Zilo teorija

Zilo teorija (queer theory) ir sociālo un kultūras studiju, kā arī literatūras teorijas novirziens, kas pēta seksualitātes izpausmes sabiedrībā un kultūrā, kā arī to attiecības ar varu. Galvenā uzmanība tiek pievērsta geju un lesbiešu, kā arī biseksuāļu un transpersonu seksualitātei, tomēr zilo teorija noraida striktu dalījumu heteroseksuālos un homoseksuālos cilvēkos, jo uzskata seksualitāti par plūstošu parādību, kas grūti iekļaujama noteiktā klasifikācijā.

Vēsturisks pārskats

Zilo teorija ASV un Rietumeiropā izplatījās 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad feminisma, poststrukturālisma, geju un lesbiešu studiju ietekmētie pētījumi ieguva šādu nosaukumu. Šajā laikā iznāk nozīmīgākās šim jautājumam veltītās monogrāfijas — Džūditas Batleres "Dzimtes rūpes" (Gender Trouble, 1990, latviski 2012) un Īvas Kosovskas Sedžvikas "Skapja epistemioloģija" (Epistemiology of the Closet, 1990).

Šīs grāmatas ietekmēja gan geju un lesbiešu atbrīvošanās kustība ASV un Rietumeiropā kopš 60. gadu beigām (Gay Liberation), gan lesbiskais feminisms — sieviešu kustība, kas atdalījās no feminisma un pievērsa uzmanību sieviešu seksualitātei. Nozīmīgi bija franču filozofa Mišela Fuko grāmatā "Seksualitātes vēsture" (1—3, 1976—84) paustie uzskati par seksualitāti kā vēsturiski nosacītu dzīves sfēru, poststruktuālisma un psihoanalīzes pārstāvju darbi, kā arī Adrianas Ričas un citu lesbisko feministu esejas.

Ietekme Latvijā

Vairāki dzimtei, seksualitātei, tai skaitā arī homoseksualitātei veltīti tulkoti raksti publicēti krājumā "Mūsdienu feministiskās teorijas" (2001).

Jēdziens "zilo teorija" pirmo reizi minēts H. Matuļa tulkotajā Dž. Kalera grāmatā "Literatūras teorija" (2007), vēlāk to pārņēmuši arī citi autori. Tas radies no vārda "zilais" (krievu "goluboj"), nievājoša homoseksuālu vīriešu apzīmējuma.

2012. gadā Latvijā izdots zilo teorijas fundamentālais darbs, Dž. Batleres grāmata "Dzimtes nemiers".