Eurofighter 2000 Typhoon

Eurofighter 2000 Typhoon
	Vācijas GKS (Luftwaffe) iznīcinātājs Eurofighter
Tips	daudzuzdevumu iznīcinātājs
Ražotājs	Eurofighter GmbH
Konstruktors	Eurofighter GMBH
Pirmais lidojums	1994. gada 27. martā
Statuss	atrodas bruņojumā, tiek ražots
Primārais lietotājs	Luftwaffe; Karaliskie Gaisa spēki; Spānijas Gaisa spēki; Itālijas Gaisa spēki; Austrijas Gaisa spēki
Ražošanā	1994-Pašlaik
Skaits	571 (2020. gada oktobris)
Izmaksas	$ 123,0 milj. (2012)
Attīstīts no	British Aerospace EAP

Eurofighter 2000 Typhoon ir Eiropas 4.5 paaudzes reaktīvā daudzuzdevumu iznīcinātājlidmašīna, kas kopš 2009. gada piedalās Baltijas gaisa patrulēšanas misijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eurofighter projekta konsorciju 1986. gada jūnijā dibināja Lielbritānija, Vācija un Itālija, vēlāk pievienojās Spānija. Prototipa pirmais lidojums notika 1986. gada 8. augustā. Francija piedalījās sākuma diskusijās, bet izlēma par savu programmu īstenošanu. EFA koncepcija paredzēja izveidot triecienlidmašīnu ar aktīvu digitālu lidojuma vadības kontroles sistēmu, kompleksu avioniku, daudzfunkciju kabīnes displejiem, oglekļa šķiedru kompozītmateriālu, plašu alumīnija, litija un titāna sakausējumu izmantošanu un tiešo balss ievadu.

1987. gada 1. septembrī tika izstrādātas EFA Eiropas Štāba specifiskās prasības relatīvi vieglam modernam divu turbodzinēju vienvietīgam iznīcinātājam, kas būtu optimizēts tuvajām gaisa kaujām, bet būtu spējīgs veikt arī sekundārus gaiss-zeme triecienus un spētu pacelties no parastiem īsiem skrejceļiem. Lidmašīnai jābūt ar zemu atstarotā radara signāla līmeni un augstu virsskaņas kreiserātrumu, ātri un viegli apkalpojamai. Vācija un Itālija tiecās tikai pēc gaiss-gaiss kaujas spējām, bet apstiprināja kopējo specifikāciju 9,75 tonnu tukšās masas lidmašīnai, ar 50 m² spārnu laukumu un 90 kN vilkmi katram EJ200 divkontūru turbodzinējam, kuru izgatavoja Eurojet konsorcijs (Rolls-Royce, MTU, Fiat Avio, SENER) .

1988. gada 23. novembrī parakstīja 5,5 miljardu sterliņu mārciņu kontraktu par astoņu prototipu (ieskaitot divietīgu) būvi un testēšanu līdz 1999. gadam. Lielbritānijā būvēja trīs, Vācijā — divus, Itālijā — divus un Spānijā vienu prototipu. Pasūtījumu finansēja proporcionāli valstu industriālajām piedalīšanās spējām: pa 33 % BAe un MBB (tagad Deutsche Aerospace), 21 % Aeritalia (tagad Alenia) un 13 % CASA. 1996. gadā paziņoja sagaidāmo iepērkamo lidmašīnu skaitu — 765, pa 250 lidmašīnām iepirks britu Karaliskie gaisa spēki un Luftwaffe, 165 lidmašīnas Itālijas gaisa spēki un 100 Ejercito del Aire.

1990. gada maijā pēc salīdzināšanas ar uzlaboto Hughes APG-65 radaru, lidmašīnu nolēma apgādāt ar jaunu ECR-90 daudzfunkciju impulsu Doplera uguns kontroles radaru, ar iespējām vienlaicīgi meklēt un atklāt vairākus mērķus, ko izstrādāja Euroradar (GEC-Ferranti, itāļu FIAR un spāņu INISEL). Stacija paredzēta lietošanai ar Hughes AIM-120 g-g raķetēm, tā arī nodrošina mērķnorādes viļņus pusaktīvājām radiolokācijas raķetēm. Četras g-g raķetes izvietotas pusiegremdētos zemfizelāžas piekares mezglos ar zemu aerodinamisko pretestību , vēl ir deviņi piekares mezgli dažādam apbruņojumam, no kuriem trīs piemēroti papildus degvielas tvertņu piekāršanai, kuru kopējā ietilpība sasniedz 6500 kg. Eurofighter var nest g-z ieročus, ieskaitot Brimstone un DWS 37 pretbruņu ieročus (trīs zem katra spārna un vienu zemfizelāžas) un lāzernovades bumbas. Fizelāžas labajā pusē izvietots Mauser Mk27 27 mm lielgabals ar 150 lādiņiem. EFA radaru papildināja ar infrasarkano meklēšanas un pavadīšanas sistēmu (IRST), ar pasīvu vairāku mērķu meklēšanas un attēlošanas režīmu. Sistēmu izstrādāja itāļu Eurofirst grupa, britu Thom-EMI Electronics un spāņu Eurotronica. Kontrakts paredzēja arī integrētas aizsardzības sistēmas izstrādāšanu Marconi Defence Systems/Electronica konsorcijā, lidmašīnas aizsardzībai no uzbrūkošām raķetēm, lāzera un radara apstarošanas brīdinājuma sistēmu, spārnu galu elektroniskās cīņas mezglu, dipola atstarotāju un siltumķērāju izmetējiekārtu izgatavošanu. Tomēr Vācija un Spānija meklēja lētāku amerikāņu ražojuma aprīkojumu.

Lēmumu par ražošanas kapitālieguldījumiem pieņēma 1993. gada sākumā. Pēc septiņu revidētu EFA projektu salīdzināšanas vienojās par mazliet vienkāršotu un mazāk spējīgu jaunu EFA variantu jeb Eurofighter 2000 ar iespējām uzstādīt lētāku ārzemju aparatūru, kas ļāva samazināt lidmašīnas izmaksas līdz 90 miljoniem DM. Vācu lidmašīnas apgādāja ar lētāku Hughes APG-65 radaru, zemāka līmeņa pašaizsardzības aprīkojuma, kas ļāva samazināt lidmašīnas izmaksas par 30 %. Pirmie divi EFA prototipi DA.1 un DA.2 pirmos lidojumus veica 1994. gada 27. martā un 6. aprīlī un bija aprīkoti ar pagaidu RB.199-22 turbodzinējiem. Alenia DA.3 ar oriģinālo EJ200 — 1994. gada beigās. Britu būvētā lidmašīna DA.4 bija gatava pirmajam lidojumam reizē ar DA.1. DASA DA.1 pirmajos lidojumos testēja programmu nodrošinājumu lielā lidojuma ātrumā, pirms maksimālo lidojuma parametru sasniegšanas. BAe DA.4 bija pirmais divvietīgais EFA variants un arī ECR 90 radara izstrādnes prototips. 1999. gada februārī Grieķijas valdība paziņoja par nolūku iepirkt EF-2000 Typhoon.

EF2000 Tehniskie dati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parametrs	Vērtība
Spārnu plētums	10,95 m
Lidmašīnas garums	15,96 m
Augstums	5,28 m
Spārnu laukums	50,0 m2
Apkalpe	1 vai 2
Divi Eurojet EJ200	9180/6120 kgf
Pilna masa	23500 kg
Pašmasa	11000 kg
Maks. ātrums	2 M
Lietderīgā krava	6500 kg
Pārslodze	-3 +9g
Pacelšanās ceļš	500 m
Degvielas iekšējās bākas	4000 l
Degvielas ārējās bākas	2000 l
Nosēšanās ceļš	500 m
Kaujas darba rādiuss	601-1390 km
Lidojuma griesti	19800 m