Uguns
Uguns ir degšana, kurā izdalās daudz siltuma, veidojot atklātu liesmu. Uguns uzturēšanai ir vajadzīgas trīs lietas — skābeklis vai cits oksidētājs, augsta temperatūra un degtspējīgas vielas, kas parasti ir organiskas vai citas ķīmiskas vielas, kas spēj viegli oksidēties, tas ir, reducētāji. Ja šīs vielas ir vienkopus lielā daudzumā, tad var rasties nekontrolējama uguns izplatīšanās jeb ugunsgrēks. Cilvēks, iemācoties kontrolēt uguns izplatīšanos un uzturēt degšanu, ieguva pārākumu pār bīstamiem dzīvniekiem un dabas procesiem. Uguns cilvēkiem dod gaismu, siltumu un drošību.[1] Jau paleolītā cilvēki iemācījās uguni iegūt paši, kas uguns apdzišanas gadījumā ļāva to atkal atjaunot.
Uguns iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sākotnēji cilvēki uguni ieguva mežu ugunsgrēkos un citos dabas izraisītos aizdegšanās gadījumos. Uguns deva siltumu, gaismu un pat drošību no dzīvniekiem. Tas padarīja cilvēkus atkarīgus no uguns, un lika tiem uzturēt uguni arī tad, kad tas nebija nepieciešams. Taču ar laiku cilvēki iemācījās uguni iegūt paši. Senākie uguns iegūšanas veidi bija no dzirkstelēm, šķiļot divus krama gabalus uz viegli uzliesmojošas vielas vai arī intensīvi beržot divus koka gabalus vienu pret otru, tādējādi paaugstinot temperatūru līdz aizdegšanās pakāpei. Arheologi atklājuši, ka cilvēki ar kramu prata iegūt uguni vismaz pirms 790 000 gadu.[2] Uzlabotā variantā šie uguns iegūšanas veidi tiek izmantoti arī mūsdienu sabiedrībā. Šķiltavās tiek izmantots "kramiņš" (pirofors cērija sakausējums), kuru šķiļot ar tērauda ritenīti, tiek aizdedzināts degmaisījums vai gāze. Iegūstot uguni ar sērkociņiem, sērkociņa gals, kas ir pārklāts ar viegli aizdedzināmu vielu, ir strauji jāberž pret zēveli, kurai ir abrazīva virsma. Berzes ceļā izdalītais siltums ir pietiekošs, lai sērkociņa pārklājums aizdegtos.
Uguns izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uguns izmantošana deva dažādas priekšrocības cilvēku sabiedrībā.
- Uguns radītais siltums ļāva dzīvot teritorijās, kur valdīja aukstas ziemas un cilvēki nebija pielāgoti šādam aukstumam.
- Uguns izstarotā gaisma ļāva pagarināt cilvēku darbību arī tumšajā diennakts laikā.
- Pārtikas apstrāde ar uguni ļāva paplašināt pārtikas sortimentu. Vārot augu un dzīvnieku barību, tika neitralizētas augu un dzīvnieku indes, kā arī pārtika tika dezinficēta.
- Uguns pasargāja cilvēkus no plēsīgiem un bīstamiem zvēriem, jo tiem ir instinktīvas bailes no uguns.
- Uguns tika lietota arī medībās. Izdedzinot aizaugušus brikšņus, veidojās atklātas teritorijas, kurās bija vieglāk nomedīt.
- Ar lauksaimniecības attīstību ar uguni sāka līst mežus un veidot līdumus. Kokogles savukārt noderēja kā dabīgs mēslojums.
- Ar uguns palīdzību iemācījās kausēt metālus, kas deva iespēju no akmens laikmeta pāriet uz bronzas un dzelzs laikmetu.
Ugunsgrēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nevēlamu un nekontrolējamu uguns izplatīšanos sauc par ugunsgrēku. Ugunsgrēki ir bīstami, jo tajos sadeg ne tikai materiālās vērtības, bet tie var skart arī dzīvniekus un cilvēkus. Pēc bojā gājušo skaita lielākie ugunsgrēki parasti ir bijuši pilsētās, piemēram, Lielais Romas ugunsgrēks (64. gadā), Lielais Londonas ugunsgrēks (1666. gadā) un Lielais Čikāgas ugunsgrēks (1871. gadā), bet pēc izdegušās platības meža ugunsgrēki ir daudz lielāki.
Ugunsdrošība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 | Šī sadaļa jāpapildina. |
Par ugunsgrēku novēršanu, to ierobežošanu un cilvēku evakuāciju no apdraudētās vietas rūpējas ugunsdzēsēji.
Attieksme pret uguni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uguns milzīgā nozīme cilvēku dzīvē radīja uguns pielūgšanas kultus un uguns izmantošanu reliģiskos rituālos. Savukārt, bīstamība, darbojoties ar uguni, liek audzināt bērnos uzmanību pret to. Lielā mērā tas atklājas arī latviešu tautasdziesmās un folklorā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: uguns |
 | Šis ar sabiedrību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|