Bērnību pavadīja sava tēva Lotāra I un vectēva Ludviķa I galmā. 840. gadā vectēvs viņu iecēla par Itālijas karali, bet drīz vien pēc viņa nāves sākās cīņas par franku ķēniņa troni starp trim viņa dēliem. 843. gadā viņa tēvs Lotārs I ar saviem brāļiem Ludviķi Vācieti un Kārli Plikgalvi noslēdza Verdenas līgumu un sadalīja Kārļa Lielā dibināto impēriju trīs daļās.
Viņa tēvs Lotārs mantoja ķeizara titulu, iegūdams Itālijas daļu, kā arī joslu starp Reinu un Ronu.[1]
843. gadā Lotārs I nosūtīja savu dēlu Ludviķi uz Itāliju cīnīties ar saracēņiem (arābiem), 844. gadā Romas pāvests Sergejs II viņu kronēja par langobardu ķēniņu un 850. gadā pāvests Leons IV par Romiešu ķeizaru. Pēc tam, kad saracēņi uzbruka Montekazino un Sanvinčenco klosteriem Lacio reģionā, pēc klosteru abatu aicinājuma Ludviķis 851./852. gadā uzsāka kara kampaņu pret arābu emīriem.
Kad 855. gadā Lotārs I Vidusfranku valsti ar Prīmas līgumu sadalīja mantojumā saviem trim dēliem, Ludviķis II kā vecākais dēls mantojumā ieguva ķeizara titulu un Itālijas karalisti. Pēc sava jaunākā brāļa Provansas Kārļa nāves 863. gadā Ludviķis II ar savu brāli Lotāru II sadalīja Burgundijas herogisti un ieguva Lejasburgundiju kopā ar Provansas daļu.
No 866. līdz 871. gadam ķeizars Ludviķis II karoja ar saracēņiem un 871. gadā ar Austrumromas impērijas karaflotes palīdzību iekaroja Bari emirātu.
Atgriezies Itālijas ziemeļos, viņš nomira 875. gada 12. augustā netālu no Brešas. Par Karolingu impērijas ķeizaru kļuva viņa tēva pusbrālis Kārlis Plikgalvis.[2]
Itālija)_-_Foto_Giovanni_Dall%27Orto_25-Apr-2007.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ludviķis II.
.svg){kind=small}
