Ģederts Ramans

Vikipēdijas lapa
Ģederts Ramans
Ģederts Ramans
Personīgā informācija
Dzimis 1927. gada 8. septembrī
Jelgavā
Miris 1999. gada 22. jūlijā (71 gads)
Tautība latvietis
Profesionālā informācija
Mācības Daugavpils mūzikas skolā
Rīgas 1. mūzikas skolā
Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā
Latvijas Valsts konservatorijā
Skolnieki Ģirts Bišs
Mārtiņš Brauns
Mikus Čeže
Rihards Dubra
Gunārs Freidenfelds
Aivars Kalējs
Rolands Kronlaks
Roberts Liede
Pēteris Plakidis
Jānis Petraškevičs
Jānis Porietis
Armands Strazds
Andris Vecumnieks
Imants Zemzaris
u.c.

Ģederts Ramans (dzimis 1927. gada 8. septembrī Jelgavā, miris 1999. gada 22. jūlijā) bija latviešu komponists, pasniedzējs un skaņu režisors.

Ramans ir viens no latviešu simfoniķiem, pielīdzināms Jānim Ivanovam, Ādolfam Skultem, Artūram Grīnupam, Romualdam Grīnblatam, Edmundam Goldšteinam, Jānim Kalniņam un Romualdam Kalsonam.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Jelgavā ģeogrāfa Ģederta Ramana un viņa sievas vecmātes Nellijas ģimenē.[1] Deviņu gadu vecumā sāka mācīties Daugavpils mūzikas skolā pie tautasdziesmu apdarinātāja un komponista Alfrēda Feila. Vēlāk mācījās Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, kur apguva agronoma specialitāti, kopā ar pieciem citiem jauniešiem nodibināja muzikantu kapelu, kas spēlēja sarīkojumos un kāzās.

Mācījās klarnetes un akordeona spēli Rīgas 1. mūzikas skolā, līdztekus sāka studēt meteoroloģiju Latvijas Valsts universitātē, bet 1947. gadā sāka apgūt kordiriģēšanu Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, kur skolotājs un komponists Jānis Līcītis viņam ieteica pamēģināt kompozīciju, tādēļ 1950. gadā iestājās konservatorijā, kur mācījās pie Ādolfa Skultes. Studiju laikā Latvijas Radio mākslinieciskais vadītājs Jānis Ivanovs uzaicināja Ramanu strādāt par skaņu režisoru. Tur Ramans strādājis līdz 1955. gadam kopā ar komponistu un estrādes orķestra vadītāju Ringoldu Ori.[1][2]

1955. gadā, gadu pēc Latvijas televīzijas dibināšanas, Ramans no radio pārcēlās uz televīzijas Āgenskalna studiju, kur galvenā skaņu režisora amatā strādāja līdz 1968. gadam.

Paralēli darbam televīzijā no 1961. gada (pēc paša atmiņām[3], citos avotos — no 1965. gada)[1] strādāja par kompozīcijas pasniedzēju Emila Dārziņa mūzikas skolā, no 1973. gada strādājis par pasniedzēju konservatorijā.

No 1968. līdz 1984. gadam Ramans bija Komponistu savienības valdes priekšsēdētājs. Orests Silabriedis žurnālā "Mūzikas Saule" rakstīja:

"Daudzi kā vienu no Ramana būtiskākajiem ieguldījumiem mūzikas dzīves organizēšanā atzīst Mūzikas dienu iedibināšanu [1970]. gadu otrajā pusē. "Tas sākās Kuldīgā, turpinājās citviet Latvijā, katru pavasari arvien lepnāk, no vienas dienas uz divām dienām, ar nakšņošanu un jaundarbu rakstīšanu," atceras Oļģerts Grāvītis. Pasākumos piedalījās Nacionālais simfoniskais orķestris, operas solisti, daudz skanēja kamermūzika."[1]

Ramans dzīvoja t.s. komponistu mājā Eduarda Smiļģa ielā 34 Pārdaugavā, kur dzīvojuši arī Lija Krasinska, Ādolfs Skulte, Silvija Stumbre, Aldonis Kalniņš, Alfrēds Amoliņš un citi.

Sieva — Laima, skolasbiedrene no Mediņa mūzikas skolas laikiem, viņiem divas meitas — Ilze un Kristīne.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepilnīgs saraksts:

  • muzikālā komēdija "Kaijas bez jūras" (1960)
  • Saksofona koncerts (1962)
  • vokālais cikls Trīs tēlojumi (1969)
  • Concerto leggiero deviņiem džeza instrumentiem un stīginstrumentu orķestrim (1970)
  • balets "Brīnišķīgais saldējuma krāsas uzvalks" (1976)
  • kantāte "Mazā regate" (1979)
  • Koncerts poēma angļu ragam, obojai un simfoniskajam orķestrim (1982)
  • kantāte "Dabas kalendārs" (1983)
  • Divertisments flautai, trompetei, klavierēm, sitaminstrumentiem un stīginstrumentiem
  • dziesmas:
    • "Man šodien astoņpadsmit gadu"
    • "Vakara saulei"
  • opuss "Sālsmaize Kartupeļu ielā"
  • bosanova "Krāsu deja"
  • diksilends "Ar mēbelēm un paunām"
  • svings "Plānā siena"
  • Klarnetes sonāte à la Pulenks
  • simfonijas:
    • Otrā simfonija (1965)
    • Trešā simfonija (1970)
    • Ceturtā simfonija (1974)
    • Piektā simfonija (1977)
    • Sestā simfonija (1979)
    • Septītā simfonija (1983)
    • Astotā simfonija (1985)
    • Devītā simfonija (1988)

u.c.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Simfoniķis uz latviešu estrādes sliekšņa[novecojusi saite], Orests Silabriedis, raksts žurnālā Mūzikas Saule, 2006, Nr. 6; raksts pārpublicēts Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. LMIC mājaslapā 15.12.2006, informācija iegūta 18.07.2008
  2. Radioteātra intermeco, Latvijas Radio raidījums (21.05.1997), informācija iegūta no "Mūzikas Saule" raksta
  3. "Mazs bilžu albums", Ģederta Ramana atmiņas, pierakstījis Oļģerts Šusts, publicētas žurnālā Skola un ģimene 1987. gada 9. numurā, informācija iegūta 18.07.2008 no raksta žurnālam Mūzikas Saule pārpublicējuma LMIC mājaslapā