Čehoslovākijas sadalīšanās

Vikipēdijas lapa

Čehoslovākijas sadalīšanās (čehu: Rozdělení Československa, slovāku: Rozdelenie Česko-Slovenska), kas stājās spēkā 1993. gada 1. janvārī, bija Čehoslovākijas federatīvās valsts sadalīšana Čehijā un Slovākijā, kas kopš 1969. gada bija Čehijas Sociālistiskā Republika un Slovākijas Sociālistiskā Republika kopīgas federatīvas republikas ietvaros.

Dažreiz to sauc par samtaino šķiršanos, atsaucoties uz 1989. gada mierīgo "samtaino revolūciju", kas noveda pie Čehoslovākijas komunistiskās partijas varas beigām un demokrātiskas valsts atjaunošanas.

Čehoslovākija starp 1968. gadu (Federālās konstitūcijas likums) un 1989. gadu ("Samtainā revolūcija")
Oficiālais Čehoslovākijas un vēlāk Čehijas karogs.
Oficiālais Slovākijas karogs.

Pamatinformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čehoslovākija tika izveidota pēc Austroungārijas likvidācijas pirmā pasaules kara beigās. 1918. gadā Pitsburgā (ASV) nākamais Čehoslovākijas prezidents 1918.—1935. gados Tomāšs Masariks un citi Čehijas un Slovākijas pārstāvji parakstīja Pitsburgas nolīgumu, kurš paredzēja kopēju valsti, kas sastāvētu no divām līdztiesīgām valstīm slovākiem un čehiem. Drīz pēc tam Edvardam Benešam izdevās uzstāt uz lielāku vienotību vienā valstī. Jāatzīmē, ka līdz Austroungārijas kraha acīmredzamībai pats Masariks bija iestājies pret Čehoslovākijas un vispār neatkarības ideju, taču tad mainīja savu viedokli un 1918. gadā jau aicināja izveidot pret vāciešiem un ungāriem vērstu rietumu un dienvidu slāvu valstu savienību.[1]

Daļa slovāku neatbalstīja šo pārmaiņu, un 1939. gada martā zem Ādolfa Hitlera spiediena tika izveidota pirmā Slovākijas Republika kā Vācijas satelītvalsts ar ierobežotu suverenitāti. Padomju Savienības okupācija pēc Otrā pasaules kara noveda pie viņu atkalapvienošanās trešajā Čehoslovākijas Republikā.

1968. gadā Federālās konstitūcijas likums oficiāli atjaunoja kādreizējo federālo struktūru, bet “normalizācijas perioda” laikā 70. gados Gustavs Husāks (kurš pats bija slovāks) atdeva lielāko daļu kontroles atpakaļ Prāgai. Šī pieeja veicināja separātisma atjaunošanos pēc komunisma krišanas.

Atdalīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vāclavs Klauss, kurš bija Čehijas premjerministrs 1992. gada otrajā pusē.
Vladimirs Mečars, kurš bija Slovākijas premjerministrs 1992. gada otrajā pusē.
Vāclavs Havels, Čehoslovākijas prezidents līdz 1992. gada jūlijam, sadalīšanās pretinieks.

Līdz 1991. gadam Čehijas Republikas IKP uz vienu iedzīvotāju bija par aptuveni 20% augstāks nekā Slovākijā. 1991. gada janvārī tika pārtraukti pārskaitījumi no Čehijas budžeta uz Slovākiju, kuri bija parasti pagātnē.

Daudzi čehi un slovāki vēlējās saglabāt federālo Čehoslovākiju. Tomēr vairākas lielās Slovākijas partijas iestājās par brīvāku līdzāspastāvēšanas veidu un Slovāku Nacionālā partija pieprasīja pilnīgu neatkarību un suverenitāti. Nākamajos gados Čehijas partijām Slovākijā bija maz vai vispār nekādas ietekmes, un otrādi. Lai uzturētu funkcionējošu valsti, valdība pieprasīja turpināt kontroli no Prāgas, bet slovāki turpināja vēlēties decentralizāciju.[2] Notika daudzi strīdi par tehniskām lietām, tā, puses nevarēja vienoties par valsts nosaukuma detaļām. 1990. gadā kopējais parlaments pēc strīdiem pat nolēma, ka abās valodās valsts sauksies dažādi — bez defises čehiski (Československá federativní republika), un ar defisi slovākiski, turklāt pretēji pareizrakstībai uzrakstot Slovākiju ar mazo burtu. (Česko-slovenská federatívna republika). Šo ķildu nosauca par "defises karu", kuru vēlāk atrisināja, rakstot visus vārdus nosaukumā ar lielo burtu, un tas bija tikai viens no piemēriem ilgstošajiem kazuistiskajiem ķīviņiem.[3]

1992. gadā Čehijā ievēlēja Vāclavu Klausu un citus labējus politiķus, kas pieprasīja vai nu vēl stingrāku apvienošanos ("dzīvotspējīgu federāciju"), vai divas neatkarīgas valstis. Savukārt Slovākijā ievēlēja kreisāka novirziena politiķus, kuri ar Vladimiru Mečaru priekšgalā gribēja konfederāciju. Abas puses jūnijā uzsāka biežas un intensīvas sarunas, kuras nenesa pietiekamu kompromisu. 17. jūlijā Slovākijas parlaments pieņēma Slovākijas tautas neatkarības deklarāciju. Sešas dienas vēlāk Klauss un Mečars piekrita likvidēt Čehoslovākiju tikšanās laikā Bratislavā. Čehoslovākijas prezidents Vāclavs Havels atkāpās no amata, lai nepiedalītos valsts sašķelšanā, pret kuru viņš iebilda;[4] 1992. gada septembra aptaujā tikai 37% slovāku un 36% čehu atbalstīja sadalīšanu.[5] Tāpēc abas puses izvairījās rīkot referendumu par valsts sadalīšanu un nokārtoja to parlamentu līmenī. Vēlāk Klauss apgalvoja, ka no referenduma nebūtu bijis nekādas jēgas apstākļos, kad visi Slovākijas puses politiķi vienalga bija noskaņoti panākt neatkarību.[6]

Sarunu mērķis mainījās uz mierīgas sadalīšanās panākšanu. 13. novembrī Federālā asambleja pieņēma "Konstitūcijas aktu 541", kas noteica īpašuma sadalījumu starp Čehijas un Slovākijas zemēm.[7] Ar "Konstitūcijas aktu 542", kas tika pieņemts 25. novembrī, puses piekrita Čehoslovākijas likvidācijai no 1992. gada 31. decembra.[7]

Atdalīšanās notika bez vardarbības, un tādējādi tika apgalvots, ka tā ir "samtaina", līdzīgi kā "samtainā revolūcija", kas notika pirms tās, kurā viss tika panākta ar masveida mierīgām demonstrācijām un darbībām. Turpretim visu citu postkomunistisko valstu sabrukumi (Padomju Savienības un Dienvidslāvijas) bija saistīti ar vardarbīgiem konfliktiem.

Sadalīšanās iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čehoslovākijas likvidācijai bija vairāki iemesli, un galvenās diskusijas iet par to, vai sašķelšanās bija vēsturiski neizbēgama, vai arī to izsauca notikumi, kas notika starp 1988. gada samtaino revolūciju un savienotās valsts finiša 1992. gadā.[8]

Tie, kas pieturas pie neizbēgamības viedokļa, mēdz norādīt uz atšķirībām starp abām tautām, kuras aizsākās jau Austrijas un Ungārijas impērijā, un citiem jautājumiem. Čehiem un slovākiem ir etniskas atšķirības. Strīdi starp viņiem bija un neaprobežojās ar problēmām, kas saistītas ar kopīgu valsti komunisma laikā, komunistiskās valsts lielāku efektivitāti Čehijas zemēs un tās neveiksmi Slovākijā, kuru rezultātā čehi bija ietekmīgāki valsts vadībā nekā slovāki.[9]

Tie, kas apgalvo, ka notikumi laikā no 1989. līdz 1992. gadam noveda pie likvidācijas, norāda uz tādiem faktoriem kā padomju satelītu zudums, vienotu plašsaziņas līdzekļu trūkums starp Čehijas un Slovākijas republikām, un, pats galvenais, abu valstu politisko līderu rīcība (īpaši domstarpības starp premjerministriem Klausu un Mečaru).[10][11]

Juridiskie aspekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālie simboli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā Čehoslovākijas ģerbonis bija to vēsturisko ģeogrāfisko apgabalu kopums, kas veidoja valsti, katra republika vienkārši saglabāja savu simbolu: čehi lauvu un slovāki — divkāršo krustu. Tāpat viegli bija sadalīt divdaļīgo un divvalodīgu čehoslovāku himnu, kas sastāvēja no divām atsevišķām dziesmām — čehu Kde domov můj un slovāku Nad Tatrou sa blýska. Strīdi notika tikai attiecībā uz Čehoslovākijas valsts karogu. 1992. gada sarunās par Čehoslovākijas likvidācijas detaļām pēc Vladimira Mečara un Vāclava Klausa lūguma Konstitūcijas likumā par Čehoslovākijas likvidāciju tika iekļauta klauzula par Čehoslovākijas valsts simboliem.[12]

No 1990. līdz 1992. gadam sarkanais un baltais Bohēmijas karogs (kas atšķiras no Polijas karoga tikai ar to krāsu proporciju) oficiāli kalpoja kā Čehijas karogs. Visbeidzot, pēc jaunu simbolu meklēšanas Čehija vienpusēji nolēma ignorēt konstitucionālo likumu par Čehoslovākijas likvidāciju (likuma 542/1992 3. pantā teikts, ka "Čehija un Slovākija neizmanto Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas nacionālos simbolus pēc tās likvidācijas") un saglabāja sev Čehoslovākijas karogu ar izmainītu nozīmi.[13]

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts teritorija tika sadalīta pa esošajām iekšējām robežām. Tomēr robežas dažviet nebija skaidri definētas, un reizēm robeža šķērsoja ielas, piekļuves ceļus un kopienas, kas bija gadsimtiem ilgi pastāvējušas bez problēmām. Visnopietnākās problēmas radās šādās jomās:

  • Usabotū jeb Šance (cs: Šance (Vrbovce)) — vēsturiski Morāvijas daļa, piešķirta Slovākijai 1997. gadā
  • Sidonie jeb Sidonja (cs: Sidonie) — vēsturiski daļa no Ungārijas (kas aptvēra visu pašreizējo Slovākijas teritoriju līdz 1918. gadam), piešķirta Čehijai 1997. gadā
  • Kasārnas (cs: Kasárna (Makov)) atpūtas zona — vēsturiski Morāvijā, jau kopš 16. gadsimta apstrīdēta starp Morāviju un Ungāriju, formāli daļa no Ungārijas kopš 1734. gada; ar automašīnu līdz 2000. gadu sākumam varēja piekļūt tikai no Čehijas puses; palika Slovākijai, neskatoties uz to, ka čehu mājīpašnieki bija stingri iebilduši pret viņu nekustamo īpašumu faktisku nonākšanu ārvalstī.

Jaundzimušās valstis spēja atrisināt galvenās grūtības, izmantojot savstarpējas sarunas, finansiālas kompensācijas un, visbeidzot, starptautiskos līgumus par robežu izmaiņām.[14] Tomēr cilvēki, kas dzīvoja vai kam piederēja īpašumi pierobežā, turpināja piedzīvot praktiskas problēmas, līdz abas jaunās valstis 2007. gadā pievienojās Šengenas līguma zonai, pēc kā robežas kļuva mazāk nozīmīgas.

Valsts īpašumu sadalīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa federālo aktīvu tika sadalīti proporcijā 2:1 (aptuvenā attiecība starp Čehijas un Slovākijas iedzīvotājiem), ieskaitot armijas aprīkojumu, dzelzceļa un aviācijas infrastruktūru. Daži nelieli strīdi (piemēram, par Prāgā glabātajām zelta rezervēm, zinātības ("know-how") novērtējumu) ilga vēl dažus gadus pēc sadalīšanās.

Valūtas sadalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1000 čehoslovāku kronu no 1945. gada

Sākotnēji abās valstīs joprojām tika izmantota vecā Čehoslovākijas valūta — Čehoslovākijas krona. Bažas par ekonomiskiem zaudējumiem Čehijai jau 1993. gada 8. februārī radīja abās valstīs dažādas nacionālās valūtas. Sākumā valūtām bija vienāds kurss, bet vēlāk lielāko daļu laika Slovākijas kronas vērtība bija zemāka nekā Čehijas kronas vērtība (līdz aptuveni 30%, 2004. gadā aptuveni 25–27%). Sākot ar 1993. gada 2. augustu, abas valūtas tika atšķirtas ar dažādiem zīmogiem, kas tika iespiesti uz vecajām Čehoslovākijas kronu banknotēm.[15]

2009. gada 1. janvārī Slovākija ieviesa eiro kā savu valūtu ar valūtas kursu 30,126 SK/€, un izdeva 2 eiro piemiņas monētu 2009. gadā, atzīmējot samtainās revolūcijas 20. gadadienu, atgādinot par Čehoslovākijas ļaužu kopējo cīņu par demokrātiju.[16] Liktenis bija lēmis, lai Eiropas Savienības vārdā apsveikšanas runu par Slovākijas uzņemšanu eirozonā teiktu Mireks Topolāneks, toreizējās ES prezidējošās Čehijas premjerministrs, protams, viņa dzimtajā valodā, kamēr citi viesi izmantoja angļu valodu. Pie tam Čehijas Republika joprojām turpina izmantot Čehijas kronu.

Starptautiskā pēctecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ne Čehijas Republika, ne Slovākija nepieprasīja sevi atzīt par Čehoslovākijas vienīgo pēcteci. Tas kontrastē ar Padomju Savienības likvidāciju, kur Krievijas Federācija tika atzīta par ne tikai KPFSR, bet arī PSRS pēcteci. Tāpēc Čehoslovākijas dalība ANO tika pārtraukta ar valsts likvidāciju, bet 1993. gada 19. janvārī Čehijas un Slovākijas republikas tika uzņemtas ANO kā jaunas atsevišķas valstis.

Attiecībā uz citiem starptautiskiem līgumiem čehi un slovāki piekrita ievērot Čehoslovākijas līgumsaistības. Slovāki 1993. gada 19. maijā nosūtīja vēstuli Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, paužot savu nodomu palikt pie visiem Čehoslovākijas parakstītajiem un ratificētajiem līgumiem, kā arī ratificēt tos līgumus, kas parakstīti, bet vēl nav ratificēti pirms Čehoslovākijas likvidēšanas. Šajā vēstulē atzīts, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām visi Čehoslovākijas parakstītie un ratificētie līgumi paliek spēkā. Piemēram, abas valstis ir atzītas par Antarktikas līguma parakstītājām no datuma, kad Čehoslovākija parakstīja nolīgumu 1962. gadā.

Gan Čehijas, gan Slovākijas Republika ir ratificējušas Vīnes Konvenciju par valstu pēctecību attiecībā uz līgumiem. Tomēr tas neietekmēja Čehoslovākijas likvidāciju, jo tas nestājās spēkā līdz 1996. gadam.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadalīšanās nesa negatīvu ietekmi abu valstu saimniecībām, jo īpaši 1993. gadā, kurā tika pārtrauktas tradicionālās saites un bija vajadzīgs laiks, lai pielāgotos starptautiskās tirdzniecības birokrātijai, bet ietekme izrādījās ievērojami mazāka, nekā gaidīja daudzi cilvēki.

Daudzi čehi cerēja, ka sadalīšanās uzsāktu strauju ekonomisko izaugsmi Čehijā (bez nepieciešamības "sponsorēt" vājāk attīstīto Slovākiju). Uz sadalīšanās laiku 96% ārzemju investīciju Čehoslovākijā bija veiktas Čehijas daļā.[17] Līdzīgi citi cerēja uz atsevišķu, ekonomiski jaunavīgu Slovākiju, kas varētu kļūt par jaunu "ekonomisko tīģeri".

Saskaņā ar Prāgas "Post" 2014. gadā rakstīto, "Slovākijas IKP sasniedzis 95% no Čehijas IKP, un, visticamāk, tas kļūs līdzvērtīgs." Slovākijas nacionālais kopprodukts (NKP), kas ietver pilsoņu ienākumus ārzemēs un neskaita valsti atstājošo naudu no starptautiskajiem uzņēmumiem, ir lielāks nekā Čehijai. Vecuma pensijas abās valstīs ir vairāk vai mazāk vienādas, un patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir nedaudz augstāks Slovākijā. Tomēr algas vidēji Slovākijā ir par 10 procentiem zemākas nekā Čehijā.[18]

Piedevām Slovākijas Finanšu ministrijas Finanšu politikas institūta vadītājs Martins Filko norādīja, ka Slovākija ir viena no ES valstīm, kur alga veido zemāko IKP daļu. Citiem vārdiem sakot, daļa cilvēku ienākumu nāk no citiem avotiem, kas nav viņu galvenā nodarbinātība, un tas samazina reālo atšķirību starp Čehijas un Slovākijas algām, Citi slovāku avoti atzīmē, ka Slovākijai ir augstāka politiskā stabilitāte nekā Čehijai: uz 2018. gadu slovākiem kopš 1998. gada ir bijuši tikai četri premjerministri, bet čehiem bija desmit. Slovāki ir kļuvuši par neatņemamu ES sastāvdaļu, pateicoties eiro ieviešanai, un viņi ir vairāk apņēmušies piedalīties banku un nodokļu apvienībās.

Līdz 2005. gadam abu valstu IKP pieauga līdzīgā tempā. Taču 2005.–2008. gados Slovākijas ekonomika auga straujāk nekā Čehijas ekonomika. Ekonomisti ir vienisprātis, ka tas bija pateicoties Mikulāša Dzurindas valdības labējām reformām un solījumiem par eiro ieviešanu, kas piesaistīja investorus. Kad pēc astoņiem gadiem 2006. gadā kreisā spārna populists Roberts Fico aizstāja Dzurindu kā Slovākijas premjerministrs, viņš vājināja labējā spārna reformas, taču atšķirībā no Čehijas sociāldemokrātiem (ČSSD) kaimiņvalstī, viņš tās neatcēla pavisam.

Šajā periodā čehiem bija trīs ČSSD premjerministri četru gadu laikā (2002.–2006. gados), kam sekoja labēji centrisks kabinets, kas samazināja un vienkāršoja nodokļus, bet nespēja īstenot citas reformas un nevēlējās ieviest eiro dēļ finanšu krīzes un Pilsonisko demokrātu savienības (ODS) ideoloģiskajai nostājai.

2017. un 2018. gados pēc SVF novērtējuma Slovākijas IKP pieaugums bija attiecīgi 3,2% un 4,1% gadā, bet Čehijas 4,3% un 2,9% (salīdzinājumam, Latvijas — 4,6% un 4,8%).[19] Tomēr Slovākija joprojām ir atpaliekoša: Čehijas IKP uz vienu iedzīvotāju 2018. gadā tiek vērtēts kā 22 850 USD, bet Slovākijas — kā 19 582 USD, kas ir 86% no Čehijas rādītāja.[20]

Pilsonība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš federalizācijas 1968. gadā Čehoslovākija bija sadalījusi pilsonību — vai nu Čehijas Sociālistiskās Republikas, vai Slovākijas Sociālistiskās Republikas (vārds „Sociālistiskā” tika svītrots no abiem nosaukumiem neilgi pēc "samtainās revolūcijas"). Tomēr šai atšķirībai bija maza ietekme uz pilsoņu dzīvi. 1993. gada 1. janvārī visi Čehoslovākijas pilsoņi automātiski kļuva par Čehijas Republikas vai Slovākijas Republikas pilsoņiem, pamatojoties uz viņu iepriekšējo pilsonību, pastāvīgās dzīvesvietas adresi, dzimšanas vietu, ģimenes saitēm, darbu un citiem kritērijiem. Turklāt cilvēkiem bija dots viens gads, lai noteiktu nosacījumu dēļ pieprasītu citu pilsonību.[21][22]

Slovākijas tiesību akti pieļāva dubultpilsonību līdz 2010. gadam, kad šī iespēja tika atcelta.[23] Tikai dažas personas ir izmantojušas šīs tiesības; tomēr to nozīmi mazina abu valstu dalība ES, jo darba ņēmēju pārvietošanās brīvības politika garantē ES pilsoņiem tiesības strādāt un dzīvot jebkur Savienībā. Pārvietošanās gadījumā starp Čehiju un Slovākiju šī politika stājās spēkā 2004. gadā.

Turpretim Čehijas Republika agrāk aizliedza naturalizētiem pilsoņiem divkāršu pilsonību, pieprasot viņiem atteikties no pastāvošās pilsonības (-ām) pirms Čehijas pilsonības saņemšanas. Šo prasību varēja atcelt tikai tad, ja atteikšanās no pastāvošas pilsonības varētu apdraudēt pieteikuma iesniedzēju vai viņu radiniekus viņu vajāšanas dēļ savā dzimtenē, kas, protams, nebija iespējams Slovākijas gadījumā. Šī situācija mainījās ar jauno 2013. gada Likumu par pilsonību, kas ir spēkā kopš 2014. gada 1. janvāra.[24] Tomēr lielākā daļa Slovākijas pilsoņu joprojām nevar kļūt par dubultpilsoņiem gan Čehijā, gan Slovākijā, jo viņi automātiski zaudē Slovākijas pilsonību, brīvprātīgi iegūstot citu. Atbrīvojums no šā likuma ir tikai tiem Slovākijas pilsoņiem, kuri iegūst ārvalsts pilsonību saskaņā ar laulību ar ārzemnieku. Daži Slovākijas politiķi plašsaziņas līdzekļos ir runājuši par Pilsonības likuma mīkstināšanu, bet uz 2015. gada janvāri nav bijušas nekādas izmaiņas.

Abu valstu iedzīvotājiem tika atļauts šķērsot robežu bez pases, un viņiem bija ļauts strādāt abās valstīs bez nepieciešamības saņemt oficiālu atļauju. 2007. gada 21. decembrī, kad abas valstis pievienojās Šengenas līgumam, robežkontrole tika pilnībā atcelta. Muitas savienība starp Čehijas Republiku un Slovākiju palika spēkā no sadalīšanās līdz 2004. gada 1. maijam, kad abas valstis iestājās Eiropas Savienībā.

Saskaņā ar spēkā esošajiem Eiropas noteikumiem jebkuras valsts pilsoņiem ir tiesības uz jebkuras citas ES valsts diplomātisko aizsardzību, un tādēļ Čehijas un Slovākijas republikas apsver iespēju apvienot savas vēstniecības kopā ar citām Višegrādas grupas valstīm (Poliju un Ungāriju), lai samazinātu izmaksas.[25]

Čigāni (romi)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no problēmām, kas netika atrisināta sadalīšanās laikā, bija jautājums par lielu skaitu čigānu, kuri dzīvo Čehijā, bet dzimuši un oficiāli reģistrēti šodienas Slovākijā. Lielākā daļa no tiem mēnešos pirms valsts sašķelšanās nepārreģistrēja savu oficiālo uzturēšanās vietu, un tāpēc jautājums par viņu pilsonību palika atklāts. 1992. gada Čehijas pilsonības likums ļāva piešķirt automātisku pilsonību tikai tiem, kas dzimuši Čehijas teritorijā. Citām personām tiesības uz pilsonību pieprasīja pierādījumus par piecu gadu uzturēšanās periodu, „nevēlamu” kriminālsodu trūkumu, ievērojamām nodevām un sarežģītu birokrātisko procesu; tas izslēdza diezgan lielu daļu čigānu.[26]

Slovākijas valdība savukārt nevēlējās piešķirt pilsonību nerezidentiem. Ievērojamam skaitam čehu bērnu namos dzīvojošo čigānu nebija juridiskā statusa, un viņiem tika atteikta aprūpe kā pieaugušiem nepilsoņi bez tiesībām strādāt vai dzīvot Čehijā.[27] Eiropas Savienības spiediena rezultātā Čehijas valdība 1999. un 2003. gadā izdarīja grozījumus tās pilsonības likumā, kas atrisināja šo problēmu; tomēr kompensācija netika piešķirta tiem, kas 1992. gadā bija bezvalstnieki.[26]

Valodas kontakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bijušajā Čehoslovākijā pirmais televīzijas kanāls bija kopīgs, un čehu un slovāku valodas tika izmantotas vienādās proporcijās TV ziņās, lai gan ārzemju filmas un TV seriāli tika dublēti gandrīz tikai čehu valodā. Tas (un fakts, ka valodas ir ļoti līdzīgas) gandrīz visus abu valstu iedzīvotājus padarīja pasīvi divvalodīgus, t.i, viņi varēja saprast, bet ne vienmēr runāt otrā valodā. Pēc sadalīšanās jaunie televīzijas kanāli Čehijā praktiski pārtrauca lietot slovāku valodu, un jauniem čehiem tagad ir daudz mazāka izpratne par slovāku valodu. Arī Čehijā pārdoto grāmatu un laikrakstu skaits slovāku valodā krasi samazinājās. Abu valstu televīzijas ziņas tomēr sāka atjaunot abu valodu izmantošanu pie viens otra retranslācijām. Saskaņā ar 2012. gada aptauju, 73% slovāku un 55% čehu labi prot otras valsts valodu, taču vecuma grupā no 18 līdz 30 gadiem slovākiski labi prot tikai ceturtdaļa čehu.[28]

Slovākijā čehu valoda tiek lietota biežāk. Daudzas TV programmas Slovākijas televīzijas kanālos joprojām ir dublētas čehu valodā, dažas filmas kinoteātros ir ar subtitriem čehu valodā, un tirgū ir pat vairāk grāmatu un periodisko izdevumu čehiski nekā pirms sašķelšanās.

Jaunajiem Slovākijas iedzīvotājiem joprojām ir tādas pašas zināšanas par čehu valodu kā viņu priekštečiem, ja ne labākas. Pat šodien Slovākijā čehu valodu var lietot visā tiesvedībā, kā arī visus čehu valodā rakstītos dokumentus atzīst Slovākijas iestādes, un otrādi. Turklāt Slovākijas oficiālās valodas likums, kas pieņemts 2009. gadā, vēlreiz apstiprināja čehu tiesības izmantot savu valodu visās oficiālajās saziņās, strādājot ar Slovākijas iestādēm (tomēr likums skaidri ierobežoja čehu valodas lietošanu Slovākijā tikai personām ar čehu mātes valodu). Tas pats attiecas uz slovāku valodas lietošanu Čehijas Republikā, pateicoties 2004. gada Administratīvā procesa likumam.[29] Slovākijas pilsonis Gustāvs Slamečka, kurš bija Čehijas transporta ministrs (2009—2010), slovāku valodu izmantoja tikai savos oficiālajos kontaktos.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oficiālais sadalījums notika tieši 1993. gada Pasaules Junioru hokeja čempionāta vidū, kas notika Zviedrijā. Komandu, kas pārstāvēja Čehoslovākiju, no 1. janvāra sauca par "čehu-slovāku". Starptautiskajos hokeja turnīros Čehijas Republika pārņēma Čehoslovākijas vietu A grupās, bet Slovākijai bija jāsāk ar zemākajām grupām.

Ziemeļvalstu Pasaules slēpošanas čempionāta laikā 1993. gadā Fālunā, Zviedrijā, tramplīnlēkšanas komanda uz lielā kalna sacentās kā apvienota Čehijas un Slovākijas komanda, iegūstot sudrabu. Komandas sastāvs tika izraudzīts vēl pirms valsts likvidācijas.

Vairākiem sporta veidiem bija vai ir raksturīga kopīga līga, un turpinās diskusijas par kopīgām futbola un hokeja līgām.[30]

Telekomunikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abas nākamās valstis turpināja izmantot tālruņu valsts kodu +42 līdz 1997. gada 28. februārim[31] kad to aizstāja divi atsevišķi kodi: +420 Čehijas Republikai un +421 Slovākijai. Kopš tā laika telefona sarunas starp abām valstīm prasīja starptautisku zvanu.

Novērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sabiedrības viedoklis par šķelšanos nav būtiski mainījies, 2017. gada decembra aptauja parādīja, ka tikai 42% čehu un 40% slovāku piekrīt notikušajam (salīdzinājumā ar attiecīgi 36% un 37% 1992. gadā). 2015. gadā tika izveidota slovāku kustība ar nosaukumu "Čehoslovākija 2018", lai mēģinātu panākt referendumu līdz 2018. gadam. Lai gan tās vadītājs Ladislavs Zelinka sacīja, ka saņēmis tūkstošiem e-pastu un zvanus no atbalstītājiem, viņi nespēja sasniegt referendumam nepieciešamos 350 000 parakstus. Abu valstu jaunākās paaudzes lielā mērā ir vienaldzīgas pret šo jautājumu, savukārt vecākās paaudzes vairāk koncentrējas uz tādiem aktuāliem jautājumiem kā imigrācija, vienlaikus dodot priekšroku vietējam nacionālismam.[32]

2010. gada pētījumi parādīja, ka lielākā daļa Prāgas iedzīvotāju joprojām uzskata, ka valsts sadalījums ir kļūda;[33] tāpat arī reprezentatīva aptauja Slovākijā 2008. gadā[34] parādīja, ka sabiedrība joprojām palikusi sadalīta uz pusēm viedokļos par sadalīšanos uz pusēm: 47% atbalstīja neatkarību, bet 44% uzskatīja to par kļūdu.

Savstarpējā politiskā ietekme ir neliela, bet abu valstu sociāldemokrāti pēdējos gados cieši sadarbojas reģionālajos un Eiropas jautājumos. Turklāt ir kļuvis ierasts, ka ievēlētie prezidenti savas pilnvaru laikā savu pirmo un pēdējo oficiālo ārzemju apmeklējumu veic uz otru bijušās Čehoslovākijas republiku. Arī ieceltie ārlietu ministri mēdz ievērot šo nerakstīto likumu. 2012. gada 29. oktobrī, lai pieminētu Čehoslovākijas neatkarības deklarācijas gadadienu, Čehijas un Slovākijas valdības pirmo reizi kopīgi rīkoja kopīgu Ministru kabineta sanāksmi abās pusēs robežas tuvumā.[35]

Arī bijušajā Dienvidslāvijā izvietotie miera uzturēšanas spēki vairākkārt tika pakļauti kopīgai vadībai. Piemēram, no 2002. gada līdz 2005. gada jūlijam Čehijas bruņotie spēki apvienojās ar Slovākijas bruņotajiem spēkiem, lai izveidotu kopīgu Čehijas-Slovākijas KFOR bataljonu Kosovā, kas piedalījās daudznacionālajā brigādē CENTRE.[36] Tirdzniecības attiecības tika atjaunotas un stabilizētas, un Čehija joprojām ir Slovākijas svarīgākais biznesa partneris. Pēc īsa pārtraukuma Slovākijas kūrorti Karpatu kalnos atkal ir populārs čehu tūristu mērķis.

Pēc pēdējā Čehoslovākijas prezidenta Vāclava Havela nāves 2011. gada 18. decembrī gan Čehijas, gan Slovākijas republikas izsludināja valsts sēru dienu. Apbedīšanas laikā Prāgas Sv. Vīta katedrāles lūgšanas tika lasītas vienlīdzīgi čehu un slovāku valodā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ "Geopolitics of the Central European Region. The view from Prague and Bratislava" Arhivēts 2006. gada 16. augustā, Wayback Machine vietnē. Krejčí, Oskar. Bratislava: Veda, 2005. The Nation State: Tomaš G. Masaryk 232. lpp.
  2. ↑ Carol Skalnik Leff. The Czech and Slovak Republics. Nation versus state. Westview Press, 1997. 129–139. lpp. ISBN 0-8133-2922-1.
  3. ↑ Pomlčková válka: Československo nebo Česko-Slovensko? Jak se válčilo o pomlčku a ignoroval pravopis
  4. ↑ Vaclav Havel: Still Puckish, Still Politician, The New York Times, 1992. gada 21. jūlijs
  5. ↑ Kamm, Henry. "Fork in Road, Czechoslovaks Fret", The New York Times, 1992. gada 9. oktobrī.
  6. ↑ Klaus.cz: 10 let od rozdělení Československa
  7. ↑ 7,0 7,1 Mojmir Mrak. Succession of States. Martinus Nijhoff Publishers, 1999. ISBN 978-90-411-1145-6.
  8. ↑ Abby Innes. Czechoslovakia: The Short Goodbye. Yale University Press, 2001.
  9. ↑ Michael Kraus. Irreconcilable Differences? Explaining Czechoslovakia’s Dissolution. Rowman & Littlefield Publishers, Inc, 2000.
  10. ↑ Czechoslovakia Breaks in Two, To Wide Regret, The New York Times, 1993. gada 1. janvāris
  11. ↑ Jiri Musil. The End of Czechoslovakia. Oxford University Press Inc., 1995.
  12. ↑ Ústavný zákon č. 542/1992 Zb. o zániku Českej a Slovenskej Federatívnej Republiky, Čl. 3 ods. 2 (Konstitucionālais akts 542/1992 Kol. Par Čehijas un Slovākijas Federatīvās Republikas likvidāciju, art. 3 sekc. 2)
  13. ↑ «Czech society of vexicologists about the origin of the Czechoslovak state flag» (Czech). Skatīts: 2007-12-10.
  14. ↑ Līgums starp Čehijas Republiku un Slovākijas Republiku par kopējām robežām (1996) — publicēts Slovākijā ar paziņojumu 274/1997 Zz
  15. ↑ «The Significance of Stamps Used on Bank Notes». thecurrencycollector.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-03-03. Skatīts: 2013-11-19.
  16. ↑ «Pamätné mince 2 € – 2009». Ecb.int. Skatīts: 2013-11-19.
  17. ↑ El Pais: Checoslovaquia muere a medianoche
  18. ↑ «Is the Czech Republic richer than Slovakia?». Prague Post. 2014. gada 8. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 8. septembrī. Skatīts: 2019. gada 20. aprīlī.
  19. ↑ "World Economic Outlook Database, April 2019" IMF: Report for Selected Countries and Subjects
  20. ↑ "Report for Selected Countries and Subjects". International Monetary Fund. April 2019.
  21. ↑ «Zákon Národnej rady Slovenskej republiky o štátnom občianstve Slovenskej republiky». NR SR. January 1993. Skatīts: 2014. gada 12. novembris.
  22. ↑ «Zákon o nabývání a pozbývání státního občanství České republiky». Česká národní rada. December 1992. Skatīts: 2014. gada 12. novembris.
  23. ↑ «Country Report: Slovakia». EUDO Citizen Observatory. January 2013. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 11. novembrī. Skatīts: 2013. gada 12. jūnijs.
  24. ↑ «Informace k novému zákonu o státním občanství ČR». Ministry of Interior of the Czech Republic. January 2014. Skatīts: 2014. gada 11. novembris.
  25. ↑ «V4 wants common embassies». Noviny.joj.sk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 14. aprīlis.
  26. ↑ 26,0 26,1 Dedić, Jasminka. Roma and Stateless Arhivēts 2019. gada 7. jūnijā, Wayback Machine vietnē.. Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja
  27. ↑ The manufactured troubles of L'udovit Gorej Arhivēts 2012. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. Roma Rights Quarterly, Summer 1997
  28. ↑ Teraz.sk: Čoraz väčšie problémy s porozumením slovenčiny u mladých Čechov môžu pozorovať napríklad slovenskí divadelníci, keď hrajú pre mladé české publikum.
  29. ↑ «500/2004 Coll. ACT of 24th June 2004 Code of Administrative Procedure». Ducr.cz. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-01-07. Skatīts: 2013-11-19.
  30. ↑ «Česi i Slováci chcú spoločnú futbalovú ligu. Prekážok je ešte veľa». sport.pravda.sk. 2012. gada 19. novembris. Skatīts: 2012. gada 19. novembris.
  31. ↑ «History of Country Codes». World Country Codes. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 9. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 25. februāris.
  32. ↑ Recalling a Velvet Divorce, US News
  33. ↑ «Rozdelenie Československa: Čo hovorí pražská ulica?». Tv.sme.sk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 14. aprīlis.
  34. ↑ «Slovaks have not come to terms with the breakup». Hnonline.sk. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 23. februārī. Skatīts: 2011. gada 14. aprīlis.
  35. ↑ «Spoločné vyhlásenie - zasadnutie vlád Slovenskej republiky a Českej republiky». Vlada.gov.sk. Skatīts: 2013-11-19.
  36. ↑ «15th ACR Contingent in KFOR». Army.cz. Skatīts: 2013-11-19.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Innes, Abby (2001), Czechoslovakia: The Short Goodbye (New Haven: Yale University Press).
  • Rupnik, Jacques (2001), "Divorce à l’amiable ou guerre de sécession? (Tchécoslovaquie-Yougoslavie)" Transeuropéennes no. 19/20.
  • Wehrlé, Frédéric (1994), Le Divorce Tchéco-Slovaque: Vie et mort de la Tchécoslovaquie 1918–1992 (Paris: L’Harmattan).
  • Paal Sigurd Hilde, "Slovak Nationalism and the Break-Up of Czechoslovakia." Europe-Asia Studies, Vol. 51, No. 4 (Jun. 1999): 647–665.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Čehoslovākijas_sadalīšanās&oldid=3971836"