies dienas laikā atpūsties zilā sīļa ligzdas tuvumā, tas uzbrūk tai tik ilgi līdz tā atrod citu atpūtas vietu. Reizēm zilais sīlis medī mazos putniņus barības iegūšanai.[6]

Inteliģence[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilie sīļi ir vieni no inteliģentākajiem putniem. Tas ir ļoti ziņkārīgs un apķērīgs. Diezgan ierasta un bieži novērota situācija, kad sīlis pamana kādu cilvēku ar kaut ko ēdamu rokās, tas vēro cilvēku un līdzko pārtika netiek pieskatīta, tas to cenšas nozagt. Zilais sīlis diezgan bieži izseko cilvēkus strādājot dārzā sēklu sēšanas laikā. Līdzko cilvēks pamet dobi, tas izkašā sēklas un apēd tās. Jaunajiem putniem patīk rotaļāties ar spīdīgiem un krāsainiem priekšmetiem.[6] Nebrīvē sīļi iemācās izmantot palīginstrumentus, lai iegūtu barību.[7]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilais sīlis pārsit riekstu
ASV tipa pastkastīte

Zilais sīlis ir visēdājs, tas barojas ar riekstiem, zīlēm, kukurūzu, dažādiem labības graudiem, sēklām, ogām, augļiem, kukaiņiem, kā vaboles, sienāži un tauriņi. Retu reizi tas izēd citiem putniem olas un putnēnus.[1] Zilais sīlis barību meklē gan uz zemes, gan kokos.

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riests zilajiem sīļiem sākas martā un beidzas maijā, reizēm tas ievelkas līdz jūlijam. Ligzdai tiek noskatīts kāds liels koks vai krūms, priekšroka tiek dota mūžzaļajiem kokiem un krūmiem. Ligzda tiek uzbūvēta 3 - 10 metru augstumā no zemes. Tai ir bļodas forma, zilais sīlis to būvē no smalkiem zariņiem, saknītēm, mizas strēmelītēm, sūnām un citiem augu izcelsmes stiebriem. Ligzdas būvniecībai tiek izmantoti arī audumu gabaliņi, papīrs un spalvas, reizēm tiek izmantoti dubļi. Vietas izvēlē tas nav izvēlīgs, vietās, kur trūkst koku, tas var ligzdu iebūvēt arī lielākā ASV tipa pastkastītē.[5] Jāņem vērā, ka ASV pastkastes ir atšķirīgas no Eiropas pastkastēm. Reizēm tie ieņem citu putnu ligzdas, īpaši bieži tiek ieņemtas ceļotājstrazda (Turdus migratorius) ligzdas.

Zilais sīlis veido monogāmus pārus uz mūžu. Abi kopā būvē ligzdu un audzina pēcnācējus, lai gan olas perē tikai mātīte. Tēviņš timēr baro mātīti. Dējumā ir 4 - 5 olas, inkubācijas periods ilgst 16 - 18 dienas. Putnēniem apspalvojums izaug pēc 17 - 21 dienas.[6] Kad mazie izlido no ligzdas, visas ģimene līdz ziemai turpina kopā ganīties un baroties. Ziemas periodā, lai izvairītos no sacensībām par barību, jaunie sīļi dodas savas teritorijas meklējumos.

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilajam sīlim ir 4 pasugas:[3]

  • Cyanocitta cristata bromia – ziemeļu zilais sīlis, dzīvo Kanādā un ASV ziemeļos, tas ir vislielākais un gaišākais no visiem zilajiem sīļiem;
  • Cyanocitta cristata cristata – nominālpasuga jeb krasta zilais sīlis, pamatā dzīvo Atlantijas okeāna piekrastē, sākot ar Ziemeļkarolīnas štatu ziemeļos un beidzot ar Teksasas štatu dienvidos, bet tas nav sastopams Floridas dienvidos, tas ir vidēji liels un koši zils;
  • Cyanocitta cristata cyanotephra – iekšzemes zilais sīlis, dzīvo ASV iekšzemē, izplatība ziemeļos pārklājas ar ziemeļu zilo sīli, tas ir vidēji liels, zilais apspalvojums tumši zils, līdz ar to veidojas spēcīgs kontrasts ar koši balto apspalvojumu;
  • Cyanocitta cristata semplei – Floridas zilais sīlis, dzīvo Floridas dienvidos, tas ir vismazākais no visiem zilajiem sīļiem, bet pēc krāsas dienvidnieks ir līdzīgs gaiši zilajai ziemeļu pasugai.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Blue Jay
  2. Rhymer, Judith M. & Simberloff, Daniel (1996): Extinction by hybridization and introgression. Annu. Rev. Ecol. Syst. 27: 83–109.
  3. 3,0 3,1 Madge, Steve & Burn, Hilary (1994): Crows and jays: a guide to the crows, jays and magpies of the world. A&C Black, London. ISBN 0-7136-3999-7
  4. 4,0 4,1 Bird Fact Sheet - Blue Jay
  5. 5,0 5,1 A preliminary list of the birds of Seneca County, Ohio
  6. 6,0 6,1 6,2 Blue JayCyanocitta cristata
  7. Tool-Making and Tool-Using in the Northern Blue Jay

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]