Čečenu genocīds
Čečenu genocīds ir kopš 18. gadsimta otrās puses notikusi čečenu masveida nogalināšana dažādos Čečenijas karos. Termins nav juridiski atzīts, taču 1991. gadā Krievijas PFSR Augstākā Padome atzina, ka Padomju Savienībā deportētās tautas bija pakļautas genocīdam; 2004. gadā Eiropas Parlaments čečenu un ingušu deportāciju atzina par genocīdu, bet 2022. gadā par genocīdu Krievijas Bruņoto spēku darbības Pirmajā un Otrajā Čečeniajs karā atzina Ukrainas Augstākā Rada.[1][2][3]
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]19. gadsimts
[labot | labot pirmkodu]19. gadsimta otrajā pusē Krievijas Impērija uzsāka paplašināšanos Ziemeļkaukāzā, kas iezīmēja ilgstoša konflikta sākumu ar vietējām tautām, tostarp čečeniem. Šī perioda centrā bija militāri—koloniāla politika, kuras mērķis bija nostiprināt impērijas kontroli pār stratēģiski nozīmīgo Kaukāza reģionu. Čečenu sabiedrība, kas bija organizēta galvenokārt teipu (dzimtu) struktūrās un balstījās uz vietējo pašpārvaldi, izrādīja pastāvīgu bruņotu pretestību. Ģenerāļa Alekseja Jermolova vadībā tika institucionalizēta taktika, kas ietvēra aulu dedzināšanu, pārtikas resursu iznīcināšanu, mežu izciršanu, lai likvidētu patvērumu, kā arī piespiedu deportācijas uz līdzenumiem un citām teritorijām.[4]
Krievijas Impērijas militārā klātbūtne izpaudās kā cietokšņu līniju izbūve, soda ekspedīcijas un čečenu ciemu iznīcināšana, kas bija vērstas uz vietējo iedzīvotāju pakļaušanu. Šajās operācijās bieži tika izmantota izdedzinātās zemes taktika.
20. gadsimts
[labot | labot pirmkodu]20. gadsimtā čečenu sabiedrība piedzīvoja centralizētu un masveidīgu vardarbību Padomju Savienības ietvaros, kas kulminēja ar Čečenu un ingušu deportāciju (1944). Staļina režīma laikā, NKVD vadībā, visa čečeni un inguši tika piespiedu kārtā izsūtītai uz Centrālāziju. Operācija tika īstenota īsā laikā, militāras kontroles apstākļos, konfiscējot īpašumu un likvidējot vietējo pašpārvaldi. Izvešanas laikā un pirmajos izsūtījuma gados bojāgājušo skaits bija augsts slimību, bada un smago dzīves apstākļu dēļ. Vienlaikus tika likvidēta Čečenu—Ingušu APSR un teritorija administratīvi pārdalīta. Atgriešanās tika atļauta tikai pēc Staļina nāves (1953) un destaļinizācijas, taču to pavadīja konflikti par zemi un resursiem. Vēlākā historiogrāfijā deportācija tiek raksturota kā valsts organizēta kolektīva soda politika ar etniskās tīrīšanas pazīmēm.[5][6]
Padomju Savienības periodā oficiālā līmenī 1944. gada deportācija netika kvalificēta kā genocīds. Tā tika interpretēta kā “piespiedu pārvietošana” vai kolektīvs sods par iespējamu kolaboracionismu kara laikā. Tikai vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, notika juridiska un politiska izvērtēšana. 1991. gadā Krievijas Federācija pieņēma likumu “Par represēto tautu rehabilitāciju”, kurā deportācija tika atzīta par nelikumīgu un noziedzīgu valsts politiku, kas vērsta pret veselu tautu.
20. gadsimta beigas — 21. gadsimta sākums
[labot | labot pirmkodu]1990. un 2000. gados Čečenijā notika divi bruņoti konflikti starp Krievijas Federāciju un čečenu militārām grupām:
- Pirmais Čečenijas karš (1994—1996)
- Otrais Čečenijas karš (1999—2009)
Pirmais Čečenijas karš (1994—1996) un Otrais Čečenijas karš (1999—2009) bija divi bruņoti konflikti starp Krieviju un čečenu spēkiem Ičkērijā. Pirmais karš sākās 1994. gada decembrī, kad Krievijas Bruņotie spēki iegāja Čečenijā ar mērķi atjaunot federālo kontroli pēc PSRS sabrukuma un reģiona de facto neatkarības pasludināšanas. Konflikta laikā notika intensīvas kaujas, kas izraisīja lielus civilos zaudējumus un infrastruktūras iznīcināšanu.[7] 1996. gadā karš beidzās ar Hasavjurtas vienošanos, kas faktiski nodrošināja Čečenijai pagaidu neatkarību.
Otrais Čečenijas karš sākās 1999. gadā pēc čečenu kaujinieku iebrukuma Dagestānā un virkni sprādzienu Krievijas pilsētās, kuros Krievijas valdība vainoja čečenu grupējumus. Krievija uzsāka plašu militāru operāciju, atjaunoja kontroli pār Čečeniju un līdz 2000. gadam ieņēma Grozniju. Turpmākajos gados konflikts pārauga partizānu karā un pretterorisma operācijās. Oficiāli karš tika pabeigts 2009. gadā, kad tika atcelts pretterorisma režīms. Konflikti būtiski ietekmēja reģiona politisko situāciju, izraisīja lielus cilvēku upurus un veicināja ilgstošu nestabilitāti Ziemeļkaukāzā.
Starptautiskās organizācijas, tostarp Amnesty International un Human Rights Watch, dokumentēja nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus: neselektīvus bombardējumus, ārpustiesas nāvessodus, civiliedzīvotāju nolaupīšanu un vardarbību pret mierīgajiem iedzīvotājiem. Tika ziņots par tā sauktajām “tīrīšanas” (krievu: Зачистка) operācijām, kuru laikā drošības spēki sistemātiski pārmeklēja apdzīvotas vietas, bieži vien pārkāpjot civiliedzīvotāju tiesības. 1995. gada 7.—8. aprīlī Pirmā Čečenijas kara laikā Krievijas Bruņotie spēki, īstenojot tā saukto “tīrīšanas” operāciju Samašku ciemā Čečenijā, pēc dažādām aplēsēm nogalināja vismaz simts čečenu civiliedzīvotāju.[8]
Kā vienu no dokumentētajiem kara noziegumu piemēriem Otrā Čečenijas kara laikā jāmin notikumi, kas pazīstami kā Novijealdu slaktiņš (2000. gada 5. februāris), kad Krievijas federālo spēku operācijas laikā Groznijas apkaimē tika nogalināti desmitiem civiliedzīvotāju. Saskaņā ar cilvēktiesību organizācijas "Memoriāls" datiem tika nogalināti 56 cilvēki, savukārt Human Rights Watch ziņo par aptuveni 60 upuriem.[9][10] Par notikušo izmeklēšanu veica starptautiskās institūcijas, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina Krievijas drošības struktūru vienību — Sanktpēterburgas un Ļeņingradas apgabala, kā arī Rjazaņas OMON — atbildību par civiliedzīvotāju nogalināšanu un efektīvas izmeklēšanas trūkumu. Vienlaikus iesaistītās vienības šo atbildību noliedza, bet Krievijas valdība atzina speciālās operācijas faktu, neatzīstot tiešu pierādītu līdzdalību slepkavībās. Šis gadījums starptautiskajā praksē tiek analizēts kā nopietns starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums, kas kvalificējams kā kara noziegums.
Kā vēl viens dokumentēts kara noziegumu piemērs tiek minēts raķešu trieciens Groznijas centrālajam tirgum (1999. gada 21. oktobris), kad Krievijas bruņotie spēki veica uzbrukumu civilam objektam pilsētas teritorijā.[11] Sprādzienā pēc dažādiem avotiem gāja bojā aptuveni 60—140 cilvēku. Uzbrukums notika vietā ar augstu civiliedzīvotāju koncentrāciju un bez skaidri nosakāma militāra mērķa.
Skatīt arī
[labot | labot pirmkodu]Piezīmes
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Рада визнала Ічкерію окупованою Росією і засудила геноцид чеченців». Українська правда (ukraiņu). Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ «Рада проголосовала за признание Чечни временно оккупированной территорией». Радио Свобода (krievu). 2022-10-19. Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ «Верховная Рада признала Чеченскую Республику «временно оккупированной» РФ и осудила «геноцид чеченского народа»». Новая газета Европа. 2163-04-10. Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ Михаил Михайлов. «"Смирись, Кавказ"? Генерал Ермолов и ужас покорения горцев». Радио Свобода (krievu), 2025-10-06. Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ manager. «23 февраля - 80-я годовщина депортации чеченцев и ингушей в Азию». Крымскотатарский Ресурсный Центр (ru-RU), 2024-02-23. Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ «78 лет назад власти СССР начали депортацию чеченцев и ингушей в Казахстан - Польское радио на русском». www.polskieradio.pl (pl-PL). Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ «Первая чеченская: путь к войне». BBC News Русская служба (krievu). 2009-12-10. Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ ««Зачистки»: от Самашек до Бучи. Фрагменты из доклада». Мемориал. Центр защиты прав человека (krievu). Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ «Human Rights Watch / Defending Human Rights Worldwide - Россия / Чечня». www.hrw.org. Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ «23 года кровавой «зачистке» в Новых Алдах». Мемориал. Центр защиты прав человека (krievu). Skatīts: 2026-03-30.
- ↑ «Ракетный удар федералов по Грозному». Radio Free Europe / Radio Liberty (krievu). 2016-10-21. Skatīts: 2026-03-30.