Čehijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čehu apdzīvotā Austroungārijas daļa pirms Čehoslovākijas valsts dibināšanas (zilā krāsā, 1911).

Čehijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Čehijas teritorijā.

Bohēmijas karaliste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaļa Vāclava II Pšemisla pakļautībā esošās zemes 1301. gadā.

1212. gadā Bohēmijas hercogs Pšemisls Otakars no Svētās Romas impērijas ķeizara ieguva mantojamu Bohēmijas karaļa titulu (latīņu: Ottocarus I, rex Bohemiae). 13. gs. beigās izveidojās Bohēmijas Seims - augstākā kārtu pārstāvniecības institūcija, kam sākumā bija ārkārtas sapulces raksturs. 1310. gadā Bohēmijas karalis izdeva t.s. ievēlēšanas kapitulācijas, kas ierobežoja karaļa varu juridiski un akceptēja Seimu kā pastāvīgu pārstāvniecību institūtu. Seimā bija pārstāvēti pani, prelāti, karaļa pilsētu pārvaldītāji, pilsētu pilsoņu pārstāvji (līdz 15. gs. pilsētnieku klātbūtne bija epizodiska - tos karalis parasti saaicināja atsevišķi, lai dabūtu subsīdijas). 15. gs. vidū Bohēmijas karalistē izveidojās provinču līmeņa pārstāvniecību institūcijas - t.s. landfrīdi. Pēc husītu kariem, kad lielākā daļa baznīcas zemju pārgāja karaļa pilsētu īpašumā (šīs pilsētas šo karu laikā bija ieguvušas pilnīgu pašpārvaldi un nodokļu atbrīvojumus), pilsētu pārstāvji Seimā ieguva diezgan lielu ietekmi. Arī bruņinieki bija juridiski noformēti kā īpaša kārta ar savu pārstāvniecību Seimā.

Habsburgu valdīšanas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijas un Ungārijas dubultmonarhijas teritoriālais iedalījums (1867–1918).

1526. gadā Čehijas seims ievēlēja par savu karali Ferdinandu I Habsburgu un kļuva par vienu no Habsburgu dinastijas dzimtīpašumu zemēm. Pēc tam, kad 1617. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars nodeva Čehijas troni Štīrijas princim Ferdinandam, sākās karaļa ierēdņu iejaukšanās pilsētu pašpārvalžu darbā, pilsētu rātēs protestantus pēc karaļa pavēles sāka nomainīt katoļi. Dažās pilsētās pat pienāca konkrēta pavēle iedzīvotājiem pievērsties katolicismam.

1618. gada 23. maijā Prāgā notika t.s. defenestrācija (pa Prāgas pils logiem tika izmesti trīs karaļa ierēdņi, kuri tā prombūtnes laikā pārvaldīja Čehiju). Čehu aristokrātija izveidoja 30 cilvēku lielu pagaidu valdību, uzaicināja par Čehijas karali Pfalcas grāfu Frīdrihu, un uzsāka karadarbību pret Habsburgiem, ko uzskata par Trīsdesmitgadu kara sākumu. Pēc kara beigām Čehija bija pilnīgi izpostīta (no 1 500 000 iedzīvotāju 1618. gadā bija palikuši aptuveni 700 000 1650. gadā) un iekļāvās Habsburgu valdījumos kā vienkārša province. Pēc Svētās Romas impērijas likvidācijas 1806. gadā, Čehija kļuva par Austrijas impērijas daļu, un 1867. gadā par Austroungārijas daļu.

Čehoslovākijas Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Čehoslovākija
Bohēmijas un Morāvijas protektorāta teritoriālais sadalījums (1939—1945).

Pēc Pirmā pasaules kara Austroungārija beidza pastāvēt un 1918. gadā tika nodibināta Čehoslovākijas Republika. 1938. gada septembrī Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālija noslēdza Minhenes vienošanos, kas ļāva Vācijai anektēt Čehoslovākijai piederošo Sudetu apgabalu. Valsts nosaukumā ieviesa domu zīmi un tā tika nosaukta par Čeho-Slovākiju. 1939. gada 14. martā neatkarību pasludināja un no Čeho-Slovākijas atdalījās Slovākijas Republika.

Nākamajā dienā Vācijas karaspēks okupēja atlikušo Čehijas daļu un tika pasludināts Bohēmijas un Morāvijas protektorāts ar ierobežotas autonomijas tiesībām. 1945. gada aprīlī-maijā, karam Eiropā tuvojoties noslēgumam, Čehoslovākiju okupēja PSRS karaspēks (Čehijas rietumdaļu - ASV karaspēks). Līdz gada beigām abi karaspēki tika izvesti. Saskaņā ar prezidenta Beneša dekrētiem no 1945. līdz 1946. gadam no Čehoslovākijas tika padzīti 2 700 000 līdz 3 000 000 vāciešu.

PSRS ietekmes zonā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1948. gada Čehoslovākijas Komunistiskā partija bija vienīgā atļautā partija valstī, un PSRS stingri kontrolēja valstī notiekošo. Lai arī komunisti iznīcināja valsts demokrātiju, viņi sākotnēji bija diezgan populāri. Pāris iemesli šai popularitātei:

  1. Iedzīvotāji atcerējās, kā rietumvalstis 1938. gadā ar Minhenes vienošanos bija atļāvušas Hitleram sagraut viņu neatkarību.
  2. Lai arī ASV armija atradās tuvāk Prāgai, Staļins panāca slepenu vienošanos ar rietumu sabiedrotajiem, ka tieši Sarkanā armija drīkstēs atbrīvot Prāgu no nacistiem. Iedzīvotāji jutās pateicīgi saviem atbrīvotājiem.

Prāgas pavasaris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gadu vidū komunistu režīms kļuva aizvien nepopulārāks. Partijas reformatoriem, saprotot, ka nepieciešamas izmaiņas, izdevās par tās vadītāju ievēlēt Aleksandru Dubčeku. Viņš veica virkni politisku reformu, lai radītu "sociālismu ar cilvēcīgu seju". Tās nebija vērstas uz padomju sistēmas sagraušanu, drīzāk uz tās nelielu liberalizāciju. Dubčeka reformas guva plašu iedzīvotāju atbalstu. Taču PSRS vadība ar Leonīdu Brežņevu priekšgalā uztvēra šīs reformas kā pirmos soļus padomju iekārtas graušanā. PSRS vadība nevarēja pieļaut, ka Aukstā kara laikā kāda no tās satelītvalstīm pāriet rietumu demokrātiju pusē. Kad sarunu ceļā Brežņevam neizdevās pārliecināt Dubčeku pārtraukt reformas, PSRS sāka plānot militāru iebrukumu.

Lai attaisnotu iebrukumu suverēnā valstī, bija nepieciešams lūgums pēc palīdzības. Čehoslovākijas komunistu vadībā joprojām bija daudz konservatīvo spēku, kuri Brežņevam nosūtīja slepenu vēstuli, kurā apgalvoja, ka "labējā prese" valstī "vairo nacionālisma un šovinisma vilni, provocē antikomunistisku un antipadomju psihozi". Vēstule lūdza PSRS palīdzēt "ar visiem iespējamajiem līdzekļiem", lai paglābtu Čehoslovākijas Sociālistisko republiku no "tūlītējiem kontrrevolūcijas draudiem".

Naktī no 20. uz 21. augustu piecas Varšavas pakta valstis iebruka Čehoslovākijā. Apmēram 5000 - 7000 padomju tankiem sekoja 200 - 600 tūkstoši Varšavas bloka kareivju. Iebrukuma laikā 72 čehoslovāki tika nogalināti un simtiem ievainoti. Padomju karavīri arestēja Dubčeku un nogādāja Maskavā. Pēc okupācijas apmēram 300 000 čehu un slovāku atstāja valsti un devās trimdā uz rietumiem.

Pēc neatkarības atgūšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gada novembrī Čehoslovākijā sākās Samta revolūcija, kura noveda pie Komunistiskās partijas varas monopola likvidēšanas un valdības atkāpšanās. Drīz pēc tam tika izveidota jauna valdība, kura sastāvēja no vairākām politiskajām partijām, un kurā komunistiem bija tikai daži ministru posteņi. 1990. gada jūnijā tika sarīkotas pirmās brīvās vēlēšanas. 1993. gada 1. janvārī Čehoslovākija oficiāli sadalījās divās valstīs - Čehijā un Slovākijā.

1999. gada 12. martā Čehijas Republika pievienojās NATO un 2004. gada 1. maijā Eiropas Savienībai. 2007. gada 21. decembrī tā pievienojās Šengenas zonai.