Čehoslovākijas Trešā republika
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Čehoslovākijas Trešā republika (čehu: Třetí Československá republika, slovāku: Tretia česko-slovenská republika), oficiāli Čehoslovākijas Republika (čehu: Československá Republika, slovāku: Česko-slovenská Republika), bija suverēna valsts no 1945. līdz 1948. gadam pēc Otrā pasaules kara beigām. Tā bija ne tikai uzvarējušo Rietumu sabiedroto — Francijas Ceturtās republikas, Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu — politikas rezultāts, bet arī Čehoslovākijas ideāla, ko iemiesoja Čehoslovākijas Pirmā republika, apliecinājums.
Tomēr, beidzoties Otrajam pasaules karam, Čehoslovākija nonāca padomju ietekmes sfērā, un šis apstāklis dominēja visos pēckara atjaunošanas plānos un stratēģijās. Līdz ar to Čehoslovākijas politiskā un ekonomiskā organizācija lielā mērā kļuva par Edvarda Beneša un Maskavā dzīvojošo Čehoslovākijas Komunistiskās partijas trimdinieku sarunu jautājumu.
1948. gada februārī Čehoslovākijas Komunistiskā partija valsts apvērsumā pilnībā sagrāba varu. Lai gan valsts oficiālais nosaukums līdz 1960. gadam bija "Čehoslovākijas Republika", kad to nomainīja uz "Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika", 1948. gada februāris tiek uzskatīts par Trešās republikas galu.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1945. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Trešā republika izveidojās 1945. gada aprīlī, kad tika izveidota Košices programma.[1] Visi atlikušie Vācijas bruņotie spēki 1945. gada 8. maijā arī padevās sabiedrotajiem. Prezidents Benešs no savas trimdas Londonā aizlidoja uz Košici Slovākijas austrumos, ko bija ieņēmusi Sarkanā armija un kas kļuva par pagaidu galvaspilsētu.[2] Košicē tika izveidota jauna Nacionālās frontes valdība, pamatojoties uz 1943. gadā notikušajām diskusijām,[3] un Benešs palika prezidents, par premjerministru kļuva Zdeņeks Fīrlingers, bet par premjerministra vietnieku — Klements Gotvalds.[4]
Nacionālās frontes koalīcijā dominēja trīs sociālistiskās partijas — Čehoslovākijas Komunistiskā partija, Čehoslovākijas Sociāldemokrātiskā partija un Čehoslovākijas Nacionāli sociālā partija. Slovākijas Tautas partija tika aizliegta kā kolaboracionistiska ar nacistiem. Citām konservatīvām, bet demokrātiskām partijām, piemēram, Republikāniskajai zemnieku un zemnieku partijai, pēckara periodā tika liegta iespēja atsākt darbību. Koalīcijā tika iekļautas dažas pieņemamas nesociālistiskās partijas, to vidū bija Morāvijas Katoļu tautas partija un Slovākijas Demokrātiskā partija.
Pēc pilsētas atbrīvošanas, valdība atgriezās Prāgā 10. maijā. Padomju Savienība izdarīja spiedienu uz Benešu, lai tas piešķir Piekarpatu Rutēnijas teritoriju kā sava veida kara kompensāciju, un 1945. gada 29. jūnijā tika parakstīts līgums, ar kuru tā tika pievienota Ukrainai.[5]
Nozares, kurās bija nodarbināti 61,2 procenti rūpniecības darbaspēka, tika nacionalizētas.
1945. gada 14. oktobrī tika ievēlēta jauna pagaidu Nacionālā asambleja.[6]
1946. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vēlēšanās 1946. gada maija Čehijā uzvarēja Komunistiskā partija (40,17%), bet Slovākijā — antikomunistiskā Demokrātiskā partija (62%). Tomēr kopumā Čehoslovākijā komunisti ieguva 38% balsu vairākumu. Benešs turpināja pildīt republikas prezidenta pienākumus, un Jans Masariks turpināja pildīt ārlietu ministra pienākumus. Gotvalds kļuva par premjerministru. Svarīgākais bija tas, ka, lai gan komunisti ieņēma tikai mazākumu ministru portfeļu, viņi spēja iegūt kontroli pār tādām svarīgām ministrijām kā informācijas, iekšējās tirdzniecības, finanšu un iekšlietu (tostarp policijas aparātu). Izmantojot šīs ministrijas, komunisti varēja apspiest nekomunistisko opozīciju, iecelt partijas biedrus vadošos amatos un radīt stabilu pamatu varas pārņemšanas mēģinājumam.
1947. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Komunistu partija turpināja sludināt savu "nacionālo" un "demokrātisko" orientāciju. Pagrieziena punkts pienāca 1947. gada vasarā. Jūlijā Čehoslovākijas valdība ar komunistu piekrišanu pieņēma Lielbritānijas un Francijas uzaicinājumu piedalīties Māršala plāna sākotnējās apspriedēs. Padomju Savienība nekavējoties reaģēja uz Čehoslovākijas soli turpināt Rietumu aliansi: Staļins izsauca Gotvaldu uz Maskavu.
Pēc viņa atgriešanās Prāgā, partija atcēla savu lēmumu. Turpmākajos mēnešos partija ievērojami radikalizēja savu taktiku. Komunisti apgalvoja, ka "reakcionārs apvērsums ir nenovēršams un ka ir nepieciešama tūlītēja rīcība, lai to novērstu". Izmantojot plašsaziņas līdzekļus un policijas līdzekļus, tā pastiprināja savu darbību. Ziņas par "reakcionāro sazvērestību", par ko sākotnēji paziņoja Gotvalds 1947. gada novembra Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sēdē, komunistiskā prese izplatīja visā valstī.
1948. gads
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1948. gada janvārī komunistu kontrolētā Iekšlietu ministrija uzsāka tīrīšanu Čehoslovākijas drošības spēkos, aizstājot nekomunistus ar komunistiem. Vienlaikus Čehoslovākijas Komunistiskā partija sāka aģitēt par pastiprinātu nacionalizāciju un jaunu zemes reformu, kas ierobežoja zemes īpašumu līdz piecdesmit hektāriem.
Februāra apvērsumu paātrināja valdības krīze. Nacionālsociālie ministri, kurus atbalstīja visas nekomunistiskās partijas, paziņoja, ka komunisti izmanto Iekšlietu ministrijas policiju un drošības spēkus, lai apspiestu nekomunistus, un pieprasīja to pārtraukt. Tomēr premjerministrs Gotvalds atkārtoti kavēja policijas jautājuma apspriešanu. Nacionālsociālisti 21. februārī protestējot atkāpās no valdības. Viņam sekoja arī Katoļu tautas partija un Slovākijas Demokrātiskā partija.
Divpadsmit nekomunistiskie ministri atkāpās no amata, lai daļēji pamudinātu Benešu izsludināt pirmstermiņa vēlēšanas. Komunistu zaudējums vēlēšanās bija paredzams, jo iedzīvotāji neapmierināti ar neseno komunistu taktiku. Janvārī veiktā aptauja liecināja, ka atbalsts komunistiem vēlēšanās samazināsies par 10 %. Tomēr Čehoslovākijas nacionālsociālisti savu soli veica bez pienācīgas saskaņošanas ar Benešu. Turklāt demokrātiskās partijas necentās iegūt tautas atbalstu.
Nekomunisti uzskatīja, ka Benešs atteiksies pieņemt viņu ministru demisiju un paturēs viņus pagaidu valdībā, kas, domājams, piespiedīs Gotvaldu vai nu apstāties, vai atkāpties. Benešs sākotnēji atteicās pieņemt demisijas un paziņoja, ka bez ministriem, kas nav komunisti, nevar izveidot valdību. Tomēr turpmākajās dienās viņš izvairījās no ministriem, kas nebija komunisti, lai izvairītos no apsūdzībām slepenā sazvērestībā. Čehoslovākijas armija palika neitrāla.
Pa to laiku Komunistiskā partija sakopoja savus spēkus. Komunistu kontrolētā Iekšlietu ministrija izvietoja policijas pulkus jūtīgajos reģionos un apbruņoja strādnieku miliciju. Komunistu kontrolētā Informācijas ministrija atteica raidlaiku medijos nekomunistu ierēdņiem. Nekomunistisko partiju pārziņā esošās ministrijas apsargāja komunistu "rīcības komitejas". Rīcības komitejas arī attīrīja visas valdības un politisko partiju iestādes no neuzticamiem elementiem. Gotvalds draudēja izsludināt vispārēju streiku, ja Benešs neiecels jaunu, komunistu vadītu valdību.
26. februārī, Benešs, iespējams, baidoties no pilsoņu kara un/vai padomju intervences, kapitulēja. Viņš pieņēma nekomunistu ministru atkāpšanos un iecēla jaunu kabinetu no Gotvalda iesniegtā saraksta. Jaunajā valdībā dominēja komunisti un propadomiski noskaņotie sociāldemokrāti. Tajā bija arī Tautas, Nacionālsociālistu un Čehijas Demokrātu partiju deputāti, tāpēc valdība nomināli joprojām bija koalīcija. Tomēr ministri, kuri nebija no kompartijas, strādāja komunistu labā. Šis akts iezīmēja atklātas komunistu varas sākumu Čehoslovākijā.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The Košice manifesto – the 1945 document that sealed Czechoslovakia’s eastern orientation». Radio Prague International (angļu). 2019-04-05. Skatīts: 2023-03-23.
- ↑ Richard J. Crampton. Eastern Europe in the Twentieth Century – And After (second izd.). London : Routledge, 2002. 235–236. lpp. ISBN 978-1-134-71221-2.
- ↑ Lukes, Igor (1993). "Stalin and Beneš at the End of September 1938: New Evidence from the Prague Archives" (en). Slavic Review 52 (1): 28–48. doi:10.2307/2499583. ISSN 0037-6779.
- ↑ Communist power in Europe, 1944-1949. London : Macmillan [for] the School of Slavonic and East European Studies, University of London. 1977. ISBN 0-333-18365-7. OCLC 4035255.
- ↑ Daniel P. O'Connell. State Succession in Municipal Law and International Law: Internal relations 1. Cambridge, England : Cambridge University Press, 1967. 213. lpp. ISBN 978-0-521-05858-2.; for a copy of the treaty see British and Foreign State Papers, volume cxlv, page 1096.
- ↑ John E. Jessup. A Chronology of Conflict and Resolution, 1945-1985. New York : Greenwood Press, 1989. ISBN 0-313-24308-5.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čehoslovākijas Trešā republika.
