Zobenbrāļu ordenis
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Zobenbrāļu ordenis (1202 - 1237) jeb Kristus Bruņinieku brālība (vācu: Schwertbrüder, latīņu: Fratres militiæ Christi Livoniae) bija vācu bruņinieku-mūku ordenis Livonijā 13. gadsimta pirmajā pusē.
Ordeni 1202. gadā izveidoja cisterciešu ordeņa abats Teoderihs no Turaidas pēc franču Templiešu ordeņa parauga Rīgas bīskapa Alberta fon Bukshēvdena uzdevumā no vācu rekrūšiem. Tos dēvēja par zobenbrāļiem, jo uz baltajiem apmetņiem bija attēlots sarkans krusts un zobens.
Zobenbrāļi bija karojošie mūki, kas bija devuši nabadzības un šķistības zvērestu. Lai viņiem nodrošinātu ienākumus, bīskaps Alberts atļāva tiem paturēt trešo daļu no iekārotajām teritorijām. Pēc jaunajiem iekarojumiem zobenbrāļu daļa patiesībā kļuva ievērojami lielāka. Šāda kārtība uzjundīja vēlmi pēc jaunajiem iekarojumiem un laika gaitā noveda pie konfliktiem par teritoriālo ieguvumu sadali.[1]
Jau kopš dibināšanas ordenis mēdza ignorēt teorētisko pakļautību bīskapiem. Piemēram, 1218. gadā bīskaps aicināja viņus palīdzēt cīņā pret Dānijas karali Valdemāru II, bet zobenbrāļi vienojās ar dāņiem, un pakļāva Igaunijas ziemeļus.
Zobenbrāļu skaits nepārsniedza dažus simtus, taču ik pavasari viņi saņēma papildspēkus - Ziemeļvācijā savervētos jaunos krustnešus, kuri parasti rudenī devās mājup. Krustnešu izšķirīga priekšrocība salīdzinājumā ar vietējiem karotājiem bija karotāju profesionālisms un daudz pārāka militārā tehnika: stopi, katapultas un mūru graušanas ierīces. Bruņinieku uz zirga varētu salīdzināt ar mūsdienu tanku. Vēlāk zobenbrāļi uzcēla mūra pilis vietās, kur bija atradušies vietējo koka nocietinājumi pilskalnos. Piļu tīkls ļāva tiem kontrolēt jauniekārotās teritorijas. Viņi izmantoja vietējo cilšu politisko sašķeltību un iedzīvojās uz to savstarpējo nesaskaņu rēķina, panākot, ka pakļautās ciltis palīdz sakaut savus kaimiņus. Krustnešu armijā lielāko daļu karaspēka vienmēr veidoja vietējie sabiedrotie un palīgspēki.[2]
Sākotnēji ordeņa galvenā pilis bija Rīgā (tagadējā Konventa sēta) un Cēsīs (Wenden), pēc 1224. gada par tādu kļuva pils Vīlandē (Fellin) Sakalas zemē Igaunijā. Ordenim piederēja arī Siguldas (Segewold) un Aizkraukles (Ascheraden) pilis.
Lietuvieši un zemgaļi pilnīgi sakāva zobenbrāļus 1236. gada Saules kaujā. Nākamajā gadā ordeņa atliekas pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā vietējo atzaru - Livonijas ordeni, kas Zobenbrāļu ordeņa tradīcijas turpināja līdz pat 1560. gadam.
Satura rādītājs |
Zobenbrāļu ordeņa mestri [izmainīt šo sadaļu]
Zobenbrāļu ordeņa celtie vai pārņemtie cietokšņi [izmainīt šo sadaļu]
- 1202. gadā - vecā Rīgas pils (Wittenstein, tagadējās Konventa sētas vietā)
- 1208. gadā - Bertolda dzirnavas (Bertoldsmolen, tagadējā Ķengaraga teritorijā)
- 1208. gadā - Aizkraukles pils (Ascheraden)
- 1208. gadā - Siguldas pils (Segewold)
- 1208./1210. gadā - Cēsu pils (Bertoldsburg/Wenden)
- 1219. gadā - Mežotnes pils (Meschoten), drīz tika atdota Sēlijas bīskapam Bernhardam no Lipes
- 1224. gadā - Vīlandes pils (Fellin)
- 1227. gadā - Rēveles pils (Reval)
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
Skatīt arī [izmainīt šo sadaļu]
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā  |
||
|---|---|---|
| Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (1/3) Tālavas daļa (1/3) Jersikas daļa (1/3) |
Zobenbrāļu ordenis 1202—1237 |
Pēc: Livonijas ordenis (no 1243. gada Livonijas konfederācijas daļa) |
| Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (2/3) Metsepole Jersikas daļa, Koknese, Tālavas daļa (2/3) |
Livonijas bīskapija 1186—1255 (no 1243. gada kā Livonijas konfederācijas daļa) |
Pēc: Rīgas arhibīskapija Livonijas konfederācijas daļa |
| Pirms: 1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm |
Kurzemes bīskapija 1234—1585 |
Pēc: Piltenes apgabals |
