Ādere

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ādere ir mītisks tīklojuma veida enerģijas strāvojums zemē. Ticība āderēm ir sastopama daudzās tautās, īpaši Vācijā un Ziemeļeiropā. Āderu ekistence nav zinātniski pierādīta un tiek apšaubīta.

Āderu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āderes tiek skaidrotas ar plaisām zemes garozā. Pa šīm plaisām no zemes dzīlēm izplūstot starojums, radiācija.

Ģeoloģe un rīkstniece Lija Bērziņa uzskata, ka āderes ir sprieguma izlādes zonas Zemes garozā, pa kurām savulaik migrējušas gāzes, termālie šķīdumi un ūdens, tādā veidā āderu zonās izgulsnējot derīgos izrakteņus. Latvijā galvenokārt esot āderes, kas veidojušās, Zemes garozai stiepjoties, tām raksturīga lielāka ūdens un gāzes caurlaidība, tāpēc tās dēvē arī par ūdens āderēm. Sausās āderes, kas veidojušās, Zemes garozas blokiem spiežoties citam uz cita, Latvijai neesot raksturīgas.[1]

Esot šauras - 0,3-0,7 m platas uguns āderes, un ir līdz dažiem metriem platas ūdens āderes, uz kuru krustpunktiem senāk tikušas raktas akas. Savukārt uguns āderu krustpunkts, projektējot ēku izvēlēts zem pavarda, dūmvada. Veicot mērijumus, apsekojot pirms simts gadiem un senāk celtas ēkas - varot novērot, ka tās plānotas atbilstoši āderu tīklojumam, tā, lai cilvēku un dzīvnieku guļvietas būtu ārpus āderēm. Logi sienās izvietoti virs āderēm, lai sienu daļas kas nešķērso āderes, būtu brīvas guļvietu novietojumam. Platās ūdens āderes ir cieši gar ēkas ārējo perimetru, šaurās uguns āderes ritmiski šķērso apdzīvojamo platību. Āderes esot konstatējamas gan klajā laukā, gan daudzstāvu ēkas augšējos stāvos, attālums līdz zemei neesot būtisks.

Rīkstnieki un āderu pētnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēkus, kuri nodarbojas ar āderu meklēšanu sauc par rīkstniekiem. Rīkstnieki darbojas ar rīkstēm un svārstiem un nodarbojas ar āderu kartējuma radīšanu apbūves gabaliem, esošām ēkām vai dzīvokļiem. Senāk ir bijuši mēģinājumi ar rīkstniecības palīdzību meklēt metālu rūdas atradnes vai pazemes tuneļus.

Angļu amatieris arheologs Alfreds Votkinss 1921. gadā izvirzīja hipotēzi par Lei līnijām. Tās viņš ieguva, uz kartes savienojot dažādus Anglijas vēstures pieminekļus un megalītus, piemēram slaveno Stounhendžu. Votkinss uzskatīja, ka megalīti izveidoti kā orientieri apkārtnē un kalpojuši navigācijai. Sekotāji attīstīja viņa ideju, piedēvējot līnijām un to krustpunktiem mistisku enerģiju.

Vācu ārsts Ernsts Hartmans 1950. gados aprakstīja regulāras paralēlas lādēta starojuma "līnijas" (tā saucamo Hartmana tīklu), kas pārklāj zemeslodi un nosakāmas ar rīkstniecības metodēm. Tās esot apmēram 20 cm platas un stiepjoties ziemeļu-dienvidu virzienā, kā arī perpendikulāri rietumu-austrumu virzienā. Paralēlo līniju lādiņš secīgi mainoties, tādēļ krustpunktos varot sastapties dažādi lādiņi. Ilgstoša atrašanās uz šādām līnijām, sevišķi to krustpunktiem, izraisot sliktu pašsajūtu, bezmiegu un slimības.

Aptuveni ap to pašu laiku šveiciešu ārsts Manfreds Karijs piedāvāja savu versiju par līniju tīklu ar elektromagnētisku vai radiācijas aktivitāti. Pēc viņa domām, šis tīkls veidojas no paralēlām joslām dienvidrietumu-ziemeļaustrumu virzienā, kā arī perpendikulārām joslām ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā. Joslu platums esot no dažiem desmitiem centimetru līdz 6 m un vidējais attālums starp joslām — pāris metri.[2]

Tautas ticējumi par āderēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āderes veidojot tīklojumu, atrodoties 2-3 metru viena no otras, perpendikulāri krustojoties. Āderes ietekmējot dzīvos organismus dažādi. Kaķis izvēlas guļvietu uz āderu krustpunktiem. Suns cenšas gulēt no āderēm brīvā vietā. Virs ūdens āderu krustpunktiem baros pulcējas moskīti, odi. Cilvēkam neesot ieteicams ilgstoši atrasties uz āderēm - ja intensīva darba darīšanai uguns āderu krustpunkts palīdz koncentrēties un sakopot spēkus, tad gulēšana uz ūdens āderēm, vai āderu krustpunktiem rezultējas nemierīgā miegā, un pat slimībās. Ir augi, kuri labprāt aug uz āderēm, ir tādi, kas uz āderēm jūtas slikti.

Visefektīgākais paņēmiens āderu kaitīgās ietekmes novēršanai esot neuzturēties ilgstoši uz āderēm, vai to krustpunktiem, vēlams lai cilvēka guļvieta būtu no āderēm brīvā platībā. Dažreiz tiek runāts par brīnumlīdzekļiem, kas it kā novēršot, pārtraucot āderu starojumu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. S.Smiļģe. Āderu mācība Diena.lv
  2. Ilustrētā Zinātne. Pielikums "Uz nezināmā robežas" Rudens 2010. 46. lpp.

Izmantotā literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Arnolds Baškevics "Zemes dzīļu starojumi"
  • Jānis Ligers "Ne tikai āderes"

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]