Spāņu valoda

Vikipēdijas lapa
Spāņu valoda
lengua española, idioma español, castellano 
Izruna: IPA: /espaˈɲol/, /kasteˈʎano/ vai /kasteˈʝano/
Valodu lieto: Argentīna, Bolīvija, Čīle, Kolumbija, Kostarika, Kuba, Dominikāna, Ekvadora, Ekvatoriālā Gvineja, Salvadora, Gvatemala, Hondurasa, Meksika, Nikaragva, Panama, Paragvaja, Peru, Puertoriko, Spānija, Urugvaja, Venecuēla;
Nozīmīga iedzīvotāju daļa: Andora, Beliza, Gibraltārs, Trinidāda un Tobāgo, ASV.
Pratēju skaits: Dzimtā valoda: 400—500 milj.
Kopā: 500—600 milj. 
Reitings: 2—4 (dzimtā val.)
Kopā: 3
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Itāliskās
  Romāņu
   Rietumitāliešu
    Gallu-ibēriešu
     Ibēriešu-romāņu
      Rietumibēriešu
       Spāņu valoda 
Rakstība: Latīņu alfabēts (spāņu ortogrāfija) 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: 21 valsts un teritorija
Regulators: Spāņu valodas Akadēmiju asociācija
Valodas kodi
ISO 639-1: es
ISO 639-2: spa
ISO 639-3: spa 

  Spāņu valoda ir oficiālā valoda
  Otrā oficiālā valoda
  Spāņu valodu lieto vairāk nekā 20% iedzīvotāju.

Spāņu valoda (español) jeb kastīliešu valoda (castellano) ir indoeiropiešu valodu saimes romāņu valoda, dzimtā valoda aptuveni 500 miljoniem cilvēku, galvenokārt Amerikā un Spānijā.

Viena no pasaulē populārākajām valodām. Tā ir oficiālā valoda 20 valstīs. Spāņu valoda ir otrā izplatītākā valoda pēc mandarīnu valodas (ņemot vērā dzimto valodu), ceturtā populārākā valoda pēc angļu, mandarīnu un hindustāņu valodas. Lielākais cilvēku skaits, kam spāņu ir dzimtā valoda, ir Meksikā. Kopā ar angļu un franču valodu šī ir viena no pasaulē visvairāk mācītajām svešvalodām.

Spāņu valoda ir daļa no valodu grupas, kas attīstījās no vairākiem latīņu sarunvalodas dialektiem Pireneju pussalā pēc Rietumromas impērijas sabrukuma 5. gadsimtā. Vecākie teksti latīņu valodā ar spāņu valodas pēdām ir no 9. gadsimta. 13. gadsimtā spāņu kļuva par Kastīlijas karalistes oficiālo dokumentu valodu. Spāņu koloniālisma ietekmē Jaunajos laikos spāņu valoda izplatījās citviet pasaulē, īpaši Amerikā.

Kā romāņu valodu grupas valoda spāņu valoda ir latīņu valodas pēctece. Spāņu valodā ir viena no mazākajām atšķirībām no latīņu valodas (apmēram 20%). Aptuveni 75% no modernās spāņu valodas vārdu krājuma ir atvasināti no latīņu valodas.

Spāņu ir viena no sešām oficiālajām ANO valodām, tāpat tai ir oficiālās valodas statuss Eiropas Savienībā, Amerikas valstu organizācijā, Āfrikas Savienībā, Dienvidamerikas valstu savienībā un daudzās citās starptautiskajās organizācijās.

Skaņu izruna spāņu valodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • a — a
  • b — vārda sākumā vai pēc m un n — b, citur — v
  • c — k izņemot pirms e un i, kad izrunā kā θ (šļupstošs s)
  • ch — č
  • d — d
  • e — e
  • f — f
  • g — g, izņemot pirms e un i, kad izrunā kā h
  • gu — pirms e un i — g
  • h — neizrunā
  • i — i
  • j — h
  • k — k (tikai aizgūtos vārdos)
  • l — l
  • ll — ļj (var variēt, piem., lj, ļ, j atkarībā no reģiona)
  • m — m
  • n — n
  • ñ — ņj
  • o — o
  • p — p
  • qu — k
  • r — r
  • s — s
  • t — t
  • u — u
  • v — vārda sākumā vai pēc m un n — b, citur — v
  • w — w (tikai aizgūtos vārdos)
  • x — ks
  • y — pirms patskaņiem — j,atsevišķi — i
  • z — θ (šļupstošs s)

Uzsvars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzsvērta:

  • priekšpēdējā zilbe, ja vārds beidzas ar patskani vai n, vai s (flores);
  • pēdējā zilbe, ja vārds beidzas ar līdzskani, kas nav n vai s (trabajar);
  • pārējos gadījumos uzsvars tiek atzīmēts virs attiecīgā burta (corazón).

Artikuls (El artículo)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spāņu valodā ir:

  • noteiktais artikuls
vienskaitlī daudzskaitlī
vīr. dz.
siev. dz.
el
la
los
las
  • nenoteiktais artikuls
vienskaitlī daudzskaitlī
vīr. dz.
siev. dz.
un
unos
una
unas

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]