Pirmais Čečenijas karš: Atšķirības starp versijām

Vikipēdijas lapa
Pārlūkot vēsturi
← Vecāka versijaJaunāka versija →
Dzēstais saturs Pievienotais saturs
VizuālaisVikiteksts
Addbot (diskusija | devums)
61 789 edits
m Bots: pārvieto 39 starpvikipēdiju saites, kas atrodas Vikidatos d:q29269
bija visai neneitrāli, var pat teikt, pretkrieviski; centos pārrakstīt neitrālāk ar atsaucēm, pārsvarā no angļu, bet arī no krievu Vikipēdijas
16. rindiņa: 16. rindiņa:
|casualties2 = '''Militārie zaudējumi:''' <br />17 000 - 20 000<br />'''Civilie zaudējumi:'''<br />9 000<ref>[http://www.iht.com/articles/2005/08/15/news/chech.php Chechen official puts death toll for 2 wars at up to 160,000] {{en ikona}}</ref>
|casualties2 = '''Militārie zaudējumi:''' <br />17 000 - 20 000<br />'''Civilie zaudējumi:'''<br />9 000<ref>[http://www.iht.com/articles/2005/08/15/news/chech.php Chechen official puts death toll for 2 wars at up to 160,000] {{en ikona}}</ref>
}}
}}
'''Pirmais Čečenijas karš''' bija [[karš|militārs konflikts]] starp [[Krievija|Krievijas Federāciju]] un [[Čečenija|Čečeniju]] no [[1994]]. gad decembra līdz [[1996]]. gada augustam. Pēc sākotnējās kampaņas, kas norisinājās no [[1994]]. līdz [[1995]]. gadam, karš sasniedza savu kulmināciju postošā kaujā par [[Groznijas kauja|Grozniju]], kurā uzvaru guva [[čečeni|čečenu]] separātisti. Turpmākajā kara gaitā [[Krievijas bruņotie spēki]] centās iegūt kontroli pār Čečenijas kalnu reģioniem, tomēr čečenu piekoptais [[partizānu karš]], reidi uz līdzenumu reģioniem, spēja izjaukt krievu ieceri, lai arī viņu rīcībā bija ievērojami lielāki cilvēku resursi, lielāks daudzums ieroču un gaisa spēki.
'''Pirmais Čečenijas karš''' bija [[karš|militārs konflikts]] starp [[Krievija|Krievijas Federāciju]] un [[Čečenija|Čečeniju]] no [[1994]]. gad decembra līdz [[1996]]. gada augustam. Karu ievadīja bruņotie konflikti starp Ičkerijas prezidentu Dž. Dudajevu un opozīcijas spēkiem. Zināms arī, ka de facto neatkarības gados pret nečečenu iedzīvotājiem tika vērsta masveida diskriminācija, tostarp slepkavības. <ref name=Orlov>Орлов, О. П. Черкассов, В. П. ''Россия — Чечня: Цепь ошибок и преступлений.'' [http://www.memo.ru/hr/hotpoints/chechen/itogi/ Международное общество «Мемориал»/Правозащитный центр «Мемориал»]</ref><ref>''Unity Or Separation: Center-periphery Relations in the Former Soviet Union''. Daniel R. Kempton, Terry D. Clark Eds. Praeger, 2001, p.122</ref><ref>Sebastian Smith. ''Allah's Mountains: Politics and War in the Russian Caucasus'' I. B. Tauris, 1998, p.134</ref> Pēc sākotnējās kampaņas, kas norisinājās 1994. g. nogalē, no [[1994]]. g. decembra līdz [[1995]]. gada martam karš sasniedza savu kulmināciju postošā kaujā par [[Groznijas kauja|Grozniju]], kurā uzvaru guva Krievijas bruņotie spēki. Pilsēta faktiski pārvērtās drupās.<ref>Williams, Bryan Glyn. ''The Russo-Chechen War: A Threat to Stability in the Middle East and Eurasia''?. Middle East Policy, Vol VIII, No 1, March 2001.</ref> Turpmākajā kara gaitā [[Krievijas bruņotie spēki]] ieguva kontroli par republikas līdzenumu rajoniem un centās izplest to arī pār kalnu reģioniem, tomēr čečenu piekoptais [[partizānu karš]], sprādzienu diversiju rīkošana un ceļu mīnēšana un reidi uz līdzenumu reģioniem, spēja izjaukt krievu ieceri, lai arī viņu rīcībā bija ievērojami lielāki cilvēku resursi, lielāks daudzums ieroču un gaisa spēki. Tomēr Groznija un līdzenumu reģioni palika Federālā karaspēka kontrolē.


1995. g. jūnijā lauku komandieris Šamils Basajevs ar bruņotām vienībām iebruka Stavropoļjes novada pilsētā Budjonovskā un sagūstīja no 1500 līdz 2000 civiliedzīvotāju, paturot tos pilsētas slimnīcā (vairums ķīlnieku bija slimnīcas pacienti un darbinieki); nogalināti ieņemšanas laikā un neveiksmīgajos Krievijas speciālo vienību triecienuzbrukumos tika no 100 līdz 200 cilvēku. Teroristi pieprasīja pārtraukt karu Čečenijā. Pēc triecienuzbrukumiem notika Basajeva un Krievijas premjerministra V. Černomirdina telefoniskās pārrunas, kuru rezultātā lielākā daļa dzīvi palikušo ķīlnieku tika atbrīvoti, bet teroristi 123 ķīlnieku aizsegā devās uz Čečenijas kalnu rajonu (Vedenas ciema apkārtnē, kas ir nozīmīga vieta [[Čečeni|čečenu]] separātisma vēsturē un Basajeva dzimtene<ref>Wilhelmsen, Julie (January 2005). [http://werzit.com/intel/classes/amu/classes/lc514/LC514_Week_08_The_Islamization_of_the_Chechen_Separatist_Movement.pdf "Between a Rock and a Hard Place: The Islamisation of the Chechen Separatist Movement". Europe-Asia Studies 57 (1): 35–59.] Apskatīts 2012. g. 30. decembrī.</ref>).
Konfliktam ieilgstot krievu bruņoties spēki tika demoralizēti, sabiedrībā pieauga negatīvā nostāja pret kampaņu, kas noveda pie tā, ka 1996. gadā tika panākt vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, bet nākamajā gadā tika parakstīts [[miera līgums]]. Krievijas bruņotie spēki tika izvesti no reģiona un Čečenija ieguva neatkarību [[de facto]]. Pēc Krievijas armijas datiem konfliktā gāja bojā ap 5 500 Krievijas bruņoto spēku [[Kareivis|karavīri]], tomēr citi statistikas dati min skaitļus starp 3 500 un 7 500, bet vairāki avoti nosauc skaitli no 3 000 līdz par 15 0000.<ref>[http://www.cdi.org/russia/245-14.cfm ''"Casualty Figures"'' Jamestown Foundation] {{en ikona}}</ref> Arī dati par čečenu karotāju zaudējumiem ir dažādi, tomēr lielākoties tiek minēts skaitļi robežās no 3 000 līdz 15 000. Vairāk kā 500 000 civiliedzīvotāju kara rezultātā palika bez pajumtes, bet bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits tiek lēsts no 30 000 līdz 100 000.<ref>[http://www.globalsecurity.org/military/world/war/chechnya1.htm First Chechnya War - 1994-1996] [[Globalsecurity.org]] {{en ikona}}</ref> Jau drīz, [[1999]]. gada augustā, sākās [[Otrais Čečenijas karš]].

<gallery widths="160px" heights="210px" perrow="3">
Attēls:Evstafiev-chechnya-palace-gunman.jpg|Čečenu kaujinieks pie demolētās Prezidenta pils Groznijā 1995. g. janvārī
Attēls:Shamil Basaev.jpg|Čečenu lauku komandieris Šmils Basajevs autobusā ar ķīlniekiem 1995. g. jūlijā
Attēls:Grozny2.jpg|Groznijas kvartāla drupas pēc Pirmā Čečenijas kara
</gallery>

Čečenijas galvenais [[muftijs]] [[Ahmads Kadirovs]] pasludināja cīņu ar federālo karaspēku par [[Džihāds|džihādu]] (reliģiskais karš [[Islāms|islamā]]). Konfliktam ieilgstot, krievu bruņotie spēki tika demoralizēti,{{Nepieciešama atsauce}} sabiedrībā pieauga negatīvā nostāja pret kampaņu (bet 1996. g. notika prezidenta vēlēšanās). 1996. g. janvārī čečenu kaujinieki iebruka kaimiņu autonomās republikas [[Dagestānas republika|Dagestānas]] pilsētā [[Kizļara|Kizļarā]], sākotnēji mēģinot ieņemt Krievijas karabāzi, bet tad – ieņemot ķīlniekus dzemdību namā.<ref>''Former Chechen Rebel Leader, Once a Thorn in Russia's Side, Dies in Prison''. The New York Times, March 16, 2008</ref> Arī pēc separatiskās Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva nogalināšanas gaisa spēku operācijā 1996. g. 21. aprīlī džihādistu darbība neapsīka. 1996. gada 27.–28. maijā Maskavā tika panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu.<ref>[http://www.voinenet.ru/voina/istoriya-voiny/574.html Voinenet.ru — Срыв мирных переговоров{{val-ru|}}]</ref> 1996. g. augustā čečenu kaujinieki negaidīti ieņēma Grozniju, Gudermesu un Argunu (operācija "Džihāda" jeb operācija "Nulle").<ref>Knezys, Stasys. Sedlickas, Romanas. ''The War in Chechnya''. College Station, TX: Texas A&M University Press, 1999.</ref> Pēc Krievijas Prezidenta Borisa Jeļcina lēmuma 1996. g. 31. augustā tika parakstīta Hasavjurtas vienošanās par pamieru, kas darīja galu Pirmajam Čečenijas karam. Krievijas bruņotie spēki tika izvesti no reģiona un Čečenija ieguva neatkarību [[de facto]]; saskaņā ar vienošanos turpmākas diskusijas par Čečenijas statusu tika atliktas līdz 2001. gada 31. decembrim.{{Nepieciešama atsauce}}

Pēc Krievijas armijas datiem konfliktā gāja bojā 5 042 Krievijas bruņoto spēku [[Kareivis|karavīru]], bez vēsts pazuda 510 un ievainots/traumēts/kontuzēts – 16 098<ref name=krivosheyev>Коллектив авторов. ''Россия и СССР в войнах ХХ века: Потери Вооружённых Сил'' / Г. Ф. Кривошеев. — М.: ОЛМА-ПРЕСС, 2001. — С. 582—584. — 608 с. — (Архив). — 5 000 экз. — ISBN 5-224-01515-4</ref> tomēr citi statistikas dati min skaitļus starp 3 500 un 7 500, bet vairāki avoti nosauc skaitli no 3 000 līdz par 15 000.<ref>[http://www.cdi.org/russia/245-14.cfm ''"Casualty Figures"'' Jamestown Foundation] {{en ikona}}</ref> Čečenu kaujinieku avoti lēš Krievijas militāros upurus skaitā līdz 80 000.<ref name=kavkazcenter>[http://www.kavkazcenter.com/russ/content/2005/08/16/36729_print.html Цифровая пропаганда Кремля (KavkazCenter)]</ref> Arī dati par čečenu karotāju zaudējumiem ir dažādi. Krievijas Bruņoto spēku dati liecinot par 17 391 cilvēku upuriem (iespējams, kopā ar karagūstekņiem);{{Nepieciešama atsauce}} paši separātisti min 2870 vai 3800 upurus.<ref name=kavkazcenter />, citi avoti <ref name=krivosheyev /> – 2500–2700. Vairāk kā 500 000 civiliedzīvotāju kara rezultātā palika bez pajumtes, bet bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits tiek lēsts no 30 000–40 000 (Krievijas oficiālie dati, balstoties uz tiesībsargu datiem<ref>[http://www.polit.ru/research/2004/02/19/kniga_chisel.html Александр Черкасов. ''Книга чисел. Книга утрат. Книга страшного суда'' Международное общество «Мемориал»/Правозащитный центр «Мемориал»]</ref>) līdz 100 000 (separātistu dati<ref>[https://web.archive.org/web/20070821154629/http://www.hrvc.net/htmls/references.htm ''Civil and military casualties of the wars in Chechnya'' Wayback Machine. Russian-Chechen Friendship Society (apskatīts 2007. g. 21. augustā)]</ref>).<ref>[http://www.globalsecurity.org/military/world/war/chechnya1.htm First Chechnya War - 1994-1996] [[Globalsecurity.org]] {{en ikona}}</ref>

Stāvoklis Čečenijā tomēr bija tālu no miera. Ekonomika bija sagrauta un bija maz iespēju to atjaunot. Vadošās aprindas sašķēlās mērenākos nacionālistos ([[Mashādovs|A. Mashādovs]] u. c.) un radikālajos [[radikālie islāmisti|islāmistos]] ([[Basajevs, Šamils|Š. Basajevs]] u. c.). 1999. g. augustā Basajeva vadītie grupējumi iebruka [[Dagestāna|Dagestānā]], lai atbalstītu vietējos [[vahabīti|vahabītus]] (radikālos islāmistus). Tas ievadīja [[Otrais Čečenijas karš|Otro Čečenijas karu]].


== Atsauces ==
== Atsauces ==

Versija, kas saglabāta 2014. gada 26. janvāris, plkst. 18.12

Šis raksts ir par Pirmo Čečenijas karu. Par citām jēdziena Čečenijas kari nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Pirmais Čečenijas karš
Daļa no Čečenijas kariem

Čečenu karavīrs Groznijas kaujas laikā.
Datums1994. gada 11. decembris—1996. gada 31. augusts
Vieta
Čečenija, Krievija
Iznākums Krievijas bruņoto spēku izvešana no reģiona un Čečenijas neatkarība de facto.
Karotāji
Karogs: Krievija Krievija Karogs: Čečenija Čečenija
Komandieri un līderi
Boriss Jeļcins
Pāvels Gračovs
Anatolijs Kuļikovs		 Džohars Dudajevs
Aslans Mashadovs
Zaudējumi
Militārie zaudējumi:
5 732
Civilie zaudējumi:
80 000
 Militārie zaudējumi:
17 000 - 20 000
Civilie zaudējumi:
9 000[1]

Pirmais Čečenijas karš bija militārs konflikts starp Krievijas Federāciju un Čečeniju no 1994. gad decembra līdz 1996. gada augustam. Karu ievadīja bruņotie konflikti starp Ičkerijas prezidentu Dž. Dudajevu un opozīcijas spēkiem. Zināms arī, ka de facto neatkarības gados pret nečečenu iedzīvotājiem tika vērsta masveida diskriminācija, tostarp slepkavības. [2][3][4] Pēc sākotnējās kampaņas, kas norisinājās 1994. g. nogalē, no 1994. g. decembra līdz 1995. gada martam karš sasniedza savu kulmināciju postošā kaujā par Grozniju, kurā uzvaru guva Krievijas bruņotie spēki. Pilsēta faktiski pārvērtās drupās.[5] Turpmākajā kara gaitā Krievijas bruņotie spēki ieguva kontroli par republikas līdzenumu rajoniem un centās izplest to arī pār kalnu reģioniem, tomēr čečenu piekoptais partizānu karš, sprādzienu diversiju rīkošana un ceļu mīnēšana un reidi uz līdzenumu reģioniem, spēja izjaukt krievu ieceri, lai arī viņu rīcībā bija ievērojami lielāki cilvēku resursi, lielāks daudzums ieroču un gaisa spēki. Tomēr Groznija un līdzenumu reģioni palika Federālā karaspēka kontrolē.

1995. g. jūnijā lauku komandieris Šamils Basajevs ar bruņotām vienībām iebruka Stavropoļjes novada pilsētā Budjonovskā un sagūstīja no 1500 līdz 2000 civiliedzīvotāju, paturot tos pilsētas slimnīcā (vairums ķīlnieku bija slimnīcas pacienti un darbinieki); nogalināti ieņemšanas laikā un neveiksmīgajos Krievijas speciālo vienību triecienuzbrukumos tika no 100 līdz 200 cilvēku. Teroristi pieprasīja pārtraukt karu Čečenijā. Pēc triecienuzbrukumiem notika Basajeva un Krievijas premjerministra V. Černomirdina telefoniskās pārrunas, kuru rezultātā lielākā daļa dzīvi palikušo ķīlnieku tika atbrīvoti, bet teroristi 123 ķīlnieku aizsegā devās uz Čečenijas kalnu rajonu (Vedenas ciema apkārtnē, kas ir nozīmīga vieta čečenu separātisma vēsturē un Basajeva dzimtene[6]).

  • Čečenu kaujinieks pie demolētās Prezidenta pils Groznijā 1995. g. janvārī
    Čečenu kaujinieks pie demolētās Prezidenta pils Groznijā 1995. g. janvārī
  • Čečenu lauku komandieris Šmils Basajevs autobusā ar ķīlniekiem 1995. g. jūlijā
    Čečenu lauku komandieris Šmils Basajevs autobusā ar ķīlniekiem 1995. g. jūlijā
  • Groznijas kvartāla drupas pēc Pirmā Čečenijas kara
    Groznijas kvartāla drupas pēc Pirmā Čečenijas kara

Čečenijas galvenais muftijs Ahmads Kadirovs pasludināja cīņu ar federālo karaspēku par džihādu (reliģiskais karš islamā). Konfliktam ieilgstot, krievu bruņotie spēki tika demoralizēti,[nepieciešama atsauce] sabiedrībā pieauga negatīvā nostāja pret kampaņu (bet 1996. g. notika prezidenta vēlēšanās). 1996. g. janvārī čečenu kaujinieki iebruka kaimiņu autonomās republikas Dagestānas pilsētā Kizļarā, sākotnēji mēģinot ieņemt Krievijas karabāzi, bet tad – ieņemot ķīlniekus dzemdību namā.[7] Arī pēc separatiskās Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva nogalināšanas gaisa spēku operācijā 1996. g. 21. aprīlī džihādistu darbība neapsīka. 1996. gada 27.–28. maijā Maskavā tika panākta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu.[8] 1996. g. augustā čečenu kaujinieki negaidīti ieņēma Grozniju, Gudermesu un Argunu (operācija "Džihāda" jeb operācija "Nulle").[9] Pēc Krievijas Prezidenta Borisa Jeļcina lēmuma 1996. g. 31. augustā tika parakstīta Hasavjurtas vienošanās par pamieru, kas darīja galu Pirmajam Čečenijas karam. Krievijas bruņotie spēki tika izvesti no reģiona un Čečenija ieguva neatkarību de facto; saskaņā ar vienošanos turpmākas diskusijas par Čečenijas statusu tika atliktas līdz 2001. gada 31. decembrim.[nepieciešama atsauce]

Pēc Krievijas armijas datiem konfliktā gāja bojā 5 042 Krievijas bruņoto spēku karavīru, bez vēsts pazuda 510 un ievainots/traumēts/kontuzēts – 16 098[10] tomēr citi statistikas dati min skaitļus starp 3 500 un 7 500, bet vairāki avoti nosauc skaitli no 3 000 līdz par 15 000.[11] Čečenu kaujinieku avoti lēš Krievijas militāros upurus skaitā līdz 80 000.[12] Arī dati par čečenu karotāju zaudējumiem ir dažādi. Krievijas Bruņoto spēku dati liecinot par 17 391 cilvēku upuriem (iespējams, kopā ar karagūstekņiem);[nepieciešama atsauce] paši separātisti min 2870 vai 3800 upurus.[12], citi avoti [10] – 2500–2700. Vairāk kā 500 000 civiliedzīvotāju kara rezultātā palika bez pajumtes, bet bojā gājušo civiliedzīvotāju skaits tiek lēsts no 30 000–40 000 (Krievijas oficiālie dati, balstoties uz tiesībsargu datiem[13]) līdz 100 000 (separātistu dati[14]).[15]

Stāvoklis Čečenijā tomēr bija tālu no miera. Ekonomika bija sagrauta un bija maz iespēju to atjaunot. Vadošās aprindas sašķēlās mērenākos nacionālistos (A. Mashādovs u. c.) un radikālajos islāmistos (Š. Basajevs u. c.). 1999. g. augustā Basajeva vadītie grupējumi iebruka Dagestānā, lai atbalstītu vietējos vahabītus (radikālos islāmistus). Tas ievadīja Otro Čečenijas karu.

Atsauces

  1. ↑ Chechen official puts death toll for 2 wars at up to 160,000 (angliski)
  2. ↑ Орлов, О. П. Черкассов, В. П. Россия — Чечня: Цепь ошибок и преступлений. Международное общество «Мемориал»/Правозащитный центр «Мемориал»
  3. ↑ Unity Or Separation: Center-periphery Relations in the Former Soviet Union. Daniel R. Kempton, Terry D. Clark Eds. Praeger, 2001, p.122
  4. ↑ Sebastian Smith. Allah's Mountains: Politics and War in the Russian Caucasus I. B. Tauris, 1998, p.134
  5. ↑ Williams, Bryan Glyn. The Russo-Chechen War: A Threat to Stability in the Middle East and Eurasia?. Middle East Policy, Vol VIII, No 1, March 2001.
  6. ↑ Wilhelmsen, Julie (January 2005). "Between a Rock and a Hard Place: The Islamisation of the Chechen Separatist Movement". Europe-Asia Studies 57 (1): 35–59. Apskatīts 2012. g. 30. decembrī.
  7. ↑ Former Chechen Rebel Leader, Once a Thorn in Russia's Side, Dies in Prison. The New York Times, March 16, 2008
  8. ↑ Voinenet.ru — Срыв мирных переговоровkrievu: '
  9. ↑ Knezys, Stasys. Sedlickas, Romanas. The War in Chechnya. College Station, TX: Texas A&M University Press, 1999.
  10. ↑ 10,0 10,1 Коллектив авторов. Россия и СССР в войнах ХХ века: Потери Вооружённых Сил / Г. Ф. Кривошеев. — М.: ОЛМА-ПРЕСС, 2001. — С. 582—584. — 608 с. — (Архив). — 5 000 экз. — ISBN 5-224-01515-4
  11. ↑ "Casualty Figures" Jamestown Foundation (angliski)
  12. ↑ 12,0 12,1 Цифровая пропаганда Кремля (KavkazCenter)
  13. ↑ Александр Черкасов. Книга чисел. Книга утрат. Книга страшного суда Международное общество «Мемориал»/Правозащитный центр «Мемориал»
  14. ↑ Civil and military casualties of the wars in Chechnya Wayback Machine. Russian-Chechen Friendship Society (apskatīts 2007. g. 21. augustā)
  15. ↑ First Chechnya War - 1994-1996 Globalsecurity.org (angliski)
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pirmais_Čečenijas_karš&oldid=2124471"