Āfrikas eksarhāts

Āfrikas eksarhāta karte Romas (Bizantijas) impērijas sastāvā 600. gadā.

Āfrikas eksarhāts bija Bizantijas impērijas administratīva un militāra province Ziemeļāfrikā, kas pastāvēja no 6. gadsimta beigām līdz 7. gadsimta beigām. Tā centrs atradās Kartāgā, un eksarhāts pārvaldīja bijušās Vandāļu karalistes zemes, kuras Bizantija bija atguvusi imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā.

Āfrikas eksarhāts bija viens no svarīgākajiem Bizantijas rietumu valdījumiem. Tas nodrošināja impērijai nodokļus, graudus, ostas un stratēģisku kontroli pār Vidusjūras rietumu daļu. Eksarhāts pastāvēja laikā, kad Bizantijai nācās aizsargāt savas teritorijas gan pret vietējām sacelšanām, gan pret berberu ciltīm, gan vēlāk pret arābu musulmaņu iebrukumiem.

Bizantijas vara Ziemeļāfrikā tika atjaunota pēc Vandāļu kara 533. — 534. gadā, kad Bizantijas karavadonis Belisārijs sakāva vandāļu karali Gelimeru. Pēc uzvaras bijušās Vandāļu karalistes zemes tika iekļautas Bizantijas impērijā.

Sākotnēji šīs teritorijas pārvaldīja parasta provinces administrācija. Tomēr pastāvīgie kari, lielais attālums no Konstantinopoles un nepieciešamība ātri reaģēt uz militāriem draudiem lika Bizantijai mainīt pārvaldes sistēmu. 6. gadsimta beigās tika izveidots Āfrikas eksarhāts. Tā pārvaldnieku sauca par eksarhu, un viņam bija gan civilā, gan militārā vara.

Teritorija

Āfrikas eksarhāts aptvēra lielu daļu Bizantijas valdījumu Ziemeļāfrikā. Tā galvenā teritorija bija Ifriķija jeb mūsdienu Tunisijas un tās apkārtnes zemes. Eksarhāta ietekme dažādos laikos attiecās arī uz Tripolitāniju, Numīdiju, Mauretāniju, Sardīniju, Korsiku un Baleāru salām.

Tomēr Bizantijas vara nebija vienādi stipra visā teritorijā. Piekrastes pilsētas un nocietinātie centri parasti atradās tiešākā Bizantijas kontrolē, bet iekšzemē liela ietekme bija vietējiem berberu valdniekiem un cilšu savienībām.

Pārvalde

Eksarhāts bija īpaša Bizantijas pārvaldes forma. Eksarhs bija imperatora pārstāvis reģionā un apvienoja vairākas funkcijas. Viņš vadīja karaspēku, pārraudzīja nodokļu iekasēšanu, uzturēja kārtību un aizstāvēja teritoriju pret ārējiem ienaidniekiem.

Šāda sistēma tika izveidota tādēļ, ka attālās provinces bieži nevarēja gaidīt tiešus norādījumus no Konstantinopoles. Eksarham bija plašas pilnvaras, un viņš varēja patstāvīgi pieņemt militārus un politiskus lēmumus.

Līdzīga pārvaldes sistēma tika izmantota arī Ravennas eksarhātā Itālijā.

Nozīme Bizantijas impērijā

Āfrikas eksarhāts bija svarīgs Bizantijas ekonomikai un aizsardzībai. Ziemeļāfrika kopš Romas impērijas laikiem bija pazīstama kā bagāts graudu ražošanas reģions. Tās ostas nodrošināja sakarus starp Vidusjūras austrumu un rietumu daļu.

Eksarhāts bija arī militāra bāze Bizantijas ietekmes uzturēšanai rietumos. No Āfrikas varēja kontrolēt jūras ceļus uz Itāliju, Sicīliju, Sardīniju un Spānijas dienvidiem.

Attiecības ar berberiem

Svarīga eksarhāta problēma bija attiecības ar berberu ciltīm. Daļa berberu sadarbojās ar Bizantiju, dienēja karaspēkā vai atzina imperatora varu. Citas ciltis pretojās Bizantijas kontrolei, īpaši kalnu un tuksneša apgabalos.

Bizantieši bieži izmantoja diplomātiju, dāvanas un militāras kampaņas, lai uzturētu ietekmi pār vietējiem valdniekiem. Tomēr pilnīga kontrole pār iekšzemi nekad netika panākta.

Gregora Patricija sacelšanās

Viens no pazīstamākajiem Āfrikas eksarhāta valdniekiem bija Gregors Patricijs. 7. gadsimta vidū viņš sacēlās pret Bizantijas imperatoru un, iespējams, pasludināja sevi par neatkarīgu valdnieku.

647. gadā Gregors Patricijs cīnījās pret arābu karaspēku, kuru vadīja Abdallāhs ibn Sāds. Izšķirošā sadursme notika pie Sufetulas mūsdienu Tunisijā. Gregora spēki tika sakauti, un pats Gregors, pēc vairākiem avotiem, krita kaujā.

Šī sakāve parādīja, ka Bizantijas vara Ziemeļāfrikā ir ievērojami novājināta.

Arābu iebrukumi un krišana

7. gadsimtā Bizantijas impērija zaudēja vairākas austrumu provinces musulmaņu arābiem. Pēc Ēģiptes iekarošanas arābi sāka virzīties tālāk uz rietumiem. Āfrikas eksarhāts kļuva par nākamo nozīmīgo mērķi.

Sākumā arābu uzbrukumi bija īslaicīgi karagājieni, bet vēlāk tie kļuva par pastāvīgu iekarošanu. 670. gadā arābu karavadonis Ukba ibn Nāfi dibināja Kairuānu, kas kļuva par musulmaņu militāro un reliģisko centru Ziemeļāfrikā.

Izšķirošs trieciens Bizantijas varai bija Kartāgas krišana. 698. gadā arābi ieņēma Kartāgu, un Bizantijas mēģinājumi atgūt pilsētu neizdevās. Pēc Kartāgas zaudēšanas Āfrikas eksarhāts faktiski beidza pastāvēt.

Sekas

Āfrikas eksarhāta krišana nozīmēja Bizantijas varas beigas lielākajā daļā Ziemeļāfrikas. Reģions pakāpeniski nonāca Omeijādu kalifāta kontrolē. Sākās islāma izplatīšanās un vēlāk arī arābu valodas nostiprināšanās.

Kartāgas nozīme samazinājās, bet Kairuāna kļuva par jauno politisko un reliģisko centru. Ziemeļāfrikas iekļaušana islāma pasaulē vēlāk pavēra ceļu musulmaņu iebrukumam Ibērijas pussalā 711. gadā.