Ādams Veide (vācu: Adam Weide, krievu: Ада́м Ада́мович Ве́йде, 1667—1720) bija vācu cilmes Krievijas caristes armijas virsnieks un diplomāts, Pētera I līdzgaitnieks.
Dzimis 1667. gadā Maskavas Vācu sētā (slobodā) virsnieka ģimenē. Dienēja Preobraženskas pulkā, pēc tam, kad 1689. gada 27. augustā Pēteris I veica galma apvērsumu un kļuva par Krievijas valdnieku, viņš kļuva par vienu no cara tuvākajiem līdzgaitniekiem.
Krievu—turku kara (1686—1700) laikā Veide piedalījās abās Azovas kampaņās (1695—1696). 1697. gadā viņš devās uz Rīgu, Liepāju, Kēnigsbergu un tālāk uz Holandi, Angliju un Austriju, lai sagatavotu Krievijas Lielās sūtniecības ierašanos. 1698. gada augustā ieradās Ravas-Ruskas pilsētiņā Ukrainā, kur Pēteris I un SaksijaskūrfirstsAugusts II pārrunāja turpmākās sadarbības plānus par Baltijas jūras austrumu krasta zemju atņemšanu Zviedrijai un savstarpēju sadalīšanu.
Pēc Franča Leforta nāves 1699. gada martā viņu paaugstināja brigādes ģenerāļa pakāpē un pēc Lielā Ziemeļu kara sākuma 1700. gadā ģenerālis Veide pārņēma Leforta pulka vadību un kopā ar dragūnu pulku un astoņiem kājnieku pulkiem izveidoja divīziju. Vadot savu divīziju Narvas kaujā, viņš krita zviedru gūstā un bija Stokholmā līdz 1710. gadam, kad viņu iemainīja pret krievu gūstā kritušo Zviedru Vidzemes ģenerālgubernatoruNilsu Strembergu.
1711. gadā viņš komandēja divīziju Prutas kampaņā, komandēja Krievijas flotiles avangardu Hanko pussalas kaujā (Sjöslaget vid Hangö udd, Гангу́тское сраже́ние) 1714. gada 27. jūlijā.
Miris Maskavā 1720. gada 7. jūlijā, cars Pēteris piedalījās viņa bērēs.
