Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Valsts ģerbonis no 1961.g.
Staļina monuments Prāgā
Skats uz Staļina monumentu
1964. gadā ražot sāktā Škoda 1000
Škodas trolejbuss
Škodas tramvajs
Gustavs Husāks

Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika bija PSRS kontrolēta sociālistiska valsts, kas oficiāli pastāvēja no 1960. līdz 1990. gadam, lai arī reālā komunistu vara valstī sākās 1948. gada 25. februārī, un tā paša gada maijā tika pieņemta konstitūcija, kas pasludināja "tautas demokrātijas" valsts izveidošanu.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beidzoties Otrajam pasaules karam tika atjaunota pirmskara demokrātiskās Čehoslovākijas Republikas pastāvēšana. Četras čehu partijas (Komunisti, Nacionālie sociālisti, Tautas partija un Sociāldemokrāti) kopā ar divām slovāku partijām (Demokrātisko un Komunistu partiju) 1945. gada maijā izveidoja Tautas frontes koalīcijas valdību, kuras galvenie mērķi bija izveidot ciešu sadarbību ar PSRS, nacionalizēt rūpniecību un izraidīt valstī dzīvojošos etniskos vāciešus un ungārus.

Uzreiz pēc Čehoslovākijas atjaunošanas, tika izsludināti pirmie no Beneša dekrētiem. Trīs miljonu etnisko vāciešu un ungāru izraidīšana sākotnēji notika haotiski un vēlāk organizēt;, plānotā pusmiljona etnisko ungāru izraidīšana no Slovākijas netika īstenota pilnā apmērā. Etniskie vācieši tika visādi pazemoti, spīdzināti, vairāki desmiti tūkstoši nogalināti padomju armijas un čehoslovāku atriebības akcijās. Izzūdot vāciešiem, slovāku proporcija valsts iedzīvotāju skaitā palielinājās. Viņu skaitu palielināja arī slovāki, kas ieradās no Ungārijas. Padzītajām etniskajām minoritātēm atņemto zemi izdalīja komunistu kontrolētā Zemkopības ministrija, tā vairojot partijas popularitāti.

1945. gada 29. jūnijā prezidents Benešs akceptēja Aizkarpatu apgabala nodošanu PSRS, kas to kontrolēja jau kopš 1944. gada oktobra. 1945. gada beigās Bohēmijas rietumus atstāja ASV armija un PSRS armija atstāja pārējo Čehoslovākijas teritoriju. Ar 14. oktobra dekrētu tika nacionalizētas finanšu iestādes, rūpniecības uzņēmumi un lielie lauksaimniecības uzņēmumi. Valsts īpašumā nonāca 2/3 no ražojošā sektora.

Brīvajās 1946. gada 26. maija vēlēšanās 38,12% balsu (40% Čehijā un 30% Slovākijā) ieguva Komunistiskā partija. Nacionālie sociālisti ieguva 18,37%, Tautas partija 15,71% un Sociāldemokrāti 15,51%. Slovāku Demokrātu partija ieguva 63% balsu Slovākijā. Valsts prezidents Edvards Benešs, kurš pirms stāšanās amatā bija Nacionāli Sociālās partijas līderis, par Tautas frontes koalīcijas valdības vadītāju uzaicināja komunistu līderi Klementu Gotvaldu. Komunistu uzvaru vēlēšanās veicināja ne tikai partijas tradicionālais spēks jau pirmskara periodā, bet arī kreisi noskaņoto iedzīvotāju pozitīvā attieksme pret PSRS, kas bija atbrīvojusi valsti no nacistiem un negatīvās atmiņas par Rietumvalstu nodevību 1938. gadā, kad Minhenes vienošanās iznīcināja pirmskara republiku.[1]

Gotvalds, 1946-53[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1947. gads demonstrēja nacionalizētās ekonomikas problēmas, kuras pastiprināja neraža. Tautas frontes valdība reaģēja ar vēl lielāku vēršanos pret privāto biznesu. Par spīti sākotnējai interesei, pēc smagas kritikas no Staļina, Čehoslovākija tomēr nepiedalījās Māršala plānā. Lai mazinātu pieaugošo budžeta deficītu, Gotvalds ierosināja ideju par īpašu “miljonāru nodokli”, kuru noraidīja pārējās Tautas frontes partijas. Sociāldemokrātu partijā sākās šķelšanās starp komunistu atbalstītājiem un tiem, kas noraidīja komunistu radikālismu.

Pieaugošās nesaskaņas koalīcijas partiju vidū un komunistu pieaugošā dominēšana valstī noveda pie 1948. gada 20. februāra valdības krīzes, kas vēlāk tika saukta par februāra apvērsumu vai februāra notikumiem. 12 Nacionāli Sociālās, Tautas un Demokrātu partijas ministri iesniedza atlūgumus Benešam, cerot, ka tas izsludinās jaunas parlamenta vēlēšanas, kurās popularitāti zaudēt sākušie komunisti saņems mazāk balsis. Tā kā komunistiem un sociāldemokrātiem kopā joprojām bija 153 no 300 parlamenta vietām, Gotvalds reaģēja ar piedāvājumu prezidentam Benešam akceptēt atlūgumus, iecelt Gotvalda ieteiktus ministrus un nesasaukt jaunas vēlēšanas. Valstī sākās demonstrācijas un ģenerālstreiks Gotvalda valdības atbalstam, opozīcija tika apklusināta ar arestu vilni. 25. februārī komunisti izveidoja jaunu Tautas frontes valdību, kurā ietilpa komunisti, komunistu atbalstītāji no sociāldemokrātu partijas un neatkarīgais ministrs Jans Masariks. 10. martā, dienā, kad jauno valdību vajadzēja apstiprināt parlamentam, Masariks tika atrasts miris zem sava loga. Versijas par viņa nāvi svārstās no pašnāvības līdz komunistu īstenotai slepkavībai, jo nevienā no izmeklēšanām nav izdevies pierādīt nāves īstos iemeslus.

1948. gada 9. maijā tika pieņemta jaunā Čehoslovākijas Republikas konstitūcija, kas pasludināja valsti par “tautas demokrātiju”. Tās sagatavošana bija sākusies jau 1946. gadā, tāpēc tā saglabāja zināmus demokrātijas elementus, kuriem reālajā dzīvē nebija nekādas nozīmes.

Jaunā Gotvalda valdība uzsāka staļinisma ieviešanu. Rūpniecību un lauksaimniecību nacionalizēja, 1948. gada 2. oktobrī pasludināja pirmo piecgades plānu, partija un slepenais dienests kontrolēja visu valstī notiekošo. 1949. gadā sākās lauksaimniecības kolektivizācija. Vienā no Prāgas kalniem uzbūvēja milzīgu Staļina monumentu. 1950. gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka valstī dzīvoja 12,3 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 8,9 dzīvoja Čehijā un 3,4 Slovākijā.[2]

Līdzīgi kā pārējās Austrumu bloka valstīs, arī Čehoslovākijā sākās politisko oponentu aresti, kas izvērsās arī Komunistu partijas tīrīšanā. Kopumā vairāki desmiti tūkstoši cilvēku tika arestēti un vairāk par 200 sodīti ar nāvi. Publiskajā Slanska prāvā tika tiesāts Komunistu partijas ģenerālsekretārs (otrais amats aiz Gotvalda) Rūdolfs Slanskis un Ārlietu ministrs Vladimirs Klementis. No 14 notiesātajiem 12 bija ebreji, kas bija tipiski tā laika staļiniskajam antisemītismam. Slanski un pārējos apvainoja nodevībā, spiegošanā kā trockistus, titoistus un zionistus, kas esot gatavojuši valsts apvērsumu. Kā visās šādās tiesas prāvās, apsūdzētie atzina savu vainu. Vienpadsmit no apsūdzētajiem saņēma nāvessodu. Jau 1951. gadā arestētais Gustavs Husaks 1954. tika notiesāts uz mūža ieslodzījumu kā slovāku “buržuāziskais nacionālists”. Pēc publiskas tiesas prāvas, 1950. gada 27. jūlijā tika pakārta Milada Horakova, Nacionāldemokrātiskās Sociālistu partijas biedre un parlamenta deputāte. Viņas tiesas prāva bija daļa no 639 opozīcijas aktīvistu notiesāšanas, no kuriem 10 saņēma nāvessodu.

Novotnijs, 1953-68[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotvalds, kurš pirms nāves ieņēma kompartijas vadītāja, premjerministra un valsts prezidenta pienākumus, nomira 1953. gada 14. martā. Pēc nāves vadonis tika mumificēts un izlikts publikas apskatei. Partijas un valsts reālā vadītāja amatu ieņēma tik pat staļiniskais Antonins Novotnijs, tādēļ Čehoslovakijā nenotika destaļinizācija, kas vairākās citās Austrumeiropas valstīs noveda pie vadītāju maiņas. Pēc prezidenta Zapotocka nāves Novotnijs 1957. gadā kļūst arī par valsts prezidentu. Tikai pēc Hruščova uzsāktās destaļinizācijas otrā viļņa 1961. gada oktobrī Novotnijs uzsāka nopietnas reformas. Viņš nevarēja atļauties ignorēt jauno Maskavas kursu, bet pārāk strauja destaļinizācija nozīmētu idealizētā Gotvalda un paša Novotnija kļūdu un vainas atzīšanu. 1961. gada 15. novembrī viņš izvirzīja divas galvenās problēmas – Staļina monumentu Prāgā un Gotvalda mūmiju. 1962. gadā monumentu nojauca un Gotvaldu kremēja. Turpmākās reformas koncentrējas uz ekonomiku, kuru bija sagrāvusi valsts plānošana. Liberalizācija skāra arī kultūru, sākās Miloša Formana un Milana Kunderas karjeras.

1960. gada maijā notika politieslodzīto amnestija un jūnijā tika pieņemta jauna valsts konstitūcija, kas formāli pasludināja, ka valsts ir sasniegusi sociālismu un izveidoja Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku.

Prāgas pavasaris, 1968[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Prāgas pavasaris

Šajos gados pat oficiālā statistika uzrādīja, ka ekonomikas izaugsme ir pilnīgi apstājusies. 1962. gadā tika pārtraukts neveiksmīgais trešās piecgades plāns un turpmākos gadus veidots jauns gada plāns. Neveiksmīgā Novotnija politika pārliecināja komunistus, ka ekonomiku izdosies atveseļot tikai pēc tam, kad tiks veiktas politiskās reformas. Novotnija kurss sāka izraisīt protestus sabiedrībā un komunistu partijā, it sevišķi slovākos.

1962. gada partijas kongress pieņēma lēmumu izmeklēt 1949.-54. gada prāvas pret komunistiem un 1963. gadā reabilitēja pakārtos Slanski un Klementi. Kopā ar daudziem citiem reabilitētajiem komunistiem arī Gustavs Husāks tika atjaunots partijā.

Slovākijā par Komunistiskās partijas vadītāju tika iecelts Aleksands Dubčeks, kurš sāka kritizēt Novotniju par ekonomikas neveiksmēm un slovāku tiesību neievērošanu. 1967. gadā partijas Centrālkomiteja pieņēma lēmumu, ka viens cilvēks nevar ieņemt partijas un valsts vadītāja amatu.

1968. gada 5. janvārī čehu Novotniju komunistiskās partijas Pirmā sekretāra amatā nomainīja jaunās paaudzes komunists, slovāks Aleksandrs Dubčeks. 1968. gada 22. martā Novotnijs atkāpās arī no prezidenta amata. Jaunā komunistu paaudze uzskatīja, ka valstī ir uzvarējis sociālisms un jālikvidē no staļinisma palikušās kļūdas, kas neļauj valstij uzplaukt – smagās rūpniecības pārmērīga attīstība un nepietiekoša vieglās rūpniecības produktu ražošana.

Aprīlī tika pieņemta partijas programma, kas paziņoja plašu politisko, ekonomisko un pilsonisko brīvību piešķiršanu, kā arī apsolīja ieviest federālo sistēmu. Sākās Prāgas pavasaris.

PSRS vadībā Varšavas pakta valstu bruņotie spēki 1968. gada 20. augustā sāka iebrukumu Čehoslovākijā, lai pārtrauktu reformu procesu un atjaunotu dogmatiskā sociālisma režīmu. Lai arī Dubčeks aicināja iedzīvotājus un armiju nepretoties, čehoslovāku demonstrācijās un streikos okupācijas pirmajā nedēļā gāja bojā 70 cilvēki un vairāki simti tika ievainoti. 21. augusta rītā Dubčeks un Čehoslovākijas vadītāji tika arestēti un nogādāti Maskavā. Ņemot vērā viņu popularitāti tautā, Brežņevs nevarēja viņus uzreiz atlaist vai notiesāt, taču PSRS spiediena rezultātā Dubčeks 26. augustā parakstīja Maskavas protokolu, ar kuru apņēmās izbeigt reformas, atjaunot cenzūru un tautsaimniecības plānveida vadību. Sākās "normalizācijas" ēra.[3] Oktobrī tika parakstīts līgums par PSRS karaspēka turpmāku palikšanu valstī.

Vēl Dubčeka vadībā 1968. gada 28. oktobrī pieņēma solītos konstitūcijas labojumus, kas ar 1969. gada 1. janvāri pasludināja Čehoslovākijas Sociālistisko Federālo Republiku par čehu un slovāku sociālistisko republiku federāciju, tā apmierinot slovāku prasības pēc līdzvērtīga statusa valsts pārvaldē. Tika izveidoti divi republiku parlamenti un kopīga Federālā Asambleja, taču reālā vara valstī joprojām palika komunistiskās partijas rokās.

Husāks, 1969-87[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1969. gada 17. aprīlī Dubčeka vietā par partijas vadītāju kļuva slovāks Gustavs Husāks, kurš bija pilnībā pakļāvīgs Maskavai. "Normalizācijas" periodā valsti vadīja bijušie liberāļi un Dubčeka līdzgaitnieki, kas tomēr uzspieda stingru paklausību partijas un Maskavas kursam. Husāks pats bija cietis tīrīšanās un atradies arestā no 1951. līdz 1960. gadam. 1975. gada maijā Husāks kļuva arī par valsts prezidentu.

1970. gada maijā tika parakstīts jauns Draudzības līgums ar PSRS. No 1970. līdz 1975. gadam notika komunistiskās partijas tīrīšana, no tās izslēdzot 450 000 biedru, apmēram 1/3 no biedru kopskaita. 1976. gadā Husāks paziņoja, ka tīrīšana beigusies un izslēgtie biedri var lūgt atjaunošanu partijā, ja vien tie nosoda Prāgas pavasari.[4]

Vairāk nekā 200 inteliģentu liela grupa 1977. gada 1. janvārī izplatīja uzsaukumu (Harta 77), kurā pieprasīja partijai ievērot konstitūcijā ierakstītās demokrātiskās brīvības un nesen parakstīto Helsinku deklarāciju. Daži no disidentiem tika arestēti vai izsūtīti, lielāko daļu atlaida no amatiem, ierobežoja viņu bērnu iespējas saņemt augstāko izglītību.

1987. gada novembrī Husāku partijas pirmā sekretāra amatā nomainīja Milošs Jakešs, kamēr Husāks palika valsts prezidenta amatā.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komunistu režīms sāka brukt 1989. gada 17. novembrī, kad policijas uzbrukums studentu demonstrācijai izraisīja masu protestus. "Harta 77" līderi ar Vāclavu Havelu priekšgalā nodibināja Pilsoņu forumu. 24. novembrī Jakešs atkāpās no amata. 27. novembrī visā valstī notika Pilsoņu foruma organizēts 2 stundu ilgs ģenerālstreiks. 29. novembrī parlaments likvidēja Komunistiskās partijas varas monopolu. 10. decembrī tika izveidota jauna valdība, kurā nekomunisti ieņēma vairākumu. 29. decembrī Vāclavs Havels tika ievēlēts par jauno valsts prezidentu. 1990. gada 19. aprīlī valsts nosaukumu oficiāli tika mainīts uz Čehu un Slovāku Federatīvā Republika.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]