Čehoslovākijas trimdas valdība
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Čehoslovākijas trimdas valdība, dažkārt oficiāli dēvēta par Čehoslovākijas pagaidu valdību (čehu: Prozatímní vláda Československa; slovāku: Dočasná vláda Československa), bija neformāls tituls, kas piedēvēts Čehoslovākijas Nacionālās atbrīvošanas komitejai (čehu: Výbor Československého Národního Osvobození; slovāku: Československý Výbor Národného Oslobodenia), kuru sākotnēji starptautiski atzina tikai Apvienotā Karaliste. Šo nosaukumu sāka lietot citas sabiedroto valdības Otrā pasaules kara laikā, kuras vēlāk atzina šo valdību. Komiteju sākotnēji Parīzē, Francijā, 1939. gada oktobrī izveidoja bijušais Čehoslovākijas prezidents Edvards Benešs.[1] Neveiksmīgās sarunas ar Franciju par diplomātisko statusu, kā arī gaidāmā Francijas vācu okupācija lika komitejai 1940. gadā doties uz Londonu. Čehoslovākijas trimdas valdības biroji atradās dažādās vietās Londonā, bet galvenokārt ēkā ar nosaukumu Fursecroft, Merilebonā.
Sabiedrotie to uzskatīja par leģitīmu Čehoslovākijas valdību visa Otrā pasaules kara laikā.[2] Īpaši antifašistiskā valdība ļoti centās atcelt Minhenes vienošanos un tai sekojošo Čehoslovākijas okupāciju, kā arī atgriezt Čehoslovākiju tās 1937. gada robežās. Valstis, kas Čehoslovākijas trimdas valdību atzina, to uzskatīja par Čehoslovākijas Pirmās republikas leģitīmu turpinājumu.
Pāreja no komitejas uz valdību
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Uzskatot Čehoslovākijas Pirmās republikas beigas kā fait accompli, Edvards Benešs atkāpās no prezidenta amata nedēļu pēc tam, kad Minhenes vienošanās nodeva Sudetu apgabalu nacistiskās Vācijas kontrolē. Sākumā viņš aizbēga uz Londonu. 1939. gada 15. februārī viņš ieradās Čikāgā. Viņš kļuva par viesprofesoru Čikāgas Universitātē,[3] kur viņš patvērās tajā pašā kopienā, kas savulaik bija uzbudinājusi viņa priekšgājēju un draugu Tomāšu Masariku.[4] Atrodoties tur, viņu mudināja ātri atgriezties Eiropā, lai organizētu kaut kāda veida trimdas valdību. Tāpēc jūlijā viņš atgriezās Eiropā, lai Parīzē, kopā ar vairākiem citiem nozīmīgiem politiķiem savā iepriekšējā valdībā, izveidotu trimdas valdību. Pēc Otrā pasaules kara oficiālā sākuma, grupa kļuva pazīstama kā Čehoslovākijas Nacionālā atbrīvošanas komiteja un nekavējoties sāka meklēt starptautisku diplomātisku atzīšanu kā Čehoslovākijas trimdas valdība. Apgalvojot, ka viņa atkāpšanās no amata 1938. gadā bijusi piespiedu kārtā, Benešs sevi pasludināja par prezidentu. Par premjerministru kļuva ilggadējais Tautas partijas līderis Jans Šrāmeks.
Tomēr līdz 1939. gada beigām Francija un Lielbritānija bija paplašinājušas komitejas tiesības slēgt starptautiskus līgumus — Francija 13. novembrī un Lielbritānija 1939. gada 20. decembrī[2] — taču toreiz vēl neuzskatīja, ka šie līgumi būtu noslēgti Čehoslovākijas Republikas vārdā.
Faktiski tā bija Francija, kas izrādījās lielākais šķērslis, lai pieņemtu komiteju kā pilntiesīgu trimdas valdību. Eduāra Daladjē valdībai bija pretrunīga attieksme pret komitejas un Čehoslovākijas ambīcijām kā tādām. Lai gan viņš publiski uzskatīja Hitlera nomierināšanu kā ceļu uz karu, Daladjē galu galā piekrita Nevila Čemberleina vēlmēm. Pēc kara sākuma viņš un viņa valdība šaubījās par to, vai padomju vai nacistu draudi ir lielāki. Tāpat, lai gan viņš atzinis komiteju kā nevalstisku aģentūru, viņa valdība nebija saistīta ar pašu Benešu un saskatīja daudzas iespējas pēckara Čehoslovākijai.
Viena no galvenajām atrunām par valdības statusa nepiešķiršanu Beneša vadītajai komitejai, bija neskaidrā situācija toreiz formāli neatkarīgajā Slovākijā (kas bija Trešā reiha marionešu valsts). 1939.–1940. gada ziemas Francijas valdība uzskatīja, ka Benešs nerunā visu čehoslovāku vārdā, pamatojoties uz salīdzinoši mainīgo situāciju Slovākijā. Tāpēc Francijas diplomātija pret Beneša komiteju bija izvairīga. Tā izvairījās no jebkādas tiešas atbalsta paušanas Beneša komitejas vēlmei atjaunot Čehoslovākijas Pirmo republiku.[2] Tomēr, tā kā Benešs bija atslēga militārā atbalsta saņemšanai no labi apmācītās Čehoslovākijas armijas, Francija faktiski bija pirmā valsts, kas noslēdza līgumu ar komiteju. Galu galā Čehoslovākijas armijas Pirmās divīzijas vienības cīnījās plecu pie pleca ar Francijas karaspēku kaujas par Franciju pēdējā posmā.
Tieši sabiedroto militāro spēku neveiksme šajā kaujā vistiešāk veicināja Beneša komitejas ambīcijas. Līdz ar Francijas krišanu, jaunieceltā premjerministra Vinstona Čērčila uzskati ņēma virsroku pār bažām par brūkošo Francijas Trešo republiku. Viņš bija daudz skaidrāks nekā viņa priekšgājējs Čemberlens attiecībā uz Čehoslovākiju un ātri atzina Benešu par trimdas valdības prezidentu pēc Francijas krišanas. Tomēr komiteja joprojām jutās nedaudz nedroša par šo atzīšanu, jo tā īpaši minēja Benešu kā prezidentu, bet nesaistīja Benešu ar iepriekš pastāvošo valdību. Tā paša mēneša 18. datumā viņi nosūtīja vēstuli britiem, pieprasot, lai viņu savstarpējie līgumi "tāpat kā līdz 1938. gada septembrim tiktu noslēgti Čehoslovākijas Republikas vārdā". Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs Entonijs Īdens šādu piekrišanu sniedza 1941. gada 18. jūlijā.[5]
Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība faktiski bija spiestas atzīt Čehoslovākijas trimdas valdību vēlāk šajā pašā gadā, kad Slovākija pieteica karu abām valstīm. Atlikušais juridiskais jautājums bija par to, vai Beneša valdība faktiski ir Čehoslovākijas Pirmās republikas turpinājums vai tās pēctece bez stabila konstitucionāla pamata. Šīs šaubas pagaisa līdz 1942. gada pavasarim. Pēc gandrīz sešu mēnešu plānošanas aiz ienaidnieka līnijas, ar britu specdienestu atbalstu Čehoslovākijas pretošanas dalībnieki Bohēmijā nāvējoši ievainoja Reinhardu Heidrihu, Bohēmijas un Morāvijas protektorāta faktisko vadītāju. Šīs misijas, operācija "Antropoīds", panākumi lika Lielbritānijai un Brīvajai Francijai (kas pati bija trimdas valdība) oficiāli lauzt Minhenes vienošanos, tādējādi piešķirot de iure leģitimitāti Beneša valdībai kā Čehoslovākijas Pirmās republikas turpinājumam. Valdības turpmākā nākotne tagad bija atkarīga no sabiedroto militārās uzvaras.
Nākotnes plānošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Benešs cerēja uz Čehoslovākijas valsts atjaunošanu tās sākotnējā veidolā, kāds tas bija pirms Minhenes vienošanās, pēc sabiedroto uzvaras, kas izrādījās maldīga cerība.
Benešs apņēmās stiprināt Čehoslovākijas drošību pret turpmāko iespējamo Vācijas agresiju, izveidojot aliansi ar Poliju un Padomju Savienību. Padomju Savienība tomēr iebilda pret Čehoslovākijas, Polijas un Padomju Savienības trīspusējo aliansi. 1943. gada decembrī Beneša valdība noslēdza līgumu ar Padomju Savienību. Beneša interesi uzturēt draudzīgas attiecības ar Padomju Savienību motivēja arī viņa vēlme izvairīties no padomju atbalstīta pēckara komunistu apvērsumu Čehoslovākijā. Benešs strādāja, lai Čehoslovākijas komunistu trimdas politiķi Apvienotajā Karalistē sadarbotos ar viņa valdību, piedāvājot tālejošas piekāpšanās, ieskaitot smagās rūpniecības nacionalizāciju un vietējo tautas komiteju izveidi kara beigās. 1945. gada martā viņš iecēla galvenajos valdības amatos Čehoslovākijas komunistu trimdas politiķus Maskavā.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ R. J. Crampton. Eastern Europe in the Twentieth Century-- and After (angļu). Psychology Press, 1997. gadā. ISBN 978-0-415-16422-1.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Jiří Musil. The End of Czechoslovakia (angļu). Central European University Press, 2000. gadā. 181–186. lpp. ISBN 978-963-9241-08-4.
- ↑ «Benes to arrive today for U C lecture series». Chicago Tribune (angļu). 2025. gada 13. februārī. Skatīts: 2025. gada 14. februārī.
- ↑ «Edward Benes Summary». bookrags.com (angļu).
- ↑ Stefan Talmon. Recognition of Governments in International Law: With Particular Reference to Governments in Exile (angļu). Clarendon Press, 1998. gadā. 119. lpp. ISBN 978-0-19-826573-3.