Ādolfs Joffe
| ||||||||||||||
Ādolfs Joffe (krievu: Адольф Абрамович Иоффе, franču: Adolf Joffé, 1883-1927) bija karaīmu izcelsmes Krievijas revolucionārs un padomju diplomāts. Krievijas delegācijas vadītājs Latvijas—Krievijas miera sarunās (1919-1920). Apsūdzēts trockismā, izdarīja pašnāvību.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1883. gada 22. oktobrī Simferopolē turīgā Krimas karaīmu ģimenē. Kā 19 gadīgs jauneklis iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā. Studēja medicīnu Berlīnes Humbolta universitātē, interesējās par psihoanalīzi. 1905. gada revolūcijas laikā atgriezās Krievija un piedalījās sabiedriskajās aktivitātēs, tādēļ bija spiests emigrēt uz Vīni, kur pabeidza medicīnas studijas.
Vīnē viņš iepazinās ar Leonu Trocki, kas kļuva par viņa draugu un atbalstītāju. Emigrācijā kopā ar Trocki izdeva laikrakstu "Pravda" (1906-1912), brauciena laikā uz Odesu viņu apcietināja un izsūtīja uz Toboļskas guberņu Sibīrijā, kur viņš strādāja par ārstu. Pēc Februāra revolūcijas viņš aizbēga no izsūtījuma un pievienojās boļševiku vadībai, kas gatavoja Petrogradas apvērsumu. No 1917. gada 19. augusta līdz 1918. gada 8. martam Joffe bija VK(b)P Centrālkomitejas sekretārs, līdztekus vadīja Brestļitovskas miera sarunu delegāciju. Pēc miera līguma noslēgšanas 1918. gada aprīlī viņu iecēla par Krievijas PFSR vēstnieku Vācijas impērijā, kur viņš Ļeņina uzdevumā parakstīja Berlīnes papildvienošanos. 1918. gada novembrī pēc apsūdzības sacelšanās organizēšanā viņu kopā ar visu vēstniecības personālu izraidīja no Vācijas.
1919. gada 2. decembrī Joffi iecēla par Krievijas delegācijas vadītāju pamiera un miera sarunām ar Igauniju, Latviju un Lietuvu. No 1920. gada 13. septembra līdz 1921. gada 18. martam viņš vadīja Padomju Krievijas delegāciju sarunās ar Poliju, kas beidzās ar Rīgas miera līguma parakstīšanu. 1922. gadā viņš bija Krievijas delegācijas loceklis Dženovas konferencē, pēc tam pirmais PSRS vēstnieks Ķīnas republikā (1922-1924) un pārstāvis Japānā. Pēc slimošanas perioda viņu iecēla par vēstnieku Lielbritānijā, pēc tam Austrijā.
1926. gadā Joffe veselības pasliktināšanās dēļ pārtrauca diplomātisko karjeru un atgriezās Maskavā, kur strādāja Koncesiju lietu Valsts komitejā un lasīja lekcijas starptautiskajās attiecībās Maskavas universitātē. Pēc Staļina uzvaras politiskajā cīņā pār Trocki un viņa izslēgšanas no boļševiku partijas, Joffe 1927. gada 16. novembrī Maskavā nošāvās. Lielā terora laikā viņa kapavieta tika iznīcināta un atjaunota tikai 1956. gadā. Joffes tuviniekus apcietināja uz izsūtīja uz soda nometnēm. Viņa sieva Marija un meita Nadežda ieslodzījumā atradās 20 gadus,[1] dēlu Vladimiru 1937. gadā nošāva.[2]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Maria Joffe: One Long Night: A Tale of Truth. New Park Publications 1977 ISBN 0-902030-93-0
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|